Ieskats 1905. gada parka un tajā izvietoto pieminekļu vēsturē, kā arī 1905. un 1918.–1919. gada notikumos
- pirms 4 stundām
- Lasīts 11 min
15.05.2026.
Ņemot vērā aktualitātes novadā, piedāvājam iepazīties ar 1905. gada parka un pieminekļu vēsturi, kā arī īsu 1905. un 1918.–1919. gada notikumu pārskatu.
1905. gada parks un piemineklis 1905. gada revolūcijas dalībniekiem
Līdz Otrajam pasaules karam Kuldīgas pilsētas daļu ap sinagogu, ieskaitot teritoriju, kur mūsdienās atrodas 1905. gada parks, apdzīvoja galvenokārt ebreji (titula attēlā labajā pusē redzama apbūve). Diemžēl 1941. gada vasarā vairākās akcijās, kuras, visticamāk, organizēja Liepājas Drošības dienests (Sicherheitsdienst), piedaloties arī bēdīgi slavenajai Arāja komandai un vairākiem vietējiem, tā sauktajiem pašaizsardzībniekiem, tika noslepkavoti tikpat kā visi Kuldīgas pilsētā un apriņķī dzīvojošie ebreji. Savukārt bijušo ebreju kvartālu nenoskaidrotu iemeslu dēļ Otrā pasaules kara beigās sabombardēja padomju aviācija. Pēc kara sagrauto ēku drupas novāca, taču tas aizņēma vairākus gadus. Gruvešu novākšana šajā vietā turpinājās vēl 1956. gadā.
Sākotnēji bijušā ebreju kvartāla sagrauto ēku vietā bija paredzēts būvēt jaunas celtnes. Tas redzams 1948. gada Kuldīgas pilsētas izbūves projekta pamata plānā. Tajā iezīmētas pilsētas izpostītās daļas – teritorija starp 1905. gada ielu (tajā laikā Ventspils iela) un Baznīcas ielu (tajā laikā Padomju iela), teritorija starp Kuldīgas pilsētas jauno rātsnamu un bijušo Kuldīgas Kultūras centru, teritorija starp Kalna ielu un Sv. Katrīnas baznīcu, kā arī bijusī Šarlotes muiža (mūsdienās vairs neeksistē) pie Māras dīķa. Vietā, kur mūsdienās atrodas 1905. gada parks, plānā iezīmētas vairākas ēkas un ielas, ko bija paredzēts nākotnē izbūvēt. Taču šis plāns netika realizēts un 1950. gadu vidū šajā vietā uzsāka parka izveidi. Jana Jākobsone grāmatā “Kuldīga: Arhitektūra un pilsētbūvniecība” norādījusi, ka parka projektu izstrādājis arhitekts Dzintars Driba (bijis iesaistīts Latviešu sarkano strēlnieku muzeja un pieminekļa celtniecībā, Āraišu ezerpils rekonstrukcijā, kā arī daudzos citos projektos). Parka izkārtojums no 1950. gadu otrās puses līdz mūsdienām palicis tikpat kā nemainīgs, vienīgi 1976. gadā parks nedaudz paplašināts, iekļaujot tajā daļu, tā sauktās Gotlība sētas.
1957. gada rudenī Kuldīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja gar parku ejošo Ventspils ielas posmu no Liepājas ielas (tajā laikā Ļeņina iela) līdz krustojumam ar Bērzu ielu (mūsdienās Ventspils iela) pārdēvēja par 1905. gada ielu. Tajā pašā gadā parkā kā centrālais elements tika uzstādīts tēlnieču Līvijas Rezevskas un Leas (arī Leja) Novožeņecas veidotais piemineklis, kas veltīts 1905. gada revolūcijai. Pieminekļa atklāšana notika 1957. gada 5. decembrī. Tas ir 6,5 m augsts (figūru garums 3,65 m) un izgatavots no mākslīgā akmens jeb betona. Piemineklī attēloti strādnieks un zemnieks, turot sarkano karogu, kas ir sociālisma un komunisma simbols. Domājams, ka Ventspils ielas pārdēvēšana un pieminekļa uzstādīšana saistīta ar 1905. gada revolūcijas piecdesmitgades atzīmēšanu. Par godu šim notikumam pieminekļi tika uzstādīti arī citās Latvijas Republikas (tajā laikā Latvijas PSR) pilsētās, piemēram, Iecavā un Jelgavā. Šajās abās pilsētās tas gan tika izdarīts jau 1955. gadā. 1955. gadā Kuldīgas novada muzejā (tajā laikā Kuldīgas novadpētniecības muzejs) tika atvērta 1905.–1907. gada revolūcijas nodaļa (Latvijas teritorijā revolūcija kulmināciju sasniedza 1905. gada novembrī un decembrī un pēc tam revolūcijas dalībnieku aktivitātes pamazām apsīka, bet Krievijas teritorijā tā turpinājās līdz pat 1907. gadam).
Vietai, kur 1950. gados tika izveidots 1905. gada parks, nav nekādas saistības ar 1905. gada revolūciju. Vismaz no 19. gadsimta otrās puses (Kuldīgas lielās sinagogas celtniecība uzsākta 1876. gada maijā) līdz Otrajam pasaules karam, kā jau minēts, šo Kuldīgas daļu apdzīvoja galvenokārt ebreji. Līdz šim nav iegūtas ziņas par vērā ņemamu vietējo ebreju iesaisti 1905. gada revolūcijas notikumos. Daudz plašāk tajos iesaistījās Baltijas skolotāju semināra audzēkņi. 1905. gada 22. februārī semināra pirmo trīs klašu audzēkņi sarīkoja streiku. Oktobra beigās seminārs tika slēgts un tā darbību atjaunoja tikai nākamā gada augustā, jo 1905. gada rudenī semināra audzēkņi aktīvi iesaistījās gan 23. oktobrī Kuldīgā sarīkotajā mītiņā, gan pagastu rīcības komiteju vēlēšanās un tautas milicijas un kaujas vienību veidošanā. Represijas skāra 189 bijušos un esošos Baltijas skolotāju semināra audzēkņus, no tiem 13 tika nogalināti. 1905. gada augustā streiku sarīkoja Kuldīgas lielākā uzņēmuma – sērkociņu fabrikas “Vulkāns” – strādnieki. Novembra beigās varu pilsētā pārņēma rīcības komiteja, taču tikai uz nepilnu mēnesi, jo decembra otrajā pusē Kuldīgā ieradās soda ekspedīcija pulkveža Soloņina vadībā. Ar to revolucionāru aktivitātes pilsētā, šķiet, arī beidzās.
1905. gada revolūcijas un tās apspiešanas rezultātā Latvijas teritorijā tika nogalināti, sakropļoti un represēti tūkstošiem iedzīvotāju. Daudzi emigrēja un veidoja latviešu tautības izceļotāju kopienas citās valstīs. Revolucionāriem nodedzinot muižas un soda ekspedīcijām nodedzinot zemnieku saimniecības un sabiedriskās ēkās, tika iznīcinātas vairākās paaudzēs krātas kultūrvēsturiskas vērtības. No pozitīviem ieguvumiem minama pārkrievošanas centienu mazināšanās un latīņu drukas aizlieguma atcelšana Latgalē, tika izveidota Krievijas Valsts dome (1906. gadā tajā tika ievēlēts arī vēlākais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste) un sāka darboties legālas politiskās partijas, stabilu vietu saimnieciskajā dzīvē ieguva arodbiedrības, politiskajās aktivitātēs plašāk tika izmantotas legālās biedrības un masu saziņas līdzekļi. Latviešu nācija bija stiprinājusi politisko identitāti un nacionālo pašapziņu. Gūtā pieredze vēlāk palīdzēja izveidot neatkarīgu Latvijas Republiku, taču radīja arī sarežģījumus šajā procesā – daļa revolūcijas dalībnieku atbalstīja padomju valsts izveidošanu un cīnījās pret Latvijas Republikas neatkarību, tāpat savstarpējais aizvainojums starp latviešiem un vietējiem vāciešiem un vēlme atriebties par pāridarījumiem revolūcijas laikā (arī Pirmā pasaules kara laikā) veicināja sarkanā un baltā terora nežēlību.
Laikraksta “Padomju Kuldīga” 1955. gada 9. februāra numurā rakstīts: “1955. gadā Padomju Savienības tautas, to skaitā arī latviešu tauta, atzīmē Krievijas pirmās revolūcijas 50 gadus. 1905.–1907. gada revolūcija bija pirmā buržuāziski demokrātiskā revolūcija imperiālisma laikmetā. [..] 1905. gada revolūcija nosprauda ceļu Lielajai Oktobra sociālistiskai revolūcijai, kas pavēra jaunas ēras sākumu visā cilvēces vēsturē.” Padomju laikā 1905. gada revolūcija netika saistīta ar latviešu nācijas pašnoteikšanos un iesākumu cīņai par savu nacionālu valsti. Runājot par revolūcija, tika izcelta strādnieku un zemnieku cīņa par “proletariāta diktatūras” izveidošanu un “jaunās sociālistiskās iekārtas” nodibināšanu, sasaistot to ar 1917. gada oktobra apvērsumu un Padomju Krievijas izveidošanu, kā arī Padomju Latvijas dibināšanu 1919. gadā. Tādējādi tika mēģināts leģitimēt Latvijas okupāciju 1940. gadā, norādot, ka latviešu tauta jau kopš 1905. gada vēlējusies dzīvot padomju valstī, taču šie centieni līdz šim apspiesti.
1905. gada parkā pie 1905. gada revolūcijai veltītā pieminekļa, tāpat kā pie pārējiem padomju laikā Kuldīgas pilsētā uzstādītajiem pieminekļiem, iedzīvotāji mēdza pulcēties dažādos nozīmīgos datumos. Viens no daudziem piemēriem – 1958. gada 29. jūnijā Kuldīgā pirmo reizi norisinājās Padomju jaunatnes diena. Tās laikā pilsētā notika sporta spēles un koncerti, kā arī pulcēšanās un ziedu nolikšana pie 1905. gada revolūcijai veltītā pieminekļa.
1970. gados daļu parka teritorijas pie Ādolfa Alunāna ielas bija plānots apbūvēt, taču tas netika izdarīts.
Kā vēsta preses izdevumi, padomju laikā 1905. gada parku regulāri postīja vandāļi, kā visus Kuldīgas parkus. Tajā lauza kokus, izrāva un izmētāja vai nozaga puķu stādus, bojāja apgaismes ķermeņus un soliņus. 1982. gadā neilgi pirms Teātra svētkiem tika sakārtota parkā esošā strūklaka, bet jau nākamajā rītā pēc svētku lāpu gājiena Anniņa bija nogāzta. Bieži atzīmēts, ka 1905. gada parkā pulcējās pārmērīgi alkohola lietotāji, kuri skaļi lamājās un uzvedās nekulturāli, tādējādi traucējot citiem parka apmeklētājiem.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1905. gada parkā lieli atjaunošanas darbi nav veikti. Pašvaldība ilgstoši meklējusi finansējumu un domājusi par veidiem, kā labāk parku sakārtot, lai tas veiksmīgi iekļautos pilsētvidē.
1918.–1919. gada notikumi Latvijā un Kuldīgā un terors pret vietējiem iedzīvotājiem
1918. gada 11. novembrī, Vācijas impērijai parakstot, tā saukto Kompjenas pamieru, beidzās Pirmais pasaules karš. Kaut arī plašāka Latvijas neatkarības idejas popularizēšana tika uzsākta jau 1917. gada vidū un otrajā pusē, Latvijas teritorijā valdošās politiskās un militārās situācijas dēļ neatkarīgas valsts proklamēšana šajā laikā nebija iespējama. Tas kļuva iespējams līdz ar Pirmā pasaules kara beigām. Kaut arī starp latviešu politiskajām partijām valdīja domstarpības vairākos jautājumos saistībā ar Latvijas neatkarības proklamēšanu un valsts nākotni, 1918. gada 17. novembrī tām izdevās vienoties par Latvijas Tautas padomes izveidošanu. Nākamajā dienā, 1918. gada 18. novembrī, Latvijas Tautas padome svinīgā sēdē Rīgas pilsētas Otrajā teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris) proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku. Neatkarības pasludināšana ļāva izveidot Latvijas Pagaidu valdību un uzsākt valsts aparāta izveidi. Tādējādi bija arī radīti priekšnoteikumi, lai no Vācijas okupācijas iestādēm pārņemtu varu un saņemtu ārvalstu palīdzību.
Dažas dienas pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas sākās Sarkanās Armijas iebrukums Latvijā. Vācu okupācijas varas likto šķēršļu, kā arī salīdzinoši lielās lielinieku ietekmes un sabiedrības uzticības trūkuma un noguruma no kara dēļ Latvijas Republikas Pagaidu valdībai neizdevās izveidot pietiekami lielus bruņotos spēkus, ar kuriem būtu iespējams aizstāvēt Latvijas neatkarību. Šī iemesla dēļ Latvijas Pagaidu valdība decembrī bija spiesta parakstīt līgumus ar Vācijas ģenerālpilnvaroto Latvijā Augustu Vinnigu par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra izveidi, kurā dominēja vācbaltieši, un par Latvijas pilsonības piešķiršanu Vācijas pilsoņiem, kuri Latvijā noteiktu laiku būs cīnījušies pret lieliniekiem. Tas Kārļa Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību latviešu acīs padarīja par vāciešu marioneti un sabiedrībā vēl vairāk veicināja atbalstu lieliniekiem.
1918. gada beigās Sarkanā armija atradās jau pie Rīgas. Latvijas galvaspilsētas aizstāvēšana gūlās uz Baltijas (arī Baltiešu) landesvēra vācu vienību un Dzelzsbrigādes pleciem. Taču Rīgu neizdevās noturēt un 1919. gada 3. janvārī vācu okupācijas iestādes un Latvijas Pagaidu valdība ar tai lojālajiem latviešu karavīriem bija spiestas to pamest. Īsā laika posmā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot Liepāju un salīdzinoši nelielu teritoriju ap to, nonāca lielinieku varā.
1918. gada decembrī Kuldīgā tika izveidota no vietējiem iedzīvotājiem sastāvoša pilsētas pagaidu dome. No 35 domniekiem lielākā daļa (18) bija strādnieku pārstāvji. Tomēr neraugoties uz to, lieliniekiem varu pilsētā pilnībā izdevās pārņemt tikai pēc vācu spēku aiziešanas un Padomju Latvijas armijas karavīru ierašanās. Vācu karaspēks Kuldīgu pameta 1919. gada 22. janvārī, taču tika piekodināts, ka visi vācu okupācijas varas izdotie rīkojumi paliek spēkā un ka vācu patruļas jebkurā laikā var ierasties pilsētā un “bez tautības izņēmuma” sodīs ar nāvi katru, kurš būs rīkojis nekārtības (1918. gada 28. novembrī Kuldīgā tika izplatīts paziņojums, kurā cita starpā bija piedraudēts, ka personas, kuras tiks pieķertas, veicot noziegumus pret civiliedzīvotājiem vai militārpersonām, tiks nošautas). Promejot tika paņemti arī vairāki ķīlnieku, kurus nekārtību gadījumā draudēja nogalināt. Šajā laikā tā bija ierasta prakse, ko piekopa gan vācieši, gan lielinieki, piemēram, 26. janvārī Kuldīgā ieradās vācu patruļa, kas atbrīvoja lielinieku saņemtos ķīlniekus.
1919. gada 27. janvārī Kuldīgā ieradās Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzijas 3. atsevišķais kavalērijas divizions. Tādējādi vara pilsētā pilnībā pārgāja lielinieku rokās. Pēc tam divizions tālāk devās uz Ventspili, kuru izdevās ieņemt 30. janvārī. Pēc Ventspils ieņemšanas Padomju Latvijas armija saņēma gūstā 98 vācu karavīrus. Pēc sagūstīšanas visi šie karavīri tika aplaupīti un noslepkavoti, izņemot vienu, kuram, nokrītot zemē un izliekoties mirušam, izdevās izdzīvot. Šis notikums vēlāk spēlēja nozīmīgu lomu Baltijas landesvēra uzbrukumā Kuldīgai un tam sekojošajā baltajā terorā – tika uzskatīts, ka vācu karavīru slaktiņā piedalījušies arī lielinieki no Kuldīgas.
Sarkanais terors Latvijas teritorijā sākās jau 1918. gada februārī ar “kontrrevolucionāru” un “aizdomīgu personu” izsūtīšanu no Latvijas uz Krieviju, bet to pārtrauca visas Latvijas teritorijas nonākšana vācu karaspēka pakļautībā. Terors atsākās pēc tam, kad 1918. gada novembrī/decembrī Latvijas teritorijā iebruka Sarkanā armija. Pirmie nāvessodi tika piespriesti jau 1918. gada 24. decembrī. Lielākā daļa notiesāto tika vainoti politiska rakstura nodarījumos, piemēram, Latvijas Pagaidu valdības atbalstīšanā, taču lielinieku izrēķināšanās bieži bija balstīta arī pagātnes notikumos, piemēram, notika vēršanās pret bijušajiem policistiem, Krievijas armijas virsniekiem, pašvaldību darbiniekiem, 1905.‒1907. gada "revolūcijas nodevējiem" utt. Pēc Kuldīgas pilsētas un apriņķa nonākšanas lielinieku varā arī šeit tika īstenots sarkanais terors. Tika veiktas plaša mēroga pilsētas un apkārtnes turīgo iedzīvotāju mantu konfiskācijas un reālu vai iedomātu režīma pretinieku nošaušanas, tāpat tika ņemti arī ķīlnieki. No 1919. gada 27. janvāra līdz 13. februārim Kuldīgā tika nogalināti 14 cilvēki: deviņi vācu kolonisti, viens vācu bēglis, kurpnieks Timme un viņa dēls, kā arī bijušais virsnieks Zēbergs un kāds 17 gadus vecs jaunietis. Kolonisti nošauti par to, ka 1915. gadā atbalstījuši uzbrūkošo vācu karaspēku, kurpnieks Timme apcietināts par to, ka bijis landesvērista tēvs, un nošauts bēgot, savukārt virsnieks Zēbergs nošauts par to, ka organizējis brīvprātīgos cīņai pret lieliniekiem. Kuldīgas apriņķī tika nogalināti vēl 20 kolonisti.
Par baltā terora sākumu oficiāli, šķiet, var uzskatīt 1919. gada janvāri. Baltijas landesvēra Virsštāba 11. janvāra pavēlē teikts, ka, lai veiksmīgi cīnītos ar lieliniecismu, vietējie lielinieku vadoņi legāli jānogalina, savukārt 14. janvārī izziņotajās karadarbības vadlīnijās noteikts, ka pretī sarkanajam teroram jāliek baltais terors. Līdz ar to Kuldīgas pilsētas un apkārtnes iedzīvotāji bija pirmie, kuri piedzīvoja masveida balto teroru.
Baltijas landesvēra uzbrukums Kuldīgai notika 1919. gada 13. februārī 6.30 no rīta. Tā iniciators bija Baltijas landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Uzbrukumā pilsētai devās ap 500 karavīru, savukārt pilsētā dislocētajos lielinieku spēkos bija tikai aptuveni 150 vīru, turklāt tie bija vāji apbruņoti un nepietiekami apmācīti. Uzbrukums ilga tikai 45 minūtes un 7.15 pilsēta jau bija ieņemta. Pēc tam sākās izrēķināšanās ar lieliniekiem un visiem, kuri bija apņēmušies ar ieročiem rokās aizstāvēt padomju varu. Liepājas apgabaltiesas loceklis Alfrēds Kiršfelds laikraksta “Latvijas Sargs” 1919. gada 20. februāra numurā minējis, ka no 13. līdz 16. februārim Kuldīgā nogalināti 136 cilvēki, ieskaitot kaujā kritušos. Vēlāk Kuldīgas vācu komandants rezerves kapteinis Ērihs Berdings, kurš arī piedalījās uzbrukumā Kuldīgai, apstiprināja, ka, ieņemot pilsētu, nošauti apmēram 136 cilvēki. Vēl daži cilvēki nošauti vēlāk, balstoties uz miliču sarakstu, ko, bēgot no pilsētas, bija atstājis Kuldīgas Kara revolucionārās komitejas priekšsēdētājs Jānis Ralle.
Baltā terora sakarā plašāk zināma, tā sauktā Gotlība sēta, taču vairāki cilvēki gan kaujas laikā, gan pēc tam tika nošauti arī citviet – uz Ventas tilta un Stendes ielā, parkā pie Baltijas skolotāju semināra ēkas (mūsdienās Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikums), Kuldīgas cietuma pagalmā (mūsdienās Kuldīgas pasta nodaļa), Buholca sētā (padomju presē kā adrese minēta 1905. gada iela 16). Atmiņās, kas pierakstītas padomju laikā, minēti arī atsevišķi gadījumi, kad baltajā terorā Kuldīgā nogalināti nejauši garāmgājēji, taču šādu gadījumu nav daudz. Atmiņās minētie upuri pārsvarā bijuši iesaistīti lielinieku organizētajos aizsardzības spēkos vai milicijā.
Vēlākajos gados baltā terora upuru skaits Kuldīgā tika krietni pārspīlēts. Rakstnieks un 3. un 4. Saeimas deputāts no Strādnieku un zemnieku frakcijas Linards Laicens (arī Laicēns) 1929. gadā apgalvoja, ka Kuldīgā nogalināts 500 cilvēku. Savukārt padomju laikā diezgan izplatīts bija apgalvojums, ka baltajā terorā 1919. gada februārī Kuldīgā bojā gājuši 300 cilvēku. Tik milzīgam upuru skaitam gan nav nekādu pierādījumu.
Daļu nogalināto cilvēku vēlāk apglabāja tuvinieki, bet tie, kurus tuvinieki neapglabāja, spriežot pēc liecībām, apglabāja kopējā kapā Annas kapsētā. 1940. gada rudenī, kad Padomju Savienība bija okupējusi Latviju, šajā vietā tika uzsākts darbs pie piemiņas vietas izveides 1919. gada baltā terora upuriem un nogalinātajiem 1905. gada revolūcijas dalībniekiem, kuri bijuši apglabāti turpat blakus. Piemiņas vietu bija paredzēts pabeigt līdz Oktobra revolūcijas svētkiem, taču tas netika izdarīts. Piemiņas vietas labiekārtošana nebija pabeigta arī līdz 1941. gada maija beigām. To domājams izdarīja pēc kara, jo, spriežot pēc vietējā presē 1946. gadā publicēta neliela piemiņas vietas apraksta, šī gada vasarā tajā bija uzstādīti vairāki nozīmīgi elementi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.
Memoriālā siena baltā terora upuriem Gotlība sētā (baznīcas iela 14)
1975. gadā bija paredzēts nojaukt Padomju ielā 14 (mūsdienās Baznīcas iela 14) mājas pagalmā esošos malkas šķūņus un to vietā izbūvēt memoriālo sienu 1919. gada februārī Kuldīgā nogalinātajiem baltā terora upuriem. Memoriālās sienas izveidošanu uzticēja tēlniecei Līvijai Rezevskai, un viņa savu darbu izdarīja laikā, taču komunālo uzņēmumu kombināta darbinieki laikā nenovāca vecos malkas šķūņus, līdz ar to pieminekļa uzstādīšana tika atlikta uz nākamo gadu. Taču arī šajā gadā sienas uzstādīšana kavējās, jo Zinātniskās restaurācijas pārvaldes Kuldīgas iecirkņa darbinieki nebija laicīgi pabeiguši jaunā šķūņa celtniecību, tāpēc no Gotlība sētas nevarēja aizvākt iedzīvotāju malku un atbrīvot vietu memoriālajai sienai.
Laikraksta “Padomju Dzimtene” 1982. gada 20. jūlija numurā L. Rezevska stāstīja, ka memoriālās sienas izveidošanai “[..] impulsu deva vēsturiskie notikumi tā sauktajā Gotlība sētā, manas [L. Rezevskas] mātes atmiņas par viņas māsas (L. Paules) piedalīšanos proklamāciju izplatīšanā jaunības dienās. Atmiņas par to, kā mammas brālis Antons vedis tanti Betiju uz Skrundu, lai paglābtu no soda gan par proklamācijām, gan par Internacionāles dziedāšanu slepenajās sapulcēs.” Memoriālā siena sastāv no divām taisnā leņķī savienotām betona sienām, kas apšūtas ar šūnakmeni un pavērstas pret ieeju sētā, un diviem vara ciļņiem – vienā “ekspresīvās formās iecirstie ciļņi [atgādina] to dienu trauksmainos notikumus”, savukārt otrā “tēli traģiski klusināti [..] veltīti traģiskajam stāstam par tēviem, mātēm, māsām un brāļiem, kas nogalināto cīnītāju vidū atnākuši sameklēt savus piederīgos”.
Memoriālās sienas atklāšana visbeidzot notika 1976. gada 4. novembrī. Tādējādi pieminekļa atklāšana iekļāvās, tā saukto Oktobra svētku svinībās. Kuldīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Edvīns Lankenbergs atklāšanas runā sacīja: “Arī turpmāk Kuldīgas darbaļaudis svētkos nāks šeit, lai godinātu cīnītājus, kuri pavēra ceļu šodienai, un lai smeltos jaunus spēkus jauncelsmes gaitām”. Kā jau iepriekš minēts, padomju propagandā notikumi Latvijā 1918.–1920. gadā, it īpaši Padomju Latvijas (Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika) izveidošana un daļas Latvijas iedzīvotāju cīņa pret 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas neatkarību, tika izmantoti, lai leģitimētu Latvijas okupāciju 1940. gadā.
Turpmākajos gados dažādos svētkos un atceries dienās 1919. gada baltā terora upuriem veltītā memoriālā siena bija viena no vietām, kur Kuldīgas iedzīvotāji pulcējās un nolika ziedus. Šeit notika piemiņas brīži, tā sauktajos Oktobra svētkos. 1978. gada decembrī Kuldīgas pilsētas 600 gadu svinības sākās ar piemiņas brīdi pie memoriālās sienas. 1979. gadā Kuldīgas rajona dziesmu un deju svētku atklāšanas mītiņš notika 1905. gadā parkā, kur pašdarbnieku kolektīvi nolika ziedus gan pie 1905. gada revolūcijas dalībniekiem veltītā pieminekļa, gan pie 1919. gada baltā terora upuriem veltītās memoriālās sienas. Tāpat arī jaunieši pie šī pieminekļa pulcējās pilngadības svētkos un citos pasākumos.
Informāciju sagatavoja Kuldīgas novada muzeja pētnieks Mg. hist. Pēteris Pabērzs
Saistītā informācija:
Kuldīgas novada muzeja pētnieka Pētera Pabērza informācijas apkopojums par 1905. gada pieminekli, 1919. gada pieminekli un piemiņas vietu Annas kapos
Kuldīgas novada muzeja pētnieka Pētera Pabērza pētījums “1919. GADA JANVĀRA UN FEBRUĀRA NOTIKUMI KULDĪGĀ: PRETRUNĪGAIS UN NOKLUSĒTAIS” https://oldlvi.lu.lv/lv/LVIZ_2020_files/2_numurs/Paberzs_LVIZ_2020_2.pdf