KAĶIS DAKSTIŅŠ
Vai vēlaties uzzināt visus muzeja noslēpumus? Mums ir kāds, kurš vēlas to pašu! Iepazīstieties ar Dakstiņu, mūsu muzeja oficiālo talismanu – viszinātkārāko kaķi visā Kuldīgā!
Dakstiņa misija ir vienkārša, bet svarīga: viņš ir mūsu stāstnieks un gids, kas muzejpedagoģiskajās aktivitātēs pavada bērnus, pārvēršot sarežģītus vēstures stāstus viegli uztveramos un jautros piedzīvojumos.
Viesojoties Kuldīgas novada muzejā, klausieties uzmanīgi – varbūt arī jūs satiksiet mūsu īpašo rudo draugu, runci Dakstiņu!
No kurienes uzradās Dakstiņš?
LEĢENDA PAR KAĶI DAKSTIŅU
Kuldīgā, kur sarkanie dakstiņu jumti slejas pār Ventas krastiem kā sargi, dzīvo īpašs kaķis. Viņu sauc Dakstiņš. Ne tāpēc, ka viņš būtu dikti sīks, bet tādēļ, ka viņu kā mazu, pūkainu zvērēnu atrada guļam pie dakstiņa, kas bija novēlies no kādas senas mājas jumta.
Laikam ejot, mazais pūku kamols izauga par ziņkārīgu un gudru kaķi. Viņš pavadīja dienas, klīstot pa vecpilsētas šaurajām ieliņām, vērojot gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus un ieklausoties Ventas upes šļakstos.
Kādu vēlu rudens vakaru, kad pilsēta bija ietinusies miglā, bet pa jumtiem grabēdamas pakšķēja lietus lāses, Dakstiņš pa nejauši vaļā atstāto logu ielavījās vēsturiskajā Bangertu villā.
Izmirkušo kažoku skurinādams, viņš uzskrēja pašā mājas augšā un, sildīdamies, klīda pa tumšajām telpām, kad pēkšņi tālumā ieraudzīja pavīdam gaišu atblāzmu. Lai gan Dakstiņš aiz bailēm drebēja kā apšu lapa, viņš nemuka projām, bet aizslēpās aiz bruņinieka – laukā taču bija auksts un slapjš! Gaišā ēna lēnītēm slīdēja cauri telpām, aizvien uz priekšu un aizvien tuvāk Dakstiņam. Runčuks aizmiedza acis un klusītēm ņurdēja, cerēdams, ka neparastā gaisma drīz paslīdēs garām. Viens mirklis, viegls glāsts pa rudo runča galvu un klusums. Kad bija pagājis labs laiciņš, Dakstiņš iedrošinājās pavērt acis un secināja, ka tumšo telpu vairs nekas neapgaismo, taču…tagad spoži spīdēja viņa paša astes gals! Nezinādams, ko ar šādu brīnumainu lietu iesākt, nogurušais kaķubērns saritinājās mazā kamoliņā un, lietus lāšu graboņas iemidzināts, aizmiga saldā miegā.
No rīta Dakstiņu pamodināja skaļa soļu dipoņa un jautri smiekli. Kas nu būs! Kad bija pārgājis pirmais pārsteigums, runcis atminējās, ka piemidzis muzejā, bet muzeju bieži apciemo bērni. Liels bija Dakstiņa pārsteigums, kad, garām skrejot kārtējam trokšņainajam bariņam, viņa astes gals no jauna spoži iemirdzējās, un viņš pēkšņi saprata visu, ko cilvēkbērni runāja! Un tas nebija viss! Rudā runča prātā vijās stāstu stāsti, no senākajiem laikiem, līdz pat mūsdienām. Vēstures notikumi pavērās viņa skatienam tik spilgti, it kā viņš tos būtu piedzīvojis pats. Āreče – astes spīdēšana acīmredzot dāvājusi viņam muzejkaķa zināšanas un spēju saprast ļaužu valodu! Runcis, apmierināti murrādams, ar mēlīti nopucēja savu spīdošo astes galu un nolēma, ka turpmāk savu asti turēs īpašā godā, jo caur to guvis spēju saprast cilvēkus. Secinājis, ka nekas nenotiek bez iemesla, Dakstiņš nosprieda, ka, ja jau bērni ir te, tad jāpadalās ar viņiem savās zināšanās par Kuldīgas vēsturi, senlietām un cilvēkiem, kuri šeit dzīvojuši.
Kopš tās dienas rudais runcis pavada bērnus visdažādākajās muzeja nodarbēs, un, skaļi murrādams, “stāsta” aizraujošus stāstus un palīdz viņiem mācīties ar prieku. Ja esi ticis muzejā, klausies uzmanīgi – varbūt arī tu sadzirdēsi kādu vēstures murrājienu no mūsu īpašā Kuldīgas kaķa.