NOZĪMĪGĀKIE NOTIKUMI KULDĪGAS VĒSTURĒ
5400.–4100., 2900.–1800. g. pr. Kr. Senākās zināmās akmens laikmeta mednieku-vācēju apmetnes Kuldīgas apkārtnē.
12.–13. gadsimts. Vietējo iedzīvotāju apmetne mūsdienu Kuldīgas teritorijā.
1242. gada 19. aprīlis. Pāvesta legāts Vilhelms no Modenas dod atļauju ordenim celt pili pie Ventas.
1245. gads. Uzcelta Kuldīgas pils. Kuldīga – reģiona administratīvais, militārais, saimnieciskais un politiskais centrs.
1355. gads. Kuldīga iegūst pilsētas tiesības.
1368. gads. Kuldīga pirmoreiz minēta kā Hanzas savienības dalībniece.
1558.–1583. gads. Livonijas karš.
1561. gads. Livonijas ordeņa valsts tiek likvidēta, izveidojas Kurzemes un Zemgales hercogiste.
1587.–1617. gads. Kuldīga – hercoga Vilhelma Ketlera pārvaldītās Kurzemes un Zemgales hercogistes Kurzemes daļas galvaspilsēta. Pēc tam Kuldīga uz visiem laikiem zaudē Kurzemes politiskā centra statusu.
1610. gads. Kuldīgā dzimis hercogs Jēkabs.
1682. gads. Par Kurzemes un Zemgales hercogu kļūst hercoga Jēkaba vecākais dēls Fridrihs Kazimirs.
1691. gads. Grandiozas svinības Kuldīgas pilī, atzīmējot Fridriha Kazimira un viņa jaunās sievas, Brandenburgas princeses Elizabetes Sofijas ierašanos Kuldīgā.
1700.–1721. gads. Lielais Ziemeļu karš. Kuldīgas pils tiek izpostīta.
1735. gads. No pils akmeņiem uzcelts pils sarga namiņš (Pils iela 4). Pils pakāpeniski tiek nojaukta.
1795. gads. Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāk Krievijas impērijas pakļautībā.
1817. gads. Kurzemē atcelta dzimtbūšana.
1874. gada 2. novembris. Svinīgi atklāts ķieģeļu tilts pār Ventu.
1825.–1831. gads. Ventas-Nemunas upju savienošanas projekta ietvaros apkārt Ventas rumbai tiek rakts kanāls.
1878. gads. Darbu uzsāk sērkociņu fabrika “Vulkāns”.
19. gadsimta otrā puse. Rūpniecības attīstības periods Kuldīgā.
1905. gada 22. februāris. Pirmais lielākais streiks Kuldīgā 1905. gada revolūcijas ietvaros.
1905. gada decembris. Soda ekspedīcijas Kuldīgā.
1914.–1918. gads. Pirmais pasaules karš.
1915. gada jūlijs. Krievijas armija atkāpjoties uzspridzina divus Ventas tilta laidumus.
1915. gada jūlijs – 1918. gada marts. Kuldīga vācu okupēta.
1918. gada 18. novembris. Latvijas Republikas proklamēšana.
1919. gada pavasaris. Represijas un teroru pret Kuldīgas iedzīvotājiem īsteno vispirms lielinieki, pēc tam Baltijas landesvēra vienības.
No 1919. gada 21. novembra. Kuldīga pilnībā nonāk Latvijas Republikas iestāžu pārvaldībā.
1920.–1937. gads. Agrārā reforma: muižu zemju sadalīšana un jaunsaimniecību veidošana.
1926. gads. Atjaunots Ventas tilts.
1928.–1936. gads. Kuldīgas-Skrundas šosejas būve.
1930. gadu otrā puse. Aktīva sabiedrisko ēku celtniecība Kuldīgā.
1935. gada 1. septembris. Atklāts dzelzceļš Alsunga-Kuldīga.
1937. gads. Kuldīga aktīvi veicina tūristu piesaisti. Kuldīgas muzeja dibināšana.
1940. gada jūnijs. Latviju okupē PSRS karaspēks.
1941. gada 13.–14. jūnijs. Masu deportācija. No Kuldīgas izsūtīti vairāk nekā 600 cilvēku.
1941. gada jūnijs–jūlijs. Latviju okupē nacistiskās Vācijas karaspēks.
1941. gada jūlijs–augusts. Holokausts. Nogalināti Kuldīgas apriņķa ebreji.
No 1944. gada jūlija. Atkārtota PSRS okupācija.
1944.–1949. gads. Nacionālo partizānu darbība Kuldīgas apkārtnē.
1949. gada 25. marts. Masveida deportācija. No Kuldīgas apriņķa izsūtīti vairāk nekā 2200 cilvēku.
No 1940. gadu otrās puses. Latvijas sovetizācija – pakāpeniska iekļaušana PSRS politiskajā, saimnieciskajā, kultūras un vērtību sistēmā.
1980. gadu beigas. Atmodas kustība Latvijā.
1990. gada 4. maijs. Augstākajā Padomē pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
1991. gada 13.–21. janvāris. Barikāžu laiks. Barikādes Kuldīgā pie pasta un raidstacijas.
I
PIRMS PILSĒTAS RAŠANĀS
Teritorija, kurā atrodas mūsdienu Kuldīga, un tās apkārtne, bijusi apdzīvota jau ļoti sen. Uz ziemeļiem no tagadējās pilsētas robežas pie “Lapsu” mājām 2015. gadā tika atklāta akmens laikmeta mednieku vācēju apmetnes vieta (5400.–4100., 2900.–1800. g. pr. Kr.). Pilsētas teritorijā atrastie līdumu zemkopībā izmantotie akmens cirvji liecina, ka cilvēki šeit uzturējušies agro metālu periodā (1800.–1. g. pr. Kr.). Savukārt Kuldīgā atrastās romiešu monētas no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem apstiprina cilvēku klātbūtni pilsētas teritorijā agrajā dzelzs laikmetā (1.–4. gs.).
Senākās arheoloģiski pētītās liecības par dzīvesvietu Kuldīgas pilsētas teritorijā attiecas uz 12. gadsimta otro pusi – 13. gadsimta sākumu. Mūsdienu Kalna ielā un tās apkārtnē jeb vēsturiskā Kalnamiesta teritorijā 2008. gadā tika atklātas vairākas celtnes, kas attiecas uz laiku pirms mūra pils pastāvēšanas un ir saistāmas ar vietējo iedzīvotāju kultūru. Savukārt kuršiem šajā laikā tipiski ugunsapbedījumi tika atklāti pie Ventas, bij. fabrikas “Vulkāns” teritorijā. Šie atklājumi pierāda vietējo iedzīvotāju apmetnes pastāvēšanu Kuldīgā, pirms krustneši bija izvēlējušies šo stratēģiski izdevīgo vietu mūra pils būvniecībai.
Daudzi pētnieki uzskata, ka pilsētas pirmsākumus var saistīt arī ar mūsdienu pilsētas ziemeļos izvietoto Veckuldīgu, kur vēlā dzelzs laikmeta beigās un viduslaiku sākumā pastāvēja nozīmīgs kuršu centrs – lielākais kuršu pilskalns ar aptuveni 1 ha lielu priekšpili un 9,5 ha lielu senpilsētu. Senvieta pastāvējusi līdz pat 14. gadsimta vidum, kad tās iedzīvotājiem ierādīta vieta tuvāk 13. gadsimta vidū uzbūvētajai vācu mūra pilij.
Lai arī plašu, sistemātisku arheoloģisko pētījumu trūkuma dēļ informācija par apdzīvotību Kuldīgā pirms viduslaiku pilsētas rašanās ir fragmentāra un daudzi jautājumi pagaidām vēl nav atbildēti, tomēr var droši teikt, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau ilgi pirms vācu krustnešu ienākšanas un mūra pils celtniecības. To lielā mērā noteica vietas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Ventas upe bija ērts un drošs ūdensceļš, kas veicināja tirdzniecības attīstību. Savukārt Ventas rumba bija šķērslis, kas noteica nepieciešamību šajā vietā piestāt krastā, kur varēja pārkraut preces tālākai transportēšanai vai arī tirgoties uz vietas. Turklāt šis dabīgais šķērslis Kuldīgas teritorijas iemītniekiem ļāva kontrolēt ūdens satiksmi un tirdzniecību.
Visi šie ģeogrāfiskie faktori arī vēlākajos gadsimtos (līdz pat moderno mehānisko transporta metožu ienākšanai) lielā mērā noteiks Kuldīgas vēsturi.
Akmens kātcauruma cirvis.
Lietots 1800.–500. g. pr. Kr. bronzas laikmetā. Atrasts Kuldīgā, Mucenieku ielas apkārtnē.
KNM 24899
Romas imperatora Marka Aurēlija (161–180) laikā kaltās monētas barbaru atdarinājums.
KNM 8792
2011. gada arheoloģiskajos izrakumos Kalna ielā atsegtā 12. gs. otrās puses – 13. gs. sākuma celtnes vieta. Fotografēja M. Lūsēns.
KNM Plg. 13118
VECKULDĪGAS PILSKALNS
Veckuldīgas pilskalns, kurš atrodas Ventas kreisajā krastā, 3,5 km uz ziemeļiem no Kuldīgas centra, ir lielākais un viens no nozīmīgākajiem kuršu vēlā dzelzs laikmeta pilskalniem. Tas ir ierīkots 15–20 m augstā zemes ragā, kas veidojies, Krāčupītei (bij. Veckuldīgas upītei) ietekot Ventā. Šāds pilskalna izvietojums upju satekā, ar valni un grāvi nocietinot dabīgi neaizsargāto kalna pusi, ir raksturīgs daudziem Latvijas pilskalniem, taču ap 100 x 100 metru lielais noapaļota kvadrāta formas plakums pēc sava laukuma ir viens no lielākajiem pilskalniem Latvijā. Bez tam pilskalna DR pusē izvietotā 1 ha plašā priekšpils un 9,5 ha plašā senpilsēta ir lielas teritorijas un tādas varēja būt tikai nozīmīgiem, plašāku teritoriju centriem.
Upes senatnē bija nozīmīgi satiksmes ceļi, neapšaubāmi tāda bijusi arī Venta, tādēļ tiek uzskatīts, ka pie pilskalna varētu būt bijusi arī osta.
Veckuldīgas pilskalns bija apdzīvots aptuveni no vēlā dzelzs laikmeta (9.–12. gs.) otrās puses līdz 13. gadsimta sākumam, savukārt senpilsēta, visticamāk, pastāvējusi vēl līdz 1355. gadam, kad tai tika ierādīta jauna teritorija tuvāk 13. gadsimta vidū celtajai vācu mūra pilij Kuldīgā. Arheologs un kuršu vēstures pētnieks Jānis Asaris hipotētiski pieņem, ka Veckuldīgas pilskalns par zemes centru veidojās 12. gadsimtā, pēc tam, kad 11. gadsimta 2. pusē – 12. gadsimta sākumā tika pamests Baltijas somu cilšu apdzīvotais Padures pilskalns un apmetne.
Līdzīgi citiem pilskalniem arī Veckuldīgas pilskalns daudzus gadsimtus pēc tā apdzīvotības beigām ir rosinājis vietējo iedzīvotāju fantāziju un ar to ir saistītas vairākas teikas par pilskalnā apslēptiem dārgumiem, kas veicināja seno mantraču interesi par senvietu. Pilskalns ir ticis arī saimnieciski izmantots un ilgstoši arts. Ievērojami postījumi tajā notikuši Otrā pasaules kara laikā, kad plakuma malā Vācijas karaspēks ierīkoja tranšejas, bunkurus un aizsardzības ligzdas, tādējādi pārjaucot kultūrslāni, kas glabā pagātnes liecības.
Latvijas Republikas laikā (1920.–1930. gados) un arī pēc Otrā pasaules kara pilskalnā notikuši dažādi sabiedriski pasākumi, tajā skaitā novada Dziesmu svētki. 1960. gados “senču pilskalna trasē” notikušas arī motokrosa sacensības. Veckuldīgas pilskalns tūrisma kontekstā bieži parādās padomju laika presē. 1960. gadu beigās izskan ambiciozi plāni par pilskalna apkārtnes pārveidošanu: “Turpmākajos gados Kurzemē lielākā — Veckuldīgas pilskalna tuvumā, Ventas krastā uzcels tūristu bāzi ar 500 vietām. No vienpadsmitstāvu augstās celtnes pavērsies plaša panorāma. Upju osta vienos Nabes ezeru ar Ventspili, uz Riežupes “Smilšu alām” vedīs gaisa tilts, un labā krasta Kuldīgā torņi dos iespēju paraudzīties uz Ventu un Rumbu no piecdesmit metru augstuma. Aiz šiem torņiem izvērtīsies atpūtas zona un skaists meža parks, kur Kuldīgas MRS ļaudis ieviesīs tādas koku sugas un pasugas, kam te ir ziemeļu robeža.”¹ Taču šādi plāni netika īstenoti. Pēdējie lielākie sabiedriskie pasākumi pilskalnā notika no 2000. līdz 2004. gadam, kad tur tika rīkotas nekomerciālās kultūras dienas “Tabūns”.
Šobrīd Veckuldīgas pilskalns atrodas valsts aizsardzībā un uz to ved dažādas pastaigu takas, piesaistot interesentus gleznainajai vietai, kas vienlaikus ir arī nozīmīga pagātnes liecība un glabā neskaitāmas ziņas par kuršu materiālo un garīgo kultūru un Kuldīgas pilsētas pirmsākumiem. 2014. gadā Veckuldīgas pilskalns tika pasludināts par Gada arheoloģisko pieminekli Latvijā.
¹ Cilvēks un daba. Zvaigzne. 1969. 5. jūlijs. Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_zvai1969n13|article:DIVL23|query:Veckuld%C4%ABgas%20pilskalna|issueType:P (Skatīts: 20.11.2020.)
Livonijas politiskais iedalījums
Veckuldīgas pilskalna modelis
Veckuldīgas pilskalns 1948. gadā.
Attēlā redzams pilskalna plakums un valnis, priekšplānā aizmilzusi II pasaules kara tranšeja.
KNM Plg. 1917
2011. gada arheoloģiskajos izrakumos Veckuldīgas pilskalna priekšpilī atsegtais pavards. Fotografēja U. Kalējs. KNM Plg. 14208
Dziesmu svētki Veckuldīgas pilskalnā 1965. gadā.
KNM Plg. 2100/2
Motokrosa sacensības Veckuldīgas pilskalna trasē 1959. gadā. Fotografējis M. Rudovics.
KNM Plg. 928
II
VIDUSLAIKU KULDĪGA (1242–1561)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
Viduslaiku raksturīgākā un svarīgākā iezīme mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās ir kristietības un līdz ar to arī Rietumeiropas pilsētu kultūras un Rietumeiropas tirdzniecības ienākšana. Vietējo cilšu apdzīvoto zemju iekarošana un formāla pievēršana kristietībai gāja roku rokā ar tirdznieciskajām interesēm un pilnīgi jauna dzīvesveida (tajā skaitā mūra ēku) un sociālo attiecību ienākšanu Latvijas teritorijā. No Eiropas kristīgās civilizācijas viedokļa Livonija bija civilizācijas nomale, mežonīga teritorija, kuras iedzīvotāji bija jāpakļauj un jāpievērš kristīgajai ticībai. 13. gadsimtā karagājieni uz Livoniju bija krusta kari jeb “svētie kari” – tātad formāli ar mērķi aizstāvēt kristīgo baznīcu un glābt pagānu dvēseles, tos iekļaujot kristīgajā baznīcā.
Iekarotās vai vismaz formāli pakļautās teritorijas Livonijā savā starpā sadalīja tās iekarojusī garīgā un militārā vara, un jau ap 13. gadsimta vidu izveidojās vēlākā Livonijas politiskā karte. Daļa zemes piederēja vairākiem bīskapiem, veidojot atsevišķas Rīgas arhibīskapijas, Kurzemes bīskapijas, Tērbatas bīskapijas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritorijas, bet pārējā daļa teritoriju piederēja Vācu ordeņa Livonijas atzaram.
Livonijas teritorijā pirmie vācu krustneši bija piederīgi Livonijā izveidotajam Zobenbrāļu ordenim, taču tas tika likvidēts pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā, tātad vēl pirms Kuldīgas pils celšanas. Zobenbrāļu ordeņa vietā Livonijas teritorijas militāro pakļaušanu pārņēma Vācu ordeņa Livonijas atzars, ko ierasts saukt arī par Livonijas ordeni. Šis ordenis bija diezgan autonoms savā rīcībā Livonijā, tomēr tas bija strukturāli pakļauts Vācu ordenim. Livonijas ordeņa vadītāju – mestru – līdz pat 15. gadsimta vidum iecēla Vācu ordeņa lielmestrs.
Pilsētās, tām augot un attīstoties, abiem šiem spēkiem ar laiku pievienojās vēl trešais – bagātie pilsētnieki: tirgotāji un amatnieki. Šo trīs spēku savstarpējo interešu sadursmes tika risinātas pat ar militāriem līdzekļiem, piemēram, Rīgā 15. gadsimtā.
Livonijas bīskapu un ordeņa pārvaldītā teritorija 16. gadsimtā kļuva par ļoti nestabilu veidojumu vairāku faktoru dēļ: bīskapu laicīgā vara viņu teritorijās jau bija lielākoties formāla, turklāt šajā laikā lielākā daļa teritorijas pieņēma luterticību, izbeidzot arī bīskapu garīgo autoritāti. Arī ordenis zaudēja savu reliģisko būtību, tā galvenais zars Prūsijā 1525. gadā kļuva par laicīgu hercogisti.
16. gadsimtā Eiropa kopumā bija mainījusies. Reformācijas rezultātā bija zudusi katoļu baznīcas vispārējā ietekme uz Eiropas politisko dzīvi, aktuālas kļuva pavisam citas vērtības, izveidojās aizvien vairāk stipru monarhiju. 1558. gadā sākās Livonijas karš, kurš izmainīja arī Livonijas politisko karti un noslēdza viduslaiku posmu Latvijas teritorijā.
Livonijas politiskais iedalījums
Vācu ordeņa simbols – melns krusts uz balta fona
Hermanis fon Zalca, Vācu ordeņa lielmestrs 13. gadsimtā. Viņa valdīšanas laikā Vācu ordenī tika iekļauta Zobenbrāļu ordeņa atlikusī daļa. 17.–18. gadsimta glezna.
KURŠU ZEMES
Latvijas teritoriju senatnē apdzīvoja cilvēki, kuri nepazina rakstību, tādēļ ir ļoti maz zināms par tālaika Kurzemes un Kuldīgas apkārtnes politisko iekārtojumu un zemju sadalījumu. No arheologu atrastajām senlietām iespējams daudz uzzināt par cilvēku sadzīvi dažādos laikos, piemēram, darbarīkiem, ēšanas un ģērbšanās paradumiem, nodarbošanos, izpratni par skaisto un daudzas citas lietas, taču bez rakstītajiem avotiem ir daudz grūtāk noskaidrot teritoriju piederību un pārvaldes mehānismus. Par šiem jautājumiem vairāk uzzinām tikai sākot ar 13. gadsimtu, kad līdz ar vācu krustnešu ienākšanu parādās pirmie rakstiski noslēgtie dokumenti un pirmās hronikas, kas apraksta notikumus Kurzemē.
Par kuršu zemju politisko iedalījumu visvairāk informācijas sniedz divas 1253. gada Kursas dalāmās grāmatas – divi dokumenti, kuros Livonijas ordeņa mestrs un Kurzemes bīskaps Heinrihs rakstiski vienojās par Kurzemes jau iekaroto un vēl tikai iekarojamo zemju sadalīšanu savā starpā. Vienojoties par jaunajām īpašuma tiesībām, mestrs un bīskaps robežu raksturošanai izmanto līdz tam pastāvējušo kuršu zemju iedalījumu un nosaukumus. Tādējādi no šiem dokumentiem uzzinām, ka Ziemeļkurzeme bijusi sadalīta četros apgabalos jeb zemēs: Miera Kursa jeb Vanemana, Ventava, Bandava un Piemare. Dienvidu daļu veidoja piecas zemes: Ceklis, Duvzare, Megava, Pilsāts un zemes starp Skrundu un Zemgali.
Pētnieki uzskata, ka Veckuldīgas pilskalns savos ziedu laikos ir bijis kuršu zemes Bandavas centrs. Bandava atradās Ventas vidustecē, un tā bijusi ap 2000 km² liela. Bandavā zināmi aptuveni 35 pilskalni, lielākie no tiem bijuši Kuldīgā, Aizputē, Embūtē un Alsungā. Bez tam literatūrā ir izskanējis uzskats, ka Veckuldīgas pilskalns ir 1230. gadā minētā kuršu valdnieka Lamekina (Lammekinus rex) rezidence. Karaļa pārvaldē bija visa Ventava, Piemares ziemeļu daļa un Bandavas rietumu daļa. Taču pastāv arī viedoklis, ka Lamekina rezidence tomēr meklējama Zlēku apkārtnē.
Kuršu apdzīvoto zemju karte
13. gadsimta bronzas pakavsakta ar zvērgalvu galiem, atrasta Alsungas pagastā.
Foto: Ilze Riekstiņa.
KNM 1349
KULDĪGAS PILS
Pirmā zināmā informācija par Kuldīgas pili ir pāvesta legāta Vilhelma no Modenas atļauja ordenim celt pili pie Ventas, kuru tas deva 1242. gada 19. aprīlī. Atskaņu hronika savukārt atzīmēts, ka Kuldīgas jeb Jēzusburgas pils (13. gs. paralēli tika lietoti abi nosaukumi, pēc tam tikai Kuldīga – Goldingen) tikusi uzcelta mestra Dītriha no Groningenas laikā, respektīvi, no 1242.–1245. gadam. Vilhelma no Modenas 1245. gada 7. februārī izdotajā dokumentā minēts, ka pils 1245. gadā bijusi uzcelta. Iespējams, ka šajā laikā vispirms uzcelta mazāka un vienkāršāka pils, kas vēlāk, 13. gadsimta beigās, pārbūvēta par tipisko ordeņa kastelu – kvadrātisku, no četriem korpusiem veidotu celtni ar iekšpagalmu.
Ir neapšaubāmi, ka šajā laikā no zemes iekarotāju – Vācu ordeņa bruņinieku – skatpunkta Kuldīgas pils bija reģiona administratīvais un militārais centrs. Par to liecina vairākas epizodes Kuldīgas pils agrīnajā vēstures periodā. Pirmkārt, fakts, ka 1253. gada 4. aprīlī tieši Kuldīgā notika formāla vēl tajā brīdī neiekarotās Dienvidkurzemes zemju dalīšana starp ordeni un Kurzemes bīskapu Heinrihu. Otrkārt, Kuldīgas pils centrālā ģeogrāfiskā lokācija bija izdevīga arī no militārā viedokļa. 13. gadsimta vidū Kurzemē īstenotie ordeņa karagājieni ar mērķi pilnībā pakļaut kuršus un žemaišus tika organizēti tieši no Kuldīgas. Atskaņu hronika aprakstīts arī divus karagājienus pret zemgaļiem 13. gadsimta otrajā pusē, kas tika organizēti no Kuldīgas pils un kuru laikā tika nopostīta Dobeles pilsēta.
Kuldīgas komturs (ordeņa pils komandants, tai piederošās teritorijas pārvaldnieks) 1290. gadā tika iecelts par ordeņa mestra vietnieku Kursā. Ventspils komturs ar šo pašu lēmumu tika pakļauts Kuldīgas komturam, vēlreiz apliecinot Kuldīgas pozīciju kā reģiona administratīvajam centram. Arī finansiālās attiecības starp pilīm bija attiecīgas: Ventspils komturs no savā komturejā ievāktajiem nodokļiem varēja paturēt tikai noteiktu summu (12 oseringus, ap 1200 g sudraba), bet pārējais atlikums bija jānosūta Kuldīgas komturam.
Kuldīgas pils nozīmi pastiprināja fakts, ka tā bija viens no atbalsta punktiem ceļojumam no Prūsijas un Vācu ordeņa galvenās mītnes uz Rīgu. Lai arī no mūsdienu skatpunkta izvēle braukt no Vācijas uz Rīgu caur Kuldīgu ne tuvu neliekas loģiskākā izvēle, viduslaikos situācija bija citādāka. Primāro lomu ceļa izvēlē spēlēja tā drošība, nevis īsākais iespējamais kilometru skaits līdz ceļojuma galamērķim. Vēlme braukt caur Kuldīgu kļūst saprotama tad, ja ņem vērā divus galvenos faktorus. Pirmkārt, Lietuva joprojām bija nekristīta pagānu teritorija, tāpēc kaut cik droša ceļošana caur to bija neiespējama. Otrkārt, jāņem vērā Livonijas zemju sadalījums starp ordeni un Livonijas bīskapu, kā arī ne vienmēr draudzīgās attiecības šo abu lielo zemju kungu starpā. Vācu ordeņa zemes Prūsijā stiepās gar Baltijas jūru vēl arī nedaudz aiz Mēmeles (mūsdienu Klaipēda), bet ordeņa zemes Livonijā gar jūru sniedzās nedaudz tālāk uz dienvidiem kā mūsdienu Latvijas teritorija. Tādējādi, ceļojot gar jūru, ordeņa brāļiem vai ordeņa ziņnešiem bija jāšķērso tikai salīdzinoši neliela daļa svešas teritorijas. Pie Grobiņas ceļš novirzījās iekšzemē, paliekot ordeņa pārvaldītajās teritorijās pa vidu starp abām Kurzemes bīskapijas teritorijām. Nākamā iespējamā atpūtas un naktsmāju vieta bija Aizpute, pēc tam – Kuldīga. Savukārt tālākajā ceļā uz Rīgu pēc Kuldīgas nākamais atbalsta punkts bija Sabiles pils.
Vēl viens no veidiem, kā relatīvi salīdzināt dažādu viduslaiku ordeņa piļu nozīmību, ir salīdzināt tās pēc pilīs dzīvojošo ordeņa brāļu skaita. Šāda informācija ir saglabājusies no 15. gadsimta vidus. 1451. gadā Kuldīgas pilī dzīvoja 12 ordeņbrāļi jeb bruņinieki, divi priesteri un trīs pusbrāļi. Rīgā šajā laikā dzīvoja 18 ordeņbrāļi, mestra rezidencē Cēsīs – 15, bet Siguldas pilī – 12, tāpat kā Kuldīgā. Visās pārējās mūsdienu Latvijā esošajās ordeņa pilīs brāļu skaits bija vēl mazāks. Kopā visā Livonijā (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas, ieskaitot Sāmsalu) bija ap 200 ordeņa bruņinieku.
Šie skaitļi varētu šķist ļoti nelieli, taču jāsaprot, ka pilntiesīgu ordeņa brāļu nekad nebija daudz. Arī kuršu un zemgaļu zemju iekarošanas laikā 13. gadsimtā ordeņa brāļu Livonijā nebija vairāk, un Atskaņu hronikas aprakstītie karagājieni reāli nozīmēja no dažu līdz lielākais dažu desmitu ordeņa bruņinieku došanos kaujā kopā ar saviem asistentiem un apkalpojošo personālu, un jau pakļauto vietējo tautu karotājiem.
Kuldīga bija trešā lielākā ordeņa pils Latvijas teritorijā pēc tajā dzīvojošo ordeņa bruņinieku skaita (vienādi ar Siguldu). Ordeņa bruņinieku skaits pilī nozīmēja arī proporcionāli lielu apkalpojošā personāla klātbūtni, tātad faktiski bruņinieku skaita salīdzināšana ļauj diezgan labi iztēloties Kuldīgas pils vietu pēc iedzīvotāju skaita visā reģionā. Nedrīkst gan aizmirst, ka pastāvēja arī bīskapam piederošās pilis, kuru izmērus gan diemžēl nav iespējams salīdzināt ar ordeņa pilīm pēc šī kritērija. Nav arī pietiekami daudz informācijas, lai varētu salīdzināt pie pilīm pakāpeniski izveidojušos pilsētu iedzīvotāju skaitu viduslaikos.
Jau drīz vien pēc pils uzcelšanas un teritorijas nominālas pakļaušanas 13. gadsimtā sākās arī draudžu izveide un baznīcu celtniecība. Par pamatu draudžu novadu struktūrai galvenokārt tika ņemts jau pirms krusta kariem pastāvējušais reģionālais dalījums. Baznīcas tika celtas senāk pastāvējušajos novados, parasti tās novietojot vēsturiskā novada ģeogrāfiskajā centrā neatkarīgi no lielākajiem ciemiem. Tika radīti arī jauni draudžu novadi ar mākslīgi konstruētām robežām.
Kuldīgas pils iespējamā izskata ap 1680. gadu rekonstrukcija. Veidojis novadpētnieks Valfrīds Fromholds-Treijs.
KNM 6115
2010. gada arheoloģiskajos izrakumos Kuldīgas pilī atsegtais kultūrslānis ar dakstiņu fragmentiem. Foto: U. Kalējs.
KNM Plg. 13605
Pils ēkas ziemeļu spārna telpa. Zīmēts 1934. gadā.
KNM Plg. 13705
Skats uz Kuldīgu. Kreisajā pusē redzamas pils drupas. Autors A. Fon Šrēders, 1809. gads.
KNM 21725
17. gadsimta krāsns podiņu no Kuldīgas pils zīmējums. Zīmējis V. Fromholds-Treijs 1935. gadā.
KNM 1944
Kuldīgas pils vieta mūsdienās.
Foto: Antra Meike
KULDĪGAS PILSĒTAS IZVEIDOŠANĀS
Priekšstats par to, kurā brīdī kāda apdzīvota vieta var saukties par pilsētu, dažādos laikos ir bijis atšķirīgs. Tipiskas viduslaiku pilsētas pazīmes ir pilsētas tiesības, sava noteikta (parasti ar mūri ierobežota) teritorija un pārvaldes struktūra – rāte. Viduslaiku vēsturē pieņemts apdzīvotu vietu par pilsētu sākt uzskatīt ar to brīdi, kad tai piešķirtas pilsētas tiesības, pieņemot, ka šajā brīdī konkrētā apdzīvotā vieta ir sasniegusi noteiktu, lielu vai vidēji lielu iedzīvotāju skaitu (salīdzinājumā ar citām apdzīvotām vietām konkrētajā reģionā), kā arī noteiktu ekonomisko potenciālu. Livonijas gadījumā tas ne vienmēr atbilda patiesībai. Atsevišķos gadījumos pilsētas tiesības Livonijā acīmredzot tikušas piešķirtas arī tādām vietām, kas ekonomiski un iedzīvotāju skaita ziņā vēl nebija sasniegušas pilsētas standartus, ja tas bija nepieciešams lielajiem zemes īpašniekiem viņu interešu nodrošināšanai vai plānu realizācijai.
Kuldīga pilsētas tiesības ieguva 1355. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Gosvins no Hērikes piešķīra Kuldīgai Rīgas pilsētas tiesības. Šis datums tad arī būtu uzskatāms par pilsētas dibināšanas gadu. Ņemot vērā jau izklāstīto Kuldīgas pils centrālo raksturu un reģionāli neapšaubāmo nozīmību, Kuldīgas gadījumā tiešām nav pamata apšaubīt, ka tā bija sasniegusi noteiktu izaugsmes posmu, lai būtu pilsēta ne vien pēc nosaukuma, bet arī pēc būtības.
No 13. un 14. gadsimta nav saglabājušies tādi avoti, kas ļautu niansēs izsekot pilsētu veidošanās procesam pie pilīm. Ir skaidri tikai vispārējie principi, proti – pilij attīstoties, tā kļuva par saimniecisku reģiona centru un piesaistīja visdažādākos amatniekus un tirgotājus, aizvien vairāk bija vajadzīgi arī dažādi kalpotāji un saimnieciskais personāls. Visu šo cilvēku izmitināšanai pamazām tika apbūvēta priekšpils, saceļot tur dzīvojamās mājas. Ar laiku apbūvētā teritorija aizsardzības nolūkos tika apjozta ar mūri. Agrāk vai vēlāk šajā teritorijā tika uzcelta baznīca visu ārpus pašas pils saimes dzīvojošo ļaužu reliģisko vajadzību apmierināšanai, kā arī izveidojās tirgus laukums un ar laiku – pilsētas pašpārvalde. Šādi vai līdzīgi ir veidojušās visas Livonijas viduslaiku pilsētas, arī Kuldīga.
Tieši par viduslaiku Kuldīgas pilsētas veidošanos un attīstību precīzu ziņu nav daudz, un daļa no esošās informācijas ir drīzāk pieņēmumi. Ir skaidrs, ka pilsēta veidojusies blakus pilij uzreiz vairākās vietās. Senākā no tām ir t.s. “Kalnamiests” – mūsdienu Kalna ielas dienvidu gals, ko lokveidā aptver Rumbas un Jelgavas ielas. Spriežot pēc vēl mūsdienās pilsētvidē nolasāmās regulārās formas, šī vieta, visticamāk, ir bijusi nocietināta. Tieši pie pils, uz ziemeļiem no Kalnamiesta, veidojās otra pilsētas daļa – t.s. “apmetne pie ordeņa pils”, respektīvi, tieši ar pili saistītā apdzīvotā vieta, kura, visticamāk, jau 1263. gadā bijusi arī nocietināta. Trešā pilsētas daļa, t.s. “Pilsmiests” atradās uz ziemeļrietumiem no Svētās Katrīnas baznīcas. Lai arī jaunākie pētījumi liecina, ka Kalnamiests ir bijis apdzīvots senāk nekā Pilsmiests (iespējams, pat 12. gs. beigās, pirms pils uzcelšanas), 1355. gadā Kuldīgai piešķirtās pilsētas tiesības, visticamāk, attiecās uz Pilsmiesta teritoriju. 1361. gadā nākamais ordeņa mestrs Arnolds fon Fitinghofs piešķīra visas tās pašas tiesības “pilsoņiem jaunajā pilsētā, kādas tie baudījuši vecajā pilsētas daļā”. Dokumenta formulējums rada virkni jautājumu par to, vai notikusi pilsētas vai kādas iedzīvotāju grupas pārcelšana no vienas vietas uz otru, vai arī gluži vienkārši pilsētas teritorija paplašināta, iekļaujot tajā arī Kalnamiesta teritoriju. Nedrīkst aizmirst, ka kādu laiku paralēli ordeņa pilij pastāvēja arī apdzīvota kuršu pils Veckuldīgas pilskalnā. Pilnīgi iespējams, ka 14. gadsimta vidū noritēja vietējo kuršu pārcelšanās process uz jauno pilsētu, tādēļ tās teritorija strauji auga, pakāpeniski apvienojoties visiem trim sākotnējiem apdzīvotības centriem.
Attiecībā uz viduslaiku Kuldīgas pilsētas pilsoņu etnisko izcelsmi, tad tā, visticamāk, bija jaukta – par pilsoņiem kļūstot gan vietējās izcelsmes cilvēkiem, gan arī vācu ieceļotājiem. Kopumā Livonijas pilsētām raksturīgi, ka līdz aptuveni 14. gadsimta vidum vācu un vietējās izcelsmes pilsoņi baudīja vienādas tiesības, bet kopš 14. gadsimta vidus vietējās izcelsmes pilsētu iedzīvotāji savā saimnieciskajā darbībā, tajā skaitā tirdzniecībā un atsevišķās sadzīves jomās, sastapās ar diskrimināciju tieši savas etniskās izcelsmes dēļ.
Viens no neapšaubāmi svarīgākajiem faktoriem pilsētas izaugsmē bija tirdzniecības attīstība. Pilis un pie tām izveidojušās pilsētas vai mazāki miesti radīja dabīgi labvēlīgus apstākļus sīktirdzniecībai ar vietējiem zemniekiem. Tirgotāji apgādāja vietējos iedzīvotājus ar tādām precēm, kas nebija pieejamas uz vietas, piemēram, sāli, kā arī iepirka vietējos lauksaimniecības produktus. Ar šādu sīktirdzniecību, visticamāk, nenodarbojās pats pils komturs, bet gan pie pils apmetušies tirgotāji. Taču viduslaiku dokumentos ir saglabājušās liecības par to, ka arī ordeņa pilis, respektīvi, to komturi, aktīvi tirgojās savā starpā un arī eksportēja labību uz Lībeku un Zviedriju (15. gs.). Arī pilsētā apmetušies tirgotāji ātri vien iesaistījās starptautiskajā tranzīttirdzniecībā, ko apliecina Kuldīgas pilsētas dalība Hanzas savienībā.
Kuldīgas pilsētas veidošanās un paplašināšanās 9.-13. gs.
Kuldīgas pilsētas veidošanās un paplašināšanās kopš 1252. g.
Kuldīgas pilsētas veidošanās un paplašināšanās 14. gs. vidū
Ielas segums – koka baļķu klājums no apmēram 15. gadsimta. Atsegts izrakumu laikā Kuldīgā pie Kaļķu ielas 6. Foto: M. Lūsēns.
KNM Plg. 18143
Kalnamiesta teritorija mūsdienās.
Foto: A. Orniņš 2002. gads
Skats uz Kuldīgas pili un pilsētu. J. G. Veiganta zīmējums, 1729.
KNM 6128
KULDĪGA HANZAS PILSĒTU SASTĀVĀ
Viens no rādītājiem, kas ļauj (protams, nosacīti) novērtēt kādas apdzīvotas vietas tirdzniecisko potenciālu un nozīmību viduslaikos, ir šīs apdzīvotās vietas dalība Hanzas savienībā. Hanza bija viduslaiku vācu tirgotāju apvienība un vienlaikus pilsētu apvienība, kurās šie tirgotāji baudīja pilsoņu tiesības un varēja tirgoties. Hanzas savienības galvenie mērķi bija saimnieciski un arī politiski: tirdzniecība un savu interešu aizstāvība. Hanzas savienības mainīgo un plūstošo būtību vēstulē Anglijas karalim labi raksturo Lībekas pilsētas rātes vecākais sekretārs 1469. gadā: “Vācu Hanza nav ne sabiedrība, ne kompānija, ne arī korporācija. Hanzai nav ne kopīgu noguldījumu, ne uzkrājumu, ne kādas atbildīgās amatpersonas, ne pārvaldes. Hanza ir vairāku lielu un mazu pilsētu brīva kopīgā pastāvēšana, kuras ietvaros pilsētas var droši un izdevīgi realizēt savas personīgās tirdzniecības intereses.”²
15. gadsimta sākumā pie Hanzas savienības piederēja ap 70 lielas pilsētas un ap 100–130 mazākas pilsētas, kas aptvēra teritoriju no Ziemeļfrancijas līdz Krievzemes ziemeļrietumiem. No lielajām Livonijas pilsētām Hanzas pilsētas bija Rīga, Tērbata (mūsdienu Tartu) un Rēvele (mūsdienu Tallina). Tirdzniecība Hanzas savienības ietvaros veidoja šo pilsētu labklājības pamatu. Taču savienībā ietilpa arī vairākas mazākas pilsētas, tai skaitā Kurzemē – Ventspils un Kuldīga.
Kuldīga kā Hanzas pilsētu savienības locekle pirmoreiz minēta 1368. gadā. Par savu nozīmību Hanzas tirdzniecībā Kuldīga var pateikties galvenokārt Ventas upei, kas nodrošināja tolaik ērtāko iespējamo preču transportēšanu no Ventspils ostas uz iekšzemes rajoniem. Līdz pat jaunākajiem laikiem sauszemes ceļi bieži vien bija ļoti sliktā stāvoklī, sauszemes transports lēns, nedrošs un dārgs. Tādēļ tieši atrašanās pie ūdensceļa nodrošināja Kuldīgai iespēju iesaistīties Hanzas tirdzniecībā. Turklāt ūdenskritums bija laivām nepārvarama barjera, tādēļ preces bija nepieciešams pārkraut Kuldīgā, un šī “piespiedu” starpniecība nodrošināja pilsētai aktīvu tirdzniecisko dzīvi. Pilsētā pa sauszemes ceļiem no tuvākās apkārtnes ienāca vietējā ražojuma preces: labība, lini, kaņepāji, vasks, medus utt., kurus tirgotāji pa upi varēja nogādāt Ventspilī, tur pārkraut jūrai piemērotos kuģos un eksportēt uz Rietumeiropu. Pretējā virzienā tika pārvadātas vietējam tirgum paredzētās Rietumeiropas preces: audumi, sāls, sālītās zivis no Zviedrijas piekrastes vai Ziemeļjūras, kas viduslaikos reliģisko priekšstatu dēļ bija ļoti nozīmīga prece; vēlāk arī luksusa preces (vīni, dārgakmeņi) un koloniālpreces (garšvielas).
² Citēts pēc: Plētiens E. Livonijas mazpilsētas Hanzā 13.–15. gs.: Valmieras pilsētas piemērs. – Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi II. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017., 66. lpp.
Karte – Hanzas tirdzniecības ceļi
Svarīga tirdzniecības prece viduslaikos bija sālītas zivis. To patēriņš bija liels, jo reliģiskie priekšraksti noteica gavēņa dienas, kad gaļu ēst nedrīkstēja. Zivju zveja Zviedrijā 16. gadsimta pirmā puse
Vērdiņš. Monēta kalta Rēvelē Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laikā (1494–1535).
KNM 12279
III
KULDĪGA HERCOGU LAIKĀ
(1561– 1795)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
1561. gada 28. novembrī Viļņā starp ordeņa mestru Gothardu Ketleru no vienas puses un Polijas karali, Lietuvas dižkunigaiti Sigismundu II Augustu tika noslēgts padošanās līgums, ar kuru bijušo ordeņvalsti sadalīja divās daļās. Kurzeme un Zemgale kļuva par Gothardam Ketleram izlēņotu (mantojamu) hercogisti, un Gothards Ketlers no ordeņa mestra pārtapa par hercogu. Pārējā teritorija nokļuva tiešā karaļa pakļautībā, izveidojoties t.s. “Pārdaugavas hercogistei”. Savukārt ordeņa zemes Livonijas ziemeļos nokļuva zviedru pakļautībā. 1629. gadā pēc poļu-zviedru kara Zviedrijas pakļautībā nonāca arī visa Vidzeme.
Kurzemes un Zemgales hercogiste turpretī pastāvēja līdz pat 18. gadsimta beigām. Hercogistes Kurzemes daļas centrālā rezidence bija Kuldīga, Zemgales – Jelgava.
Kurzemes hercogisti tās pastāvēšanas laikā pārvaldīja šādi valdnieki:
-
Gothards Ketlers (1517–1587); hercogs no 1562. līdz 1587. gadam;
-
brāļi Fridrihs Ketlers (1569–1642) un Vilhelms Ketlers (1574–1640); no 1587. līdz 1617. gadam katrs no brāļiem pārvaldīja savu hercogistes daļu (Vilhelms – Kurzemi), pēc tam no 1618. gada līdz savai nāvei atkal apvienotu hercogisti pārvaldīja Frīdrihs;
-
Jēkabs Ketlers (1610–1681); valdīja no 1642. līdz 1681. gadam;
-
Fridrihs Kazimirs Ketlers (1650–1698); valdīja no 1682. līdz 1698. gadam;
-
Fridrihs Vilhelms Ketlers (1692–1711); valdīja no 1698. līdz 1711. gadam;
-
Ferdinands Ketlers (1655–1737); valdīja no 1711. līdz 1737. gadam (vienlaikus bija vairāki pretendenti uz hercoga troni, katru no tiem atzina dažādi politiskie spēki. Tomēr šajā periodā par hercogistes valdnieku pieņemts uzskatīt Ferdinandu, jo viņam kā hercoga Jēkaba dēlam uz troni bija primāras tiesības);
-
Ernsts Johans Bīrons (1690–1772); valdīja ar pārtraukumiem no 1737. līdz 1769. gadam;
-
Pēteris Bīrons (1724–1800); valdīja no 1769. līdz 1795. gadam.
Savas pastāvēšanas laikā Kurzemes hercogiste no nenozīmīgas Eiropas nomales teritorijas kļuva par līdztiesīgu starptautisko attiecību subjektu toreizējā Eiropā. Hercoga Jēkaba un viņa sievas Luīzes Šarlotes valdīšanas laikā, pateicoties abu valdnieku plašajiem radnieciskajiem sakariem un saimnieciskajām un diplomātiskajām aktivitātēm, hercogiste kļuva pat par vienu no Eiropas politiskajiem centriem. Līdz ar Lielo Ziemeļu karu (1700–1721) Baltijas reģionā aizvien pieauga Krievijas impērijas ietekme un loma, un arī hercogiste aizvien vairāk tika iesaistīta impērijā notiekošajos politiskajos procesos.
Kurzemes un Zemgales hercogistes administratīvā iedalījuma karte
Gothards Ketlers, Kurzemes un Zemgales hercogs no 1562–1587.
Juliusa Dēringa (Julius Döring) 19. gadsimtā gleznots portrets
.jpg)
Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerbonis hercoga Gotharda valdīšanas laikā (no “Siebmachers Wappenbuch”, 1605)
KULDĪGAS STATUSS HERCOGISTĒ
Kuldīga arī hercogu laikā turpināja būt reģiona administratīvais centrs. Par šādu pilsētas statusu liecina arī dažādu sanāksmju rīkošana tieši Kuldīgā: tur 1568. gadā notika trešais hercogistes landtāgs (kārtu pārstāvniecības un zemes kungu sapulce), tāpat Kuldīgā notika puse no 17. gadsimta 20. gadu landtāgiem.
Pēc hercoga Fridriha (vald. 1587–1642) strīdiem ar hercogistes muižniecību un Polijas karaļa iejaukšanās strīdu risināšanā par labu muižniecībai 1617. gadā tika pieņemta hercogistes satversme, saskaņā ar to Kuldīga bija viens no četriem jaunizveidotajiem virspilskungu iecirkņiem (vēl Tukums, Jelgava, Sēlpils). Kuldīgas virspilskungam bija pakļautas Ventspils, Alsungas, Kuldīgas, Aizputes, Saldus, Durbes, Gramzdas un Grobiņas draudzes. Virspilskungs bija viens no svarīgākajiem amatiem hercogistē, atpaliekot tikai no sešiem hercoga padomniekiem. Virspilskungiem un pilskungiem savos pārvaldāmajos apgabalos bija administratīvas, juridiskas un arī militāras funkcijas: aizsargāt un uzturēt sava apgabala pili. Galvenais no šiem pienākumiem bija juridiskais: virspilskunga uzdevums bija spriest tiesu. Kuldīgas pirmais virspilskungs bija Oto fon Grothuss.
Saimnieciskā ziņā Kuldīga hercogistes laikā turpināja būt viens no hercogistes centriem. Savu nozīmi nezaudēja tirdzniecība pa Ventas upi.
Neskatoties uz Kuldīgas augsto administratīvo statusu kā vienam no četriem hercogistes galvenajiem apgabaliem, absolūtas valdnieka varas apstākļos galvenais prestižs un vara, kā arī zināma paaugstināta saimnieciskā aktivitāte, bija piesaistīti paša monarha un viņa galma atrašanās vietai. Liela nozīme bija monarha izvēlei, kurā vietā kopā ar savu galmu apmesties. Kamēr abi brāļi Fridrihs un Vilhelms kopīgi valdīja hercogistē, Kuldīga līdz 1616. gadam bija hercoga Vilhelma Ketlera galvenā rezidence. No vēlākajiem hercogiem visvairāk ar Kuldīgu bija saistīti hercogs Jēkabs un viņa dēls Fridrihs Kazimirs.
Kuldīga pilsētas birģermeistara Betichera amata zīmogs, 1764. gads.
Foto: Antra Meike
KNM 6040
Kuldīgas pilsētas sedlinieku amata noteikumu titullapa. 1634. gads.
KNM 31505
Gotharda Ketlera laikā kalts šiliņš, 1577. gads.
KNM 4386
HERCOGS JĒKABS
Hercogs Jēkabs ir slavenākais no Kurzemes un Zemgales hercogistes valdniekiem. Viņa laikā Kurzemes un Zemgales hercogiste piedzīvoja savu augstāko saimniecisko uzplaukumu un sasniedza līdzvērtīgu statusu ar tā laika Eiropas monarhijām. Hercogs Jēkabs iesaistījās arī koloniālajā tirdzniecībā un koloniju iegūšanā, kas bija populāra Eiropas monarhiju vidū 17. gadsimtā. Hercogistei kādu laiku piederēja divas kolonijas: sala Gambijas upes grīvā pie Āfrikas krastiem un Tobāgo sala Karību jūrā.
Hercogs Jēkabs ir dzimis Kuldīgā 1610. gadā, laikā, kad brāļi Vilhelms un Fridrihs Ketleri pārvaldīja katrs savu hercogistes daļu un Kuldīga bija hercoga oficiālā rezidence. Jēkabs bija Kurzemi pārvaldošā jaunākā brāļa Vilhelma vienīgais dēls. Taču, tā kā vecākajam brālim Fridriham nebija pēcnācēju, Jēkabs bija vienīgais tiešais Ketleru dinastijas turpinātājs. Panākt Jēkaba atzīšanu par hercoga kroņa mantinieku gan nebija viegli, jo hercogisti iegūt sev tīkoja arī citi – tostarp Polijas karalis, kura īpašumā hercogiste atgrieztos, ja pārtrūktu Ketleru dinastija. Tomēr, prasmīgi izmantojot hercogistes tīkotāju sāncensību un politiskās pretrunas, Fridriham vēl savas dzīves laikā izdevās nostiprināt Jēkaba tiesības mantot hercoga titulu.
Kuldīgas vienīgā katoļu baznīca ir joprojām pastāvoša liecība šai diplomātiskajai cīņai par to, lai hercogiste iegūtu sev hercogu, kurš vēlāk paliks vēsturē kā spožākais hercogistes valdnieks. Katoļu baznīcu būvniecība Kuldīgā un Jelgavā bija viens no noteikumiem, lai Polijas karalis apstiprinātu Jēkabu par hercogu. Vēl viens no noteikumiem, kurus savā starpā noslēdza jaunais hercogs un muižniecība, paredzēja par vienīgo rezidenci noteikt Jelgavu. Kuldīga tādējādi zaudēja savu oficiālās rezidences statusu.
Lai arī hercogu rezidence bija Jelgava, hercogs Jēkabs bija dzimis Kuldīgā un Kuldīga savā ziņā bija Ketleru dzimtas pils. Kuldīgas pilsēta hercoga Jēkaba valdīšanas laikā neapšaubāmi bija ieguvēja saimnieciskā ziņā. Atrodoties pie Ventas ūdensceļa, Kuldīgas pilsēta izvērtās par vienu no vietām preču pārkraušanai tirdzniecībā ar hercogistes kolonijām. Lai arī kopumā kolonijas hercogistei nenesa finansiālu labumu un ilgtermiņā izrādījās saimnieciskā ziņā neizdevīgas, Kuldīgas pilsētai aktīvā tirdzniecība nodrošināja saimniecisku uzplaukumu. Hercogs Jēkabs mēģināja īstenot vairākus projektus kuģošanas uzlabošanai pa Ventu, piemēram, uzdodot iztīrīt upes gultni no akmeņiem un sabrukušā tilta atliekām. Leģenda vēsta arī par mēģinājumiem hercoga laikā uzspridzināt rumbu, bet, kad tas neizdevās, sākt kanāla rakšanu, kas ļautu preces vest apkārt rumbai pa šo kanālu.
Kārtējais karš krievu, poļu un zviedru starpā par ietekmi Livonijā (1654–1667) nesaudzēja arī hercogisti un Kuldīgu. Pēc novecojušiem principiem veidotais hercogistes karaspēks nevarēja pretoties zviedru labi apmācītajai armijai, tāpēc hercogs Jēkabs mēģināja mazināt postījumus diplomātiskā ceļā: cenšoties samierināt karojošās puses vai vismaz panākt hercogistes neitralitāti. Tas neizdevās, un hercogisti vienlīdz postīja gan zviedru iebrucēji, gan tās lēņakunga Polijas–Lietuvas karavīri. No 1658. līdz 1660. gadam hercogs atradās zviedru gūstā. Lai arī pēc kara hercogs Jēkabs aktīvi ķērās pie hercogistes saimniecības atjaunošanas, sasniegt bijušo saimniecisko uzplaukumu vairs neizdevās.
Kuldīgas pils kara laikā no 1658. gada 8. janvāra līdz 1659. gada septembrim atradās zviedru rokās, kuri to pamatīgi izlaupīja, aizvedot visu vērtīgo. Pilī izcēlās arī ugunsgrēks.
Pēc kara hercogs Jēkabs lika pili atjaunot un arī vairākas reizes uzturējās tur ar visu ģimeni. Viņš modernizēja Kuldīgas pili gan no militārā viedokļa, gan sadzīves viedokļa, pārveidojot bijušo ordeņa kapitula zāli par deju zāli. Šajā laikā pils tikusi izgreznota arī ar griestu gleznojumiem – vairākās telpās griestus rotājuši uzgleznoti kuģi, bet trešā stāva zāles griestos bijusi uzgleznota zemeslode. Arī deju zāles sienas bija apgleznotas ar hercoga flotes kuģu attēliem, tādēļ to sauca par “kuģu zāli”.
Hercoga Jēkaba portrets, 18. gadsimta sākums
Hercogam Jēkabam veltītais piemineklis Kuldīgā – vides objekts “Teleports”. Autori – tēlnieks Gļebs Panteļējevs un arhitekts Andris Veidemanis.
Foto: Antra Meike
Viena no hercoga Jēkaba kolonijām: Jēkaba sala un tajā uzbūvētie nocietinājumi. Gambija, 1755. gads, aptuveni gadsimtu pēc hercoga Jēkaba valdīšanas šajā teritorijā.
Jēkaba Bīnes glezna “Senā Kuldīga”, 1946–48.
KNM 11715
HERCOGS FRIDRIHS KAZIMIRS
Hercoga Jēkaba vecākais dēls Fridrihs Kazimirs, nākot pie varas 1682. gadā, turpināja tēva iesāktos hercogistes atjaunošanas darbus. Viņa valdīšanas periodu raksturo spoža, pēc labākajiem Rietumeiropas paraugiem iekārtota galma dzīve un tajā pašā laikā – pastāvīgs naudas trūkums.
Fridrihs Kazimirs lika atjaunot un grezni izrotāt arī Kuldīgas pili un diezgan bieži tajā uzturējās. Ar grandiozām svinībām pilī 1691. gada 12. jūlijā tika svinēta hercoga un viņa jaunās sievas, Brandenburgas princeses Elizabetes Sofijas ierašanās Kuldīgā. 1693. gadā hercoga uzraudzībā tika pabeigta medībām paredzēta “zvēru parka” izveide blakus pilij, gar Ventas krastu. Tiesa, drīz vien hercogs vairs nespēja segt greznās dzīves ievērojamās izmaksas, un Kuldīgas pils tika atstāta novārtā.
Ieskatu bagātīgajā pils iekārtojumā hercoga Fridriha Kazimira valdīšanas laikā sniedz Kuldīgas pils 1699. gada inventarizācijas saraksti. Tie apraksta grezni apgleznotus griestus hercogu dzīvojamās telpās, kurās apzeltītas pat durvju eņģes; zeltītas ādas tapetes hercoga darbistabā; masīvas koka mēbeles un greznas, dažādās krāsās glazētas podiņu krāsnis. Par krāšņu greznību arī mūsdienās ļauj pārliecināties pils teritorijā atrastie krāsns podiņu piemēri no Fridriha Kazimira laika.
Hercogs Fridrihs Kazimirs, 18. gadsimta sākuma portrets
POSTĪJUMI LIELAJĀ ZIEMEĻU KARĀ
Diemžēl greznībai Kuldīgas pilī bija lemts īss mūžs. 1700. gadā aizsākās jauns karš par ietekmi Ziemeļeiropā. Tas ilga līdz 1721. gadam un ieguva nosaukumu Lielais Ziemeļu karš. Par savām interesēm reģionā cīnījās zviedru, krievu un Saksijas kūrfirsta (vienlaikus arī Polijas un Lietuvas karaļa) karaspēki. Zviedrijas karalis Kārlis XII kara sākumā sakāva savus pretiniekus un uzbruka Kurzemes un Zemgales hercogistei, 1701. gadā ieņemot Jelgavu un Liepāju. Ieņemta un izlaupīta tika arī Kuldīgas pils. Par tās bēdīgo stāvokli liecina fakts, ka 1702. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XII, atrodoties Kuldīgā, neizvēlējās apmesties pilī, bet tā vietā palika birģermeistara mājā pilsētā. Vairākus gadus Kuldīgas pils atradās zviedru karaspēka rokās, līdz 1708.–1709. gadā to ieņēma krievu karaspēks, izlaupot atlikušo. Pils palika likteņa varā, un pēc Lielā Ziemeļu kara, tāpat kā ļoti daudzas kādreizējās Livonijas viduslaiku pilis, tā pamazām sabruka. 18. gadsimta beigās virspilskungs fon Zass atļāva pils atlikušos mūrus nojaukt. Akmeņi tika izmantoti ēku celtniecībai pilsētā.
Vispārējo sabrukumu un postu vēl daudzkārt paspilgtināja mēra epidēmija, kura Kurzemē plosījās no 1709. līdz 1711. gadam. Kuldīgā pirmie mēra gadījumi parādījās 1710. gada sākumā. Kopumā Kurzemē Lielajā mēra epidēmijā nomira vairāk nekā puse no visiem iedzīvotājiem.
Pēc postījumiem Lielajā Ziemeļu karā hercogu galms Kuldīgā nekad vairs neatgriezās – par hercogistes galveno varas centru kļuva Jelgava. Hercogu varas un Kuldīgas pils ziedu laiki bija pagājuši, taču pilsētai tie vēl nebija beigušies. Jau 17. gadsimtā jaunais Rātslaukums bija kļuvis par pilsētas dzīves centru. 18. gadsimtā pilsētā turpinājās vietējā tirdzniecība, pēc postījumiem karā tika atjaunotas un celtas jaunas dzīvojamās ēkas, veikali un iekārtota pilsēta. Daudzas no ēkām, kuras šodien redzam Kuldīgas vecpilsētā, ir uzceltas 18. gadsimtā. Ēkas šajā laikā joprojām galvenokārt cēla no koka, taču bija arī atsevišķas mūra ēkas. Tipisks 18. gadsimta mūra dzīvojamās ēkas piemērs ir pils sarga namiņš Pils ielā 4, celts no sabrukušās pils akmeņiem. 18. gadsimtam raksturīgi arī kombinēt guļbaļķu konstrukciju ar pildrežģa tehnikā veidotiem zelmiņiem mājas galos – šādus piemērus joprojām varam redzēt pilsētas ielās. Arī Štafenhāgena nams (Baznīcas iela 17) un pildrežģa konstrukcijā celtā “galma aptieka” (Baznīcas iela 10) ir 18. gadsimtā celtās ēkas, ar kurām lepojas mūsdienu Kuldīga.
Glezna, kurā redzamas Lielajā Ziemeļu karā izpostītās Kuldīgas pils drupas.
KNM 25541
18. gadsimta trešajā ceturksnī celtais dzīvojamais nams, Baznīcas iela 17. Nams 19. gadsimta sākumā piederējis birģermeistaram Ernestam Kristianam Štafenhāgenam. Rolfa Vitala izgatavots ēkas makets.
KNM Plg. 4008
18. gadsimta pirmajā pusē pildrežģa tehnikā celtā ēka Baznīcas ielā 10, saukta par “galma aptieku”. Foto: Niklāvs Balodis
KNM Plg. 19588
IV
KRIEVIJAS IMPĒRIJAS PILSĒTA KULDĪGA
(1795– 1914)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
1795. gadā Krievija, Austrija un Prūsija parakstīja līgumu par trešo Polijas dalīšanu. Pēc šī līguma nosacījumiem kādreizējā Polijas lēņa teritorija Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Krievijas pakļautībā. Ar hercogistes pievienošanu Krievijas pakļautībā bija nokļuvusi visa mūsdienu Latvijas teritorija: Vidzeme un Rīga bija pievienota Krievijai uzreiz pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā, Latgale – pirmās Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā.
Bijusī Livonijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā veidoja Baltijas ģenerālgubernatora apgabalu, kurš sastāvēja no trim guberņām – Igaunijas guberņas, Vidzemes guberņas un Kurzemes guberņas. Katru guberņu pārvaldīja gubernators. Tas savukārt pakļāvās Baltijas provinču ģenerālgubernatoram, kurš rezidēja Rīgā (līdz 1876. gadam, kad likvidēja ģenerālgubernatora amatu). Mūsdienu Latgales teritorija vairākkārt mainīja savus nosaukumus – tā bija daļa no Pleskavas guberņas (1772–1776), Polockas guberņas (1776–1796), tad Baltkrievijas guberņas (1796–1802) un visbeidzot Vitebskas guberņas (1802–1918). Kurzemes guberņu veidoja bijusī hercogistes teritorija, un hercogu pils Jelgavā kļuva par gubernatora mītni. Jelgavā koncentrējās arī guberņas pārvalde, augstākā tiesa u.c.
Izveidojot Baltijas ģenerālgubernatora apgabalu, sākās ilgstošs process, lai tā sastāvā esošās trīs dažādās teritorijas, kurās katrā bija sava pārvaldes struktūra un vēsturiski priviliģēta vācu muižniecība, integrētu impērijas pārvaldes, tiesu un administratīvajā struktūrā. Šis process pilnībā noslēdzās tikai 1889. gadā, kad uz Baltijas guberņām tika attiecināta Krievijas tiesu sistēma un atbilstošie likumi.
Šajā laikā notika arī ļoti nozīmīgas pārmaiņas sabiedrības uzbūvē. Tika atcelta dzimtbūšana (Kurzemē 1817. gadā, Vidzemē 1819. gadā, bet Latgalē 1861. gadā), kā rezultātā zemnieki kļuva personīgi brīvi, bet viņu apstrādātā zeme un mājas palika muižnieku īpašumā. Strauji auga pilsētu iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība un transports. Aizvien plašākām iedzīvotāju masām, tai skaitā arī latviešiem, sāka kļūt pieejama izglītība. Vēl viduslaikos izveidojusies dzīves kārtība, kurā kā saimnieciskās dzīves centri dominēja muižas, salīdzinoši neilgā laika posmā ļoti būtiski izmainījās. Par saimnieciskās dzīves centriem aizvien vairāk sāka kļūt pilsētas, vācu muižniecībai gan joprojām arī saglabājot savu ietekmi.
Aleksandra II Romanova (1818–1881) apstiprināts Krievijas impērijas ģerbonis. Metāla kalums.
KNM Inv. Nr. 133
Kurzemes guberņas ģerbonis 19. gadsimta vidū. Ģerboņa vairogs atkārto Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboņa vairoga zīmējumu
KULDĪGAS PĀRVALDE UN STATUSS IMPĒRIJĀ
Arī Krievijas impērijas sastāvā Kuldīgas pilsēta ilgu laiku saglabāja savu jau viduslaikos izveidoto pilsētas pārvaldi un gadsimtu gaitā modificētās un vietējiem apstākļiem nedaudz pielāgotās Rīgas pilsētas tiesības. 18. gadsimta beigās Kuldīgas pilsētas rāti veidoja septiņi rātskungi. Visus svarīgākos pārvaldes jautājumus izlēma rāte, Lielā ģilde jeb tirgotāju apvienība un Mazā ģilde jeb amatnieku apvienība. Šāda kārtība Kuldīgā pastāvēja līdz pat 1870. gadam, kad uz to tika attiecināti Krievijas pilsētu likumi.
Ilgu laiku turpināja pastāvēt arī virspilskunga (galvenā tiesneša) amats un Kuldīgas virspilskunga iecirknis. 19. gadsimtā Kuldīga bija viens no pieciem šādiem augstākajiem tiesas iecirkņiem, pārējie atradās Sēlpilī, Jelgavā, Tukumā un Aizputē. Tikai līdz ar policijas reformu 1888. gadā un tiesu reformu (respektīvi, to pielīdzināšanu impērijas likumiem) 1889. gadā pilskunga amats tika likvidēts, to aizstājot ar apriņķa priekšnieka amatu. Šī pāreja gan nozīmēja tikai to, ka liela daļa muižnieku, agrāko pilskungu, turpināja tos pašus pienākumus, tikai nu jau cara ierēdņu lomā.
Kuldīga Krievijas impērijas sastāvā aizvien vairāk zaudēja savu centrālo statusu. Pārvaldes centrs bija neatgriezeniski pārvietots uz Jelgavu, un vairākas citas pilsētas savā attīstībā sāka apsteigt Kuldīgu. 1798. gadā neilgi pēc nonākšanas impērijas sastāvā Kuldīga ar 1352 iedzīvotājiem bija ceturtā lielākā Kurzemes pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas un Jēkabpils. Savukārt 1856. gadā Kuldīgas iedzīvotāju skaits gan bija pieaudzis līdz 4818, bet tā vairs bija tikai piektā lielākā pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas, Aizputes un Bauskas. Pirms tam tirdzniecībā dominējošos ūdensceļus kopš 19. gadsimta vidus sāka aizstāt dzelzceļš, tāpēc attīstījās tās pilsētas, kuras atradās dzelzceļa līniju tuvumā. Pirmās Kurzemē uzbūvētās dzelzceļa līnijas Kuldīgu neskāra, Ventas ūdensceļš rūpniecībai nepieciešamo preču daudzumu pārvadāšanai bija par seklu, bet apkārtnes zemes ceļi – sliktā stāvoklī. Šo faktoru iespaidā pilsētas attīstība ievērojami palēninājās.
19. gadsimta sākumā izmainījās Kuldīgas pilsētas vizuālais tēls – nelielo koka ēku vietā aizvien vairāk tika celtas apjomīgākas divu un trīs stāvu mūra ēkas. Ja līdz tam nelielie koka nami atradās attālināti viens no otra, tad jaunās un masīvākās ēkas veidoja daudz blīvāku apbūvi. Tās nosedza visu ielas perimetru, tāpēc pagalmos bija iespējams nokļūt tikai pa caurbrauktuvēm ēku pirmajos stāvos, nevis vairs brīvi pārvietojoties starp ēkām. Raksturīgi piemēri ir ēkas Liepājas ielā 8, 9, 11 un 13.
Kuldīgas plāns, 1797. gads. Oriģināls: Latvijas Nacionālais arhīvs
Pagasta priekšnieka nozīme. Nozīmes vienā pusē attēlots Kurzemes guberņas ģerbonis, otrā – tolaik valdošā Krievijas imperatora Aleksandra II monogramma.
KNM 6930
Ēkas Liepājas ielā 9–13. 20. gadsimta sākums
VENTAS UPE
Kuldīgas pilsētai Ventas upe vienlaikus bija gan šķērslis kustībai, gan izmantojams resurss. Upe bija šķērslis transporta plūsmai – lai nokļūtu no viena krasta otrā, precēm un cilvēkiem tā bija jāšķērso. Piemērotā sezonā Ventu seklākās vietās varēja šķērsot ar pajūgiem pa braslu vai lietot pārceltuvi, taču drošai un pastāvīgai satiksmei bija nepieciešams tilts. Ir zināms, ka tilts pār Ventu pie Kuldīgas pils pastāvēja jau vismaz no 15. gadsimta, ja ne agrāk.
Viens no mūsdienās atpazīstamākajiem Kuldīgas pilsētas simboliem – sarkanais ķieģeļu tilts – celts 19. gadsimtā. Tā inženiertehniskā projekta autors ir Frīdrihs Staprāni³, bet tilta arhitektoniskā veidola ideju radījis arhitekts Oto Dīce⁴. Tiltu būvēja no vietējiem materiāliem, to veido akmens mūra balsti un ķieģeļu velves. Tā celtniecība tika uzsākta 1873. gada pavasarī, un jau šī paša gada rudenī balsti bija izveidoti un tika uzsākta velvju mūrēšana. Tiltu pilnībā pabeidza 1874. gada rudenī un svinīgi atklāja 2. novembrī.
Venta gadsimtiem ilgi bija kalpojusi arī kā ūdensceļš preču transportēšanai no upes ietekas jūrā līdz Kuldīgai, kur tālākai kuģošanai traucēja Ventas rumba. Impērijas laikā notika mēģinājumi šo ūdensceļu pielāgot tā laika modernajām saimnieciskajām vajadzībām. Atbilstoši 19. gadsimtam raksturīgajai grandiozajai dabas pārveidojumu plānošanas tendencei, Krievijas inženieri bija iecerējuši savienot Ventu un Nemunu Lietuvā, izmantojot starp abām upēm esošo Dubisas upi un izrokot starp Dubisu un Ventu kanālu. Tādā veidā tiktu izveidots nepārtraukti kuģojams ūdensceļš starp šīm abām upēm. Projekts paredzēja arī savienot Nemunu ar Vislu Polijā, izveidojot Augustovas kanālu, kas patiešām tika izbūvēts un funkcionē vēl šodien. Projekta īstenošana, izrokot abus kanālus, Krievijai nodrošinātu preču transportu pa ūdensceļu no Polijas vidienes reģioniem uz Ventspils ostu, savienojot plašas upju baseinus aptverošas teritorijas mūsdienu Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā un Latvijā. Impērijai tas bija nozīmīgi, jo Prūsija kontrolēja gan Vislas, gan Nemunas ietekas – attiecīgi Dancigas un Klaipēdas pilsētas, nosakot augstus un Krievijas impērijai neizdevīgus muitas tarifus preču tranzītam.
Ventas-Nemunas projekts paredzēja izbūvēt 17 slūžas Dubisā un 12 Ventā. Tāpat gar ūdensceļa krastu tiešā ūdens tuvumā bija jāizbūvē arī speciāls ceļš, pa kuru pārvietotos kravu peldlīdzekļu vilcēji – cilvēki vai lopi, kuri vilka peldlīdzekļus pret straumi. Satiksmes noslodze šim ceļam tika plānota 650 laivas un 730 smagie plosti gadā abos virzienos kopā. Visa grandiozā projekta īstenošanas izmaksas tika lēstas tuvu pie 12 miljoniem rubļu.
Kuldīgai šī projekta īstenošana nozīmēja kanāla rakšanu apkārt rumbai Ventas labajā krastā, kur tas dabā labi redzams vēl šodien. Leģenda vēsta, ka šādu projektu mēģināja īstenot jau hercogs Jēkabs, taču, pat ja tas tiešām tā bija, nav liecību, kur tieši hercogs bija atvēlējis vietu savam kanālam un vai tas tiešām tika rakts. Katrā ziņā šodien Ventas labajā krastā redzamā nepabeigtā kanāla gultne tika izrakta Ventas-Nemunas savienošanas projekta ietvaros 1825.–1831. gadā. Darbu pie upju savienošanas pārtrauca 1831. gada poļu sacelšanās pret Krievijas impēriju. Ventas-Nemunas projekts palika nepabeigts – daļēji tika izrakts gan kanāls starp Dubisu un Ventu, gan arī apvadkanāls apkārt Ventas rumbai Kuldīgā.
³ Friedrich Stapprani (1837–1914).
⁴ Otto Dietze (1832–1890).
Baļķu pludināšana pa Ventas upi pāri rumbai. 1925. gads.
KNM 12035
Pastkarte ar Ventas tilta attēlu.
KNM 4556
Tā sauktais “hercoga Jēkaba kanāls” Kuldīgā. 1920.–1930. gadi.
Foto: A. Gessau
KNM 38070
Mākslinieces Ingas Pūces skats uz 1874. gadā celto ķieģeļu tiltu pār Ventu. Glezna “Rudais”, 2015–2016.
KNM 43258
RŪPNIECĪBAS UZPLAUKUMS 19. GS. BEIGĀS
Lai gan bija kavēkļi transporta jomā, arī Kuldīgā 19. gadsimta beigās aizsākās rūpnieciskā ražošana un izveidojās vairāki uzņēmumi. Rūpnīcas koncentrējās galvenokārt lielajās pilsētās, un Kuldīga šajā ziņā bija drīzāk izņēmums. No Kurzemes guberņas mazpilsētām tikai Kuldīgā un Slokā bija rūpnīcas jeb fabrikas. 1896. gadā Kuldīga pēc rūpniecības apgrozījuma ieņēma trešo vietu Kurzemes guberņā aiz Liepājas un Jelgavas.
Divas lielākās rūpnīcas Kuldīgā bija sērkociņu fabrika “Vulkāns” un Vintlera tūku (velts, uzkārsts blīvs vilnas vai pusvilnas audums) fabrika. Darbojās arī vairākas mazāka apjoma rūpnīcas: Hiršmana adatu fabrika (no 1862. gada), Goldberga ziepju fabrika (dibināta 1891. gadā), ādas apstrādes fabrika u.c. Lielākā Kuldīgas fabrika bija “Vulkāns”. Tā uzsāka darbu 1878. gadā kā neliela sērkociņu darbnīca. Uzņēmums paplašinājās, pastāvīgi uzlaboja savu produkciju un 1896. gadā ražoja jau 58 miljonus sērkociņu kastīšu gadā, apgādājot vietējo tirgu un eksportējot sērkociņus uz Eiropu un Āziju. Fabrikai bija filiāles Rīgā, Liepājā un Saldū. 1911. gadā L. A. Hiršmans pārdeva rūpnīcu Krievijas fabrikantam V. A. Lapšinam. “Vulkāns” turpināja ražot sērkociņus līdz pat 1915. gadam, kad, Vācijas armijai ieņemot Kurzemi, notika rūpnīcas iekārtu un personāla evakuācija uz Krieviju.
Litogrāfijas akmens, lietots 19. gs. beigās N. Jevlampjeva tipogrāfijā Kuldīgā, Policijas ielā 5.
KNM 43232
Fabrikā “Vulkāns” ražota sērkociņu kastīte.
KNM Plg. 12668
1905. GADA REVOLŪCIJA KULDĪGĀ
1905. gada revolūcijai bija vairāki sarežģīti cēloņi. Tie sakņojās pašas Krievijas impērijas pretrunīgajā dabā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Cara autokrātija no vienas puses un zemes īpašnieku, vācu muižnieku, plašās privilēģijas no otras radīja iedzīvotājiem faktiski dubultu nacionālu apspiestību; strauji augošās pilsētas bija pretstats joprojām patriarhālajam dzīvesveidam laukos; Baltijas guberņās bija daudz augstāka modernizācijas pakāpe, kuras iespaidā radās izglītota strādnieku šķira. Taču absolūtās cara varas apstākļos un impērijas ierobežojošās likumdošanas dēļ šiem jaunajiem spēkiem ietekmēt politiskos procesus Krievijā bija praktiski neiespējami. Situāciju destabilizēja arī tādi faktori kā rusifikācija un lielais bezzemnieku skaits. Sabiedrība strauji mainījās, bet no viduslaikiem saglabājusies zemes kungu sistēma laukos un tikpat novecojusī Krievijas likumdošanas un politiskā sistēma nespēja pielāgoties jauno spēku un jauno ideju straujajai attīstībai sabiedrībā.
1905. gada revolūciju aizsāka gājiena dalībnieku apšaušana Pēterburgā 9. janvārī. 13. janvārī Rīgā un citur impērijā sākās politisks streiks, kas pārauga iespaidīgās demonstrācijās. Nemieri aizrāva aizvien jaunas sabiedrības grupas, tai skaitā inteliģenci.
Kuldīgā pirmais lielākais streiks notika jau 22. februārī Baltijas skolotāju seminārā. 1905. gada martā Kurzemes guberņas Kuldīgas, Dobeles, Ventspils, Aizputes un Grobiņas apriņķos sākās pirmie laukstrādnieku streiki. Tie Kuldīgas apriņķī īpaši aktīvi notika vasarā, līdzīgi kā citur pāraugot vardarbīgās sadursmēs. Tika dedzinātas un izlaupītas muižas, postītas vietējās pagastu pārvaldes iestādes, notika arī uzbrukumi un izrēķināšanās ar varas pārstāvjiem - gan muižniekiem, gan impērijas administrācijas ierēdņiem. Vasarā protestu koordinēšanā aizvien aktīvāk iesaistījās Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Lauksaimnieku streiki un radītās nekārtības bija tik apjomīgi, ka muižniecība 6. augustā Kurzemē panāca karastāvokļa izsludināšanu.
Pēc 17. oktobrī cara Nikolaja II izdotā manifesta “Par valsts kārtības pilnveidošanu”, kas aizsāka impērijas pārvaldes transformāciju konstitucionālas monarhijas virzienā, situācija Kurzemē un Kuldīgā saasinājās vēl vairāk. Rīgā 19. novembrī sapulcējās pašvaldību kongress, kurš aicināja atcelt vecās pagastu valdes un pēc demokrātiskiem principiem vēlēt jaunas pagastu rīcības komitejas un pagastu tiesas. Šādas rīcības komitejas tika izveidotas lielākajā daļā Latvijas pagastu. Kuldīgā rīcības komiteja darbu uzsāka jau 27. novembrī LSDSP biedra Jāņa Šeptes vadībā. Pie komitejas tika izveidota arī kaujas grupa t.s. kaujinieka “Bezvārža”⁵ vadībā.
Decembra beigās cara valdība revolucionārās kustības apspiešanai Baltijā piesaistīja karaspēku un darbu uzsāka soda ekspedīcijas. Kuldīgā soda ekspedīcija pulkveža Vladimira Soloņina vadībā ieradās 21. decembrī, un visā apriņķī sākās bieži vien publiska revolucionāru slepkavošana bez izmeklēšanas un tiesas, māju izlaupīšana un dedzināšana. Rīcības komitejas darbs tika pārtraukts uzreiz, bet daļa revolucionāru, īpaši kaujas grupu locekļi, slēpās mežos, veidojot “mežabrāļu” vienības. Represijas turpinājās arī 1906. gadā. Lai arī ar karaspēka palīdzību jaunizveidotās struktūras izdevās iznīcināt, tomēr revolūcijas rezultātā latviešiem pavērās plašākas iespējas piedalīties impērijas politiskajā dzīvē un stabilu vietu saimnieciskajā dzīvē ieguva revolūcijas gaitā uzplaukušās arodbiedrības.
⁵ Pseidonīmu izmantošana kaujas grupās bija plaši izplatīta parādība.
Zobens, kuru 1905. gada revolūcijas laikā kalis Todaižu muižas kalējs Toms Ķezberis.
KNM 15568
1905. gada revolūcijas dalībnieki – Ēdoles pagasta zemnieki Kuldīgas apriņķa cietumā 1906. gada aprīlī. No kreisās puses pirmajā rindā Jēkabs Lagzdiņš, Jānis Pūris, Miķelis Ziemelis, otrajā rindā – Fricis Kalnmalis, Ansis Lagzdiņš. Apsūdzēti Ēdoles pils dedzināšanā.
KNM 979
Soda ekspedīcijas sagaidīšana Kuldīgā.
KNM 834
Paštaisīta 19 mm kalibra pistole ar aizslēgu no 1825. gadā Tulā (Krievijas impērija) ražotas pistoles. Paštaisītā pistole lietota Kurzemē 1905. gada revolūcijas laikā.
KNM 20646
V
KULDĪGA PIRMĀ PASAULES KARA LAIKĀ
(1914– 1918)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
1914. gadā aizsākās viens no postošākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, kuru tā visaptverošā rakstura un daudzo iesaistīto valstu dēļ ir pieņemts saukt par Pirmo pasaules karu. Konfliktā galvenās iesaistītās valstis bija apvienojušās divos blokos, kuri karoja viens pret otru. Antantes bloku veidoja Apvienotā Karaliste, Francija un Krievijas impērija, bet tās pretinieki – Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas karaliste – veidoja Četrsavienību (Centrālās lielvalstis).
Latvijas teritoriju karš skāra praktiski uzreiz ar kara pirmajām dienām, kad Krievijas impērijā tika izsludināta vispārējā mobilizācija. Līdz ar kara sākumu saasinājās nacionālās attiecības. Gadsimtu garumā krātais naids pret vācu muižnieku privilēģijām un īpašo stāvokli izlauzās uz āru, turklāt to prasmīgi veicināja Krievijas propaganda. Tāpēc karš pret Vāciju ātri vien pārvērtās karā pret visu vācisko arī Baltijas guberņu iekšienē.
Eiropā karš noritēja divās galvenajās frontēs: Rietumu frontē un Austrumu frontē. Austrumu fronte tieši šķērsoja Latvijas teritoriju.
Vēlākajai Latvijas vēsturei ļoti nozīmīgi notikumi šajā laikā norisinājās Krievijas impērijā. Papildus jau tā nestabilajai situācijai un dažādu aprindu neapmierinātībai ar cara politiku kara un krīzes situācijā 1917. gada februārī Petrogradā (Pēterburgā) uzliesmoja nemieri pārtikas trūkuma dēļ. Visu iepriekš minēto faktoru rezultātā 27. februārī cars Nikolajs II bija spiests atteikties no troņa. Tika izveidota Krievijas Pagaidu valdība, kura gada beigās plānoja organizēt Viskrievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Jaunu iekšpolitisku satricinājumu Krievija piedzīvoja 1917. gada rudenī. No 24. līdz 26. oktobrim notika t.s. Oktobra apvērsums, kura rezultātā pie varas nāca lielinieki. Šis notikums radikāli izmainīja Krievijas politiskās vēstures attīstības virzienu un lika pamatus padomju varai.
Daudziem Pirmais pasaules karš asociējas ar latviešu strēlnieku vārdu. Latviešu strēlnieki (par strēlniekiem sauca viegli bruņotas kājnieku vienības) bija latviešu nacionālie militārie formējumi Krievijas armijas sastāvā. Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana tika uzsākta 1915. gada augustā. No 1915. līdz 1917. gadam latviešu strēlnieki piedalījās daudzās kaujās Rīgas frontē. Pateicoties A. Grīna romānam “Dvēseļu putenis” un tā ekranizējumam 2019. gadā, vislabāk ir pazīstama strēlnieku varonība Ziemassvētku kaujās 1916. gada decembrī – 1917. gada janvārī, taču tās nebija vienīgās. Latviešu vienībām bija raksturīgas augstākas kaujasspējas nekā Krievijas armijai, un tās veiksmīgāk īstenoja tām uzticētos uzdevumus, kaujās kopumā kā kritušos vai ievainotos gan zaudējot ap trešdaļu sava sastāva. Pēc Februāra revolūcijas Krievijā strēlnieki kļuva arī par politisku faktoru, ar kuru atbalstu lieliniekiem izdevās izveidot savas varas struktūras. 1917. gada novembrī, pēc apvērsuma Petrogradā, lielinieki, galvenokārt ar latviešu strēlnieku pulku palīdzību, pārņēma varu Vācijas neokupētajā Vidzemes daļā. 1917. un 1918. gadā strēlnieki vairs nekaroja savā zemē, bet atsevišķi strēlnieku pulki tika nosūtīti uz Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas u.c. teritorijām, kā arī nodrošināja lielinieku īstenoto varas pārņemšanu Petrogradā, padzenot Satversmes sapulci. Daudzi bijušie latviešu strēlnieki aktīvi piedalījās Krievijas pilsoņu karā (1918–1921), karojot gan lielinieku, gan to pretinieku pusē.
Pirmais pasaules karš beidzās ar Vācijas un tās sabiedroto sakāvi. 1918. gada 11. novembrī Kompjeņā (Francijā) karojošās puses parakstīja pamieru, bet miera līgums tika izstrādāts Parīzes miera konferences laikā 1919.–1920. gadā. Kara rezultātā beidza pastāvēt līdz tam varenās Krievijas, Vācijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas. To vietā radās daudzas jaunas valstis.
Pirmā pasaules karā mobilizētie ēdolnieki pajūgos izbrauc no Ēdoles pagastmājas ceļā uz Ventspili. 1914. gada augusts.
KNM 13298
Neliela pārnēsājama karbīda lampa. Ražota Drēzdenē. Lietota Pirmā Pasaules kara laikā Kuldīgā.
KNM 12092
Karote ar uzrakstu otrā pusē “Par piemiņu no kara lauka. J. Wanag. 1917. g. 2. m.” Karote Pirmā pasaules kara laikā piederējusi Jaunlutriņu muižas kalpam Jānim Vanagam.
KNM 3345
1918. gada Vasarsvētkos notikušā ugunsgrēka postījumi Kuldīgā. Liepājas iela
VĀCU OKUPĀCIJAS REŽĪMS
1915. gada aprīlī Vācijas karaspēks, virzoties uz priekšu Austrumu frontē, bija ieņēmis Šauļus un sasniedzis Kurzemes guberņas robežu. Maijā Vācijas karaspēks ieņēma Kuldīgu un Aizputi, kuras 26. maijā Krievijas kavalērijas pretuzbrukuma rezultātā atkal zaudēja. Atkārtoti pilsētas bez kaujas tika ieņemtas 15. jūlijā, Krievijas armijai atkāpjoties. Kuldīga un visa Kurzemes guberņa palika vācu rokās līdz pat kara beigām. Tāpēc Kuldīgas pilsēta un apkārtne nepieredzēja izteiktus postījumus, kādus rada frontes līnijas tuvums. Citādi bija ar iedzīvotāju skaita izmaiņām. Vācijas armijai pakāpeniski ieņemot Kurzemi, to pameta un bēgļu gaitās devās vairāk nekā 400 000 cilvēku.
Iekarotajās teritorijās tika izveidota vācu administratīvā un militārā pārvalde. Administratīvi Kurzeme bija viens no apgabaliem, kurš tika iekļauts Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabalā. Kurzemes apgabala pārvaldes centrs atradās Jelgavā. Apgabals bija iedalīts apriņķos, un Kuldīga bija viens no apriņķu centriem, kurā darbojās apriņķa priekšnieks ar savu personālu. Apriņķi sīkāk iedalījās iecirkņos, un Kuldīgas apriņķis ar 18 iecirkņiem bija lielākais. Kuldīgā atradās arī viens no pieciem Kurzemē izveidotajiem policijas iecirkņiem.
Ribinskas latviešu bēgļu koris, 1917. gads. No kreisās otrajā rindā ceturtais – kora diriģents Ādolfs Gauša. Ā. Gauša 1904. gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru, strādājis par skolotāju Rendas un Padures skolās.
KNM 35530
Apriņķa priekšnieka Roberta Brēdriha paziņojums par degvīna pārdošanas kārtību Kuldīgā. 1916. gada 1. februāris.
KNM 32162
KARA SEKAS
Okupācijas režīms neizmainīja Kuldīgas statusu attiecībā pret citām Kurzemes pilsētām: Kuldīga joprojām bija tuvākā reģiona centrs, taču visa apgabala pārvalde koncentrējās Jelgavā un daļēji arī Liepājā. Lai arī tiešie materiālie postījumi no karadarbības pilsētā nebija lieli, tāpat kā citas Kurzemes teritorijas, arī Kuldīga zaudēja lielu skaitu iedzīvotāju, kuri tika iesaukti gan Krievijas karaspēkā, gan aizplūda bēgļu gaitās uz austrumiem. No gandrīz 12 tūkstošiem pirmskara iedzīvotāju 1920. gadā Kuldīgā iedzīvotāju skaits bija samazinājies vairāk nekā par pusi – atlikuši bija tikai nepilni 5 tūkstoši.
Rūpnieciskā ražošana Kuldīgā kara gaitā bija teju pilnībā iznīcināta. Lielākā daļa rūpnīcu iekārtu bija kara gaitā bojātas vai izvestas, aizbraukuši vai karā krituši bija arī speciālisti, kuri prata ar ražošanas iekārtām rīkoties.
Viens no ievērojamākajiem postījumiem pilsētā Pirmajā pasaules karā bija ķieģeļu tilta pār Ventu sabojāšana. Krievijas armija, atkāpjoties 1915. gada jūlijā, uzspridzināja divus tilta laidumus (tuvākos Ventas labajam krastam). 1915. gada nogalē vācu pārvalde atjaunoja satiksmi pār tiltu, aizvietojot uzspridzinātos laidumus ar pagaidu koka konstrukcijām. Tilta konstrukcijas to sākotnējā vizuālajā veidolā atjaunoja tikai 1926. gadā, izmantojot dzelzsbetonu.
Saspridzinātais tilts pār Ventu. KNM 4529
Ventas tilta lietošanas kārtība 1915. gada beigās, pēc uzspridzināto laidumu aizvietošanas ar pagaidu koka konstrukcijām. Izdevis etapa komandants Hellers Kuldīgā, 1915. gada 21. decembrī.
KNM 32156-2
VI
LATVIJAS REPUBLIKAS PILSĒTA
(1918– 1940)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
Pirmā pasaules kara rezultātā, kara novājinātas, sabruka četras lielas impērijas – Vācija, Austroungārija, Krievija un Osmaņu impērija – un to bijušajās teritorijās izveidojās virkne jaunu valstu. Krievijas impērijas teritorijā politiskās pārmaiņas noritēja īpaši smagi: jaunās valstis bija spiestas iesaistīties asiņainos konfliktos ar lieliniecisko Padomju Krieviju, kurā pašā vairākus gadus noritēja pilsoņu karš.
Nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas Republika. Tomēr realitātē tiesības uz savu valsti bija jāizcīna vēl nepilnus divus gadus ilgās militārās cīņās – Neatkarības karā, kas norisinājās līdz 1920. gada 11. augustam. Šos gadus Latvijas teritorijā viens pret otru karoja liels skaits dažādu valstu armiju un bruņotu veidojumu, aizstāvot savas intereses. Latvijā vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības katra ar saviem bruņotajiem spēkiem, lielu daļu teritorijas kādu laiku kontrolēja lielinieki, darbojās Pāvela Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija, kā arī atsevišķas nelielas Latvijas teritorijas daļas kādu brīdi atradās kaimiņvalstu – Lietuvas, Polijas un Igaunijas – pārvaldībā. Savas politiskās intereses bija arī vācbaltiešiem, pretlielinieciski noskaņotajiem krievu spēkiem un Rietumu lielvalstīm.
1919. gada sākumā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot Liepājas apkārtni, nonāca lielinieku rokās un tajā tika izveidota Padomju Latvija. Latvijas Republikas Pagaidu valdība patvērās vācu militāro iestāžu kontrolētajā Liepājā. Līdz jūnijam vācu spēki pakāpeniski bija atguvuši Kurzemi, kā arī 1919. gada maija beigās ieņēma Rīgu. Jūlijā tika izveidota Latvijas armija. Tā iesaistījās cīņās pret Sarkano armiju, bet 1919. gada nogalē sakāva Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju. 1920. gada sākumā tika atbrīvota arī līdz tam Sarkanās armijas kontrolē esošās Latgales teritorijas lielākā daļa. Visu šo sarežģīto procesu rezultātā lielākā daļa Latvijas teritorijas beidzot bija nokļuvusi Pagaidu valdības kontrolē.
Tikai pēc militāro cīņu beigām bija iespējams pievērsties jaundibinātās valsts politiskās iekārtas pamatprincipu izstrādāšanai, ko veica 1920. gada 17.–18. aprīļa vēlēšanās ievēlētā Satversmes sapulce. Tajā tika ievēlēti 152 deputāti no 16 dažādām partijām un vēlētāju grupām, un sapulce darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim. Satversmes sapulce izstrādāja Latvijas Republikas Satversmi un arī vairākus citus svarīgus likumus: atcēla muižnieku privilēģijas; pieņēma agrārās reformas principus; apstiprināja valsts simbolus – karogu, himnu un ģerboni; izstrādāja valsts iedalījumu apriņķos un sastādīja likumus, kas skar sociālos un izglītības jautājumus. Latvija tika izveidota par demokrātisku parlamentāru republiku.
1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju parlamentārās demokrātijas posms Latvijā tika pārtraukts, Kārlim Ulmanim veicot valsts apvērsumu. Tika atlaista Saeima, likvidētas visas politiskās partijas, arestēti politiskie oponenti un slēgta virkne preses izdevumu. Faktiski par vienpersonisku valsts vadītāju kļuva Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Autoritārā režīma izveide Latvijā nebija unikāls notikums Eiropas mērogā. Jau kopš 1920. gadu otrās puses un īpaši 1930. gados daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, tai skaitā arī Baltijas valstīs, autoritārs valsts pārvaldes modelis pakāpeniski ieguva aizvien lielāku popularitāti sabiedrībā un pie varas daudzviet nāca autoritāri līderi.
Saimnieciskā ziņā starpkaru periods, īpaši salīdzinot ar vēlāko kara postu un padomju varu, tautas atmiņā palicis kā īpašs uzplaukuma periods. Latvijas Republika tiešām salīdzinoši ātri atkopās no kara postījumiem un jau 1930. gadu sākumā saražoja vairāk labības, nekā bija vajadzīgs iekšējam patēriņam. Latvija eksportēja galvenokārt tieši lauksaimniecības produkciju – piena un gaļas produktus, kā arī labību. 1930. gadā arī Latviju skāra visā pasaulē izjustā ekonomiskā krīze. Arī pēc krīzes pārvarēšanas pastāvēja nopietnas problēmas, kuras Latvijas Republikas saimniecisko sistēmu padarīja viegli ievainojamu, un tā nebija ilgtspējīga. Lielākā problēma bija darbaspēka trūkums lauksaimniecībā. Tāpēc, sākot jau ar 1920. gadiem, laukstrādnieki, turklāt ne tikai sezonas darbiem, tika ievesti no Polijas un Lietuvas. Rūpniecība, kuru aizsargāja citu valstu ražojumiem uzliktie ļoti augstie ievedmuitas tarifi, attīstījās ekstensīvi un neproporcionāli un bija tieši atkarīga no iespējām ievest ražošanai nepieciešamās izejvielas. Ieveda arī lielāko daļu valstī nepieciešamā kurināmā. Šīs problēmas neizdevās atrisināt arī K. Ulmaņa režīmam. Tās īpaši skaidri bija redzamas, kad, sākoties Otrajam pasaules karam, pārtrūka saimnieciskie sakari ar citām valstīm un samazinājās importa iespējas.
Latvijas Pagaidu valdības locekļi. Pirmajā rindā no kreisās: tirdzniecības un rūpniecības ministrs Spricis Paegle, iekšlietu ministrs Miķelis Valters, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, satiksmes un darbu ministrs Teodors Hermanovskis, izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. Otrajā rindā no kreisās: apgādības ministrs Jānis Blumbergs, tieslietu ministrs Eduards Strautnieks, valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis, apsardzības ministrs Jānis Zālītis, finanšu ministrs Kārlis Puriņš. Liepāja, 1919. G. J. Bokuma foto (LVKFFDA, 15206P)
Zivju tirgus Kuldīgā 20. gadsimta 20.–30. gados. Fonā redzams katoļu baznīcas tornis. Rātslaukums kalpoja par pilsētas galveno tirgus laukumu no 17. gadsimta pirmās puses līdz pat 1937. gadam, kad tirgus tika pārcelts uz tagadējo Pilsētas laukumu.
KNM 4533
Kalna iela 1920.–1930. gados. Fotogrāfijā redzamajā nelielajā koka ēkā atradusies fotogrāfa M. Zingberga darbnīca. Aiz tās redzama 1869. gadā celtā Vācu ģimnāzijas ēka.
KNM 3612
Latvijas Republikas armijā dienējuša karavīra josta ar misiņa furnitūru.
KNM Plg. 1482
25 lati. Latvijas Bankas naudas zīme. 1928. gads.
KNM 129
NEATKARĪBAS KARŠ
Pēc Latvijas valsts dibināšanas arī Kuldīgā 1918. gada nogalē iespēju robežās tika uzsākts jauno valsts varas iestāžu veidošanas process. Tām bija jāpārņem pilnvaras no vācu okupācijas iestādēm. Tomēr militāri politiskā situācija valstī bija nelabvēlīga – 1918. gada beigās Latvijā ienāca Padomju Krievijas Sarkanā armija, kas īsā laikā savā kontrolē pārņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, tāpēc Latvijas Pagaidu valdība, tās bruņotie spēki un iestāžu vadība atkāpās uz Liepāju.
Kuldīgu Neatkarības kara cīņas visvairāk skāra 1919. gada pirmajā pusē. Kuldīga nonāca lielinieku varā 1919. gada janvāra beigās, un lielinieku armija pilsētu kontrolēja līdz pat 13. februārim, kad Baltijas landesvēra vācbaltiešu vienības lieliniekus padzina. Attiecīgi 1919. gada pirmajos mēnešos Kuldīgas pilsētas un apkārtnes iedzīvotāji bija pakļauti vispirms t. s. sarkanajam jeb lielinieku teroram, pēc tam – vācbaltiešu realizētajam teroram pret visiem, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar lielinieku varu. Pēc pilsētas ieņemšanas dažu dienu laikā landesvērs nogalināja vairāk nekā 130 Kuldīgas iedzīvotājus.
Jau tā komplicētā situācija kļuva vēl sarežģītāka pēc 1919. gada 16. aprīļa vācbaltiešu elites realizētā apvērsuma pret K. Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību. Vairākus mēnešus vācu vienības un varas iestādes visā no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā centās dažādi ierobežot Latvijas varas iestāžu darbību. Ierobežojumi skāra arī Latvijas iestādes un amatpersonas Kuldīgas pilsētā. Stāvoklis nedaudz uzlabojās tikai 1919. gada vasarā, kad pēc Cēsu kaujām K. Ulmaņa valdība pārņēma varu no boļševikiem atbrīvotajā valsts teritorijā. Tomēr jau 1919. gada rudenī varu Kurzemē, t. sk. Kuldīgā, pārņēma P. Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas brīvrpātīgo armija, kas sastāvēja no vācu un krievu vienībām. Tikai 1919. gada 21. novembrī Kuldīga tika atbrīvota pilnībā, un no šī laika pilsētā tika izveidota stabila Latvijas varas iestāžu administrācija.
Neatkarības karš ilga līdz 1920. gada augustam, un arī Kuldīgas iedzīvotāji tika pakļauti vairākām mobilizācijām Latvijas armijā un piedalījās Neatkarības kara kaujās. Līdz pat 1921. gada sākumam pilsētas iedzīvotāji dzīvoja un saimniecība darbojās kara un pēckara apstākļos, cīnoties gan ar pārtikas trūkumu, gan citām ilgstošā kara izraisītajām sociālajām sekām. Pirmajos pēckara gados pilsētām nebija līdzekļu savu funkciju nodrošināšanai, pat risinot pašas kritiskākās problēmas. 1921. gada februārī Kuldīga saņēma valdības aizdevumu, kuru izlietoja pārtikas preču iegādei – šis fakts apliecina drūmo situāciju pilsētā pirmajos Latvijas Republikas neatkarības gados.
Latvijas Neatkarības kara piemiņas zīme, piešķirta Kārlim Gūtmanim.
KNM 21370
Kuldīgas apriņķa priekšnieks Edvards Zariņš ar Neatkarības kara dalībniekiem Kuldīgā, 1918.–1919. gads.
KNM 42799
Pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem karavīriem mets. 1936. gads. Autors nezināms. Pieminekli bija paredzēts celt pilsētai piederošajā dārzā pie Liepājas ielas (Liepājas ielā 39 blakus ēkai Kalpaka ielā 2/4), bet tas netika izveidots.
KNM Plg. 8602
APRIŅĶA PILSĒTA
Pēc tam, kad bija pārvarēts ilgstošā kara izraisītais posts, turpmākie gadi Latvijas Republikas pilsētas statusā Kuldīgai bija stabilitātes un mierīgas attīstības laiks. 1922. gada 22. februārī notika pirmās Kuldīgas domes vēlēšanas. Iedzīvotāju skaits Kuldīgā pēc traģiskajiem Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara cilvēku zaudējumiem pakāpeniski atkal pieauga. 1925. gadā iedzīvotāju skaits Kuldīgā jau bija tuvu septiņiem tūkstošiem, un ar nelielām svārstībām tāds tas saglabājās līdz pat Otrajam pasaules karam.
1924. gada jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos, izveidojot 19 apriņķus, kuru sastāvā savukārt bija mazākas teritoriālas vienības – pagasti. Pilsētas veidoja atsevišķas, no pagastiem nošķirtas administratīvas vienības. Arī pēc šī dalījuma Kuldīgas pilsēta joprojām, tāpat kā pirms Pirmā pasaules kara, saglabāja tuvākās apkārtnes centra statusu.
Pagastu iedzīvotāju skaits (skatīt tabulu) sniedz aptuvenu priekšstatu par dažādo pagastu lielumu pēc iedzīvotāju skaita. Skaidri redzamas arī ilgstošā kara sekas – sieviešu praktiski visos pagastos ir ievērojami vairāk nekā vīriešu.
Att. Iedzīvotāju un (no tiem) vēlēt tiesīgo iedzīvotāju skaits Kuldīgas apriņķa pagastos 1919. gada beigās/1920. gada sākumā (Informācija no LNA LVVA, 3796-1-28-1.).
Pagastu skaits laika gaitā nedaudz mainījās. 1935. gadā Kuldīgas apriņķī bija 20 pagasti: Cieceres, Gaiķu, Ivandes, Kabiles, Kuldīgas, Kurmāles, Kursīšu, Lutriņu, Padures, Pampāļu, Planicas, Raņķu, Rendas, Saldus, Sātiņu, Skrundas, Snēpeles, Turlavas, Vārmes, Zvārdes.
Kuldīgas pilsētā 1930. gadā bija 868 ēkas, no tām vairāk nekā puse (487) – mūra ēkas, kas lielākoties celtas 20. gadsimta sākumā. Vairumam ēku (752) gan bija tikai viens stāvs. Pilsētā ritēja aktīva saimnieciskā un kultūras dzīve. 1936. gadā Kuldīgā darbojās gandrīz 370 dažādas tirdzniecības un pakalpojumu iestādes. Kuldīdznieki varēja iegādāties visdažādākās pārtikas preces: piena produktus, maizes un konditorejas izstrādājumus, gaļu un desas, zivis, saldumus, vīnus un degvīnu, alu un tabaku. Nopērkamas bija arī visas nepieciešamās rūpniecības preces: apavi, cepures, galantērijas preces, zvērādas, pulksteņi, trauki, velosipēdi, kā arī radioaparātus un citas elektropreces. Pilsētniekiem bija pieejams plašs pakalpojumu klāsts, kā frizētavas un pirts personīgās higiēnas uzturēšanai, gan arī ēdināšanas un izklaides iestādes – trīs otrās šķiras traktieri, vairākas bufetes, viena tējnīca, septiņas fotodarbnīcas un kinoteātris “Kolizejs”, kas darbojās Kalna ielā 6. Par sabiedriskās dzīves rosību rūpējās liels skaits dažādu biedrību un savienību, piemēram, Kuldīgas futbola klubs, Kuldīgas saviesīgā biedrība “Otium”, sporta biedrība “Vulkāns”, Kuldīgas dziedāšanas biedrība “Concordia” un daudzas citas.
1930. gadu otrajā pusē, K. Ulmaņa režīma laikā, visā Latvijā notika aktīva sabiedrisko ēku celtniecība un pilsētu publisko telpu labiekārtošana. Arī Kuldīgā tika uzceltas vairākas jaunas mūra ēkas, kuras paredzētas publiskai lietošanai. Tās vēl šodien redzam pilsētā, piemēram, Kuldīgas dzelzceļa stacijas ēka, kas līdz pat 2010. gadam kalpoja arī kā autoosta. 1934. gadā tika uzcelta Kuldīgas raidstacija, kuru atklāja 21. decembrī.
Jaunā tirgus laukuma (šodien Pilsētas laukums) ierīkošana. 1937. gads.
KNM 34491-1
Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vizīte Kuldīgā 1936. gada Vasarsvētkos.
KNM 34632
Kuldīgas raidstacijas torņa celtniecība 1930. gadu vidū. Kuldīgas raidstacija uzcelta 1934. gadā 5 km no Kuldīgas. 120 m augstais antenas masts bija toreiz augstākais Latvijā un apkalpoja visu rietumu Latviju.
KNM 25001/1
Afiša. Svētku koncerti par godu Kuldīgas pilsētas dārza atklāšanai 1923. gada 19. un 20 maijā.
KNM 29804
Kuldīgas kalējs Vilis Doniņš ar mācekli Egonu pie izgatavotiem ratiem Kuldīgā, Rumbas ielā 2 (vēlāk 4)
KNM 36649
Finiera fabrikas “Vulkāns” vingrotāji. 1930. gadi.
KNM 33058
AGRĀRĀ REFORMA KULDĪGAS APKĀRTNĒ
1920. gados ļoti jūtamas pārvērtības piedzīvoja Kuldīgas apkārtne, mazāk pati pilsēta. 1920. gadu sākumā uzsāktā agrārā reforma, kura tika pabeigta tikai 1937. gadā, bija notikums, kas pilnībā izmainīja dzīvi Kuldīgai apkārt esošajās lauku teritorijās.
Līdz Pirmajam pasaules karam aptuveni 60% Latvijas zemes joprojām piederēja muižām, kuru īpašnieki galvenokārt bija vācbaltiešu (Latgalē – arī poļu izcelsmes) muižnieki. Atsevišķām lielākajām vācbaltiešu dzimtām piederēja daudzas muižas ar kopējo zemes platību vairāku simtu tūkstošu hektāru apmērā. Zemnieki savukārt teju simts gadu laikā pēc dzimtbūšanas atcelšanas savā īpašumā bija izpirkuši tikai aptuveni 39% Latvijas zemes (šos zemniekus sauca par vecsaimniekiem, atšķirībā no tiem, kas zemi ieguva agrārās reformas rezultātā). Joprojām lielākajam vairumam latviešu zemnieku nebija savas zemes, un šie cilvēki nodrošināja sev iztiku, strādājot muižās vai turīgāko vecsaimnieku saimniecībās. Kurzemē šādu bezzemnieku skaits sasniedza pat trīs ceturtdaļas no visiem lauku iedzīvotājiem.
Karadarbības un ar karu saistīto procesu rezultātā daudzas līdz tam apsaimniekotās lauku teritorijas bija izpostītas, ēkas nodedzinātas vai pamestas, iestrādātie lauki aizauguši. Kurzemē 1920. gadā apstrādāja tikai apmēram pusi no pirmskara lauksaimniecībā izmantotās zemes. Attiecības starp bezzemniekiem un zemes īpašniekiem, īpaši jau vācbaltiešu muižniekiem, atkal bija ļoti saspringtas. Bezzemnieki sapņoja par savu zemes stūrīti un sociālisma ideju sludināto vienlīdzīgo zemes sadali visiem. Nacionālisma uzplaukuma ietekmē vispārēja kļuva arī etniskā netaisnības sajūta par to, ka zeme pieder vāciešiem, nevis latviešiem.
Agrārās reformas ideja bija dot iespēju bezzemniekiem iegūt savā īpašumā zemi – tas nozīmēja stabilitāti un iespēju nodrošināt iztiku savai ģimenei. Reformas pirmais solis bija Valsts zemes fonda izveidošana. Tajā iekļāva visas Latvijas valstij piederošās zemes, kā arī muižām un mācītājmuižām atsavinātās platības, sākotnējiem īpašniekiem atstājot tikai 50 hektārus (atsevišķos gadījumos 100 ha) zemes. Kurzemē Valsts zemes fondu veidoja 63% visas zemes kopplatības (visā Latvijā kopumā aptuveni 51,5%). Vairāk nekā pusi šo zemju izdalīja līdz 27 ha lielu (22 ha lauksaimniecības zemes un 5 ha meža) jaunsaimniecību izveidošanai. Šīs saimniecības, samaksājot 10–20 latus par hektāru, privātīpašumā varēja iegūt Latvijas pilsoņi, kuriem savas zemes nebija vai tā bija mazāka par noteiktajiem hektāriem. Priekšroka tika dota bijušajiem karavīriem, kritušo karavīru ģimenēm un kara invalīdiem.
Šāds visaptverošs zemes pārdales process bija ilgs un sarežģīts, prasīja lielus līdzekļus un atbilstošas likumdošanas izveidošanu. Tikai 1937. gada 1. jūnijā reforma tika pabeigta. Kuldīgas apkārtnes lauki izmainījās pilnībā – kopš viduslaikiem pastāvējušās muižu saimniecības izzuda un laukus nu apsaimniekoja līdz 50 ha lielas saimniecības. Jaunsaimniecībās lielākoties saimniekoja to īpašnieki kopā ar ģimenēm, bet saglabājās arī algoto laukstrādnieku amats, tiesa gan, to bija nesalīdzināmi mazāk nekā muižu laikos. Latviešu zemnieki bija kļuvuši par savas apstrādātās zemes īpašniekiem.
Padures pagasta jaunsaimnieki, kuri saņēma zemi agrārās reformas rezultātā, 1920. gados tiekot sadalītai Deksnes muižai. Fotogrāfija no 1925. gada. Pirmajā rindā no kreisās: Bērtulsons, Millers, Pelcmanis, Hartmanis. Otrajā rindā no kreisās: Baumgarts, Lācis, Fr. Pelcmanis, Baumgards, Grīnbergs, Feldmanis.
KNM 18444
Tipiska agrārās reformas rezultātā izveidota jaunsaimniecība – Kurmāles pagasta “Remeskalni”. Attēlā dzīvojamā māja un kūts. Fotografēts 1940. gados.
KNM 24586
Zemes mērīšanas darbi Liepājas apriņķī 1930. gados. Attēlā pirmais no kreisās kuldīdznieks Miķelis Kleinbergs, labajā pusē – kuldīdznieks Rūdolfs Mediņš.
KNM 32874
Zemes mērīšanas darbos iesaistītie strādnieki ceļā uz darbu. Liepājas apriņķis, 1930. gadi.
KNM 32873
TRANSPORTA PROBLĒMAS RISINĀŠANA
1920. gadu vidū Kuldīga joprojām bija teju izolēta no pārējām Latvijas apdzīvotajām vietām slikto zemesceļu un dzelzceļa neesamības dēļ. 1926. gadā tika atrisināta steidzamākā problēma – atjaunoti Pirmā pasaules kara laikā uzspridzinātie divi tilta pār Ventu laidumi, kurus aizstājošās pagaidu koka konstrukcijas jau bija nolietojušās un kļuvušas nedrošas. Nākamais solis ērtākas preču un pasažieru satiksmes nodrošināšanai bija laba ceļa izbūve uz kādu no tuvākajām dzelzceļa stacijām – Stendi vai Skrundu. Skrunda atradās tuvāk, tādēļ šoseju nolēma būvēt šajā virzienā. 1927. gadā Latvijas valdība atbalstīja līdzekļu piešķiršanu šosejas būvei, 1928. gada budžetā paredzot trešdaļu no aprēķinātās kopumā nepieciešamās summas. 35 kilometrus garā ceļa posma izbūves izmaksas tika rēķinātas robežās no 1 100 000 līdz 1 400 000 latu. Šoseju bija plānots uzbūvēt trīs gados, taču līdzekļu trūkuma dēļ ceļa būve ievilkās līdz pat 1936. gadam, kad tā beidzot tika pabeigta un svinīgi atklāta 6. septembrī. Kamēr noritēja ieilgusī šosejas būvniecība, uz Kuldīgu tika izbūvēts arī dzelzceļš.
Dažādi plāni būvēt dzelzceļu uz Kuldīgu no Ventspils vai no Liepājas caur Aizputi tika pārspriesti jau kopš 19. gadsimta beigām, bet ilgu laiku neviens no šiem projektiem netika īstenots. Aizputes-Kuldīgas līnija tika projektēta jau 1902. gadā. Tomēr finansējuma trūkuma dēļ būvniecība netika uzsākta. Vēlreiz projekts tika aktualizēts 1910. gadā, no jauna uzsākot jau iepriekš daļēji veiktos izpētes darbus dzelzceļa posma Aizpute-Kuldīga iespējamajai būvniecībai. Taču arī tad avīzēs tika pausti skeptiski viedokļi par to, vai izdosies savākt nepieciešamos līdzekļus. Tika izstrādāts un 1913. gada 29. maijā arī apstiprināts līnijas projekts no Aizputes uz Kuldīgu un Saldu, taču joprojām būtisks bija jautājums, kur iegūt vajadzīgās finanses. Plānotā šaursliežu līnija pat tika iezīmēta kādā 1917. gadā publicētā kartē, taču, visticamāk, tās celtniecība tā arī netika uzsākta.
Dzelzceļa līnijas būve tika apspriesta arī pēc kara, līdz visbeidzot 1932. gadā tika uzbūvēts un nodots ekspluatācijā Liepājas-Alsungas dzelzceļš, kuru bija paredzēts pagarināt līdz Kuldīgai. Dzelzceļa pagarinājumu uz Kuldīgu pēc zināmas vilcināšanās uzsāka būvēt 1933. gadā. Jaunuzbūvētais dzelzceļa posms bija 29 kilometrus garš un tika atklāts satiksmei 1935. gada 1. septembrī. 1937. gadā uzbūvēta arī Kuldīgas dzelzceļa stacijas ēka. Atsevišķs sliežu atzars tika izbūvēts uz fabriku “Vulkāns”.
Dzelzceļa satiksmes izveidošana ar Kuldīgu ļoti atviegloja iedzīvotāju un īpaši jau preču transportu uz un no pilsētas visos gadalaikos. Ievērojami palielinājās ievesto preču pieejamība Kuldīgā un tās apkārtnē, samazinājās šo preču cenas. Apkārtnes zemniekiem bija daudz vieglāk nogādāt savu produkciju pilsētā. Un, protams, ievērojami samazinājās Kuldīgā ražoto preču transportēšanas izmaksas.
Dzelzceļa līnijas Kuldīga-Alsunga būvēšana 1930. gadu pirmajā pusē.
KNM 13927
Pirmā vilciena pienākšana Kuldīgā. 1935. gads.
KNM 24529
Skrundas šosejas atklāšana 1936. gadā.
KNM 29072
TŪRISMS UN KULDĪGAS MUZEJA DIBINĀŠANA
Vietējais jeb nacionālais tūrisms un savas zemes iepazīšana un izzināšana 1920. gadu beigās un 1930. gadu sākumā kļuva ļoti populāri gan Eiropā, gan ASV. 1930. gados šī kustība uzplauka arī Latvijā. Īpaši nacionālā tūrisma popularizēšana pieauga pēc K. Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā. Tūrisms kļuva par svarīgu patriotiskās audzināšanas līdzekli – kampaņa ar populāro saukli “Apceļo dzimto zemi!” aicināja iepazīt Latvijas vēsturi, tradicionālo lauku kultūru, skaisto Latvijas dabu. Šo vērtību uzsvēršana un apzināšanās bija līdzeklis dzimtās zemes mīlestības stiprināšanai un tautas nacionālās vienotības apziņas veicināšanai.
Kuldīga ar tās gleznaino Ventas rumbu un senatnīgo vecpilsētu pašsaprotami bija vilinošs tūrisma galamērķis. Pilsētas vadība aktīvi iesaistījās populārajā dzimtās zemes apceļošanas kampaņā, aicinot tūristus ierasties Kuldīgā, kā arī padarot to pievilcīgāku un ērtāku viesiem. Pilsētas valde Kuldīgā izveidoja tūristu mītni, kuru 1936. gada pirmajos astoņos mēnešos bija izmantojuši jau pāri par 1000 dzimtenes apceļotājiem. 1936. gada nogalē tika izvietotas ceļa norādes uz Riežupes smilšu alām.
Lai apzinātu un popularizētu Kuldīgas pilsētas vēsturi, tika izveidots Kuldīgas muzejs. Lēmumu par muzeja dibināšanu Kuldīgas pilsētas valde pieņēma 1935. gada 10. oktobrī (protokols nr. 35). Muzeju apmeklētājiem oficiāli atklāja 1937. gada 11. aprīlī. Tas atradās četrās telpās Kalpaka ielā 3 (1938. gadā pārcelts uz plašākām telpām Kalpaka ielā 1, mūsdienās - Liepājas iela 37). Telpu īri, to apgaismošanu un apkurināšanu apmaksāja Kuldīgas pilsētas valde. Lai veicinātu muzeja atpazīstamību un tā darbībā iesaistītu plašāku iedzīvotāju loku, darbojās muzeja komiteja 25 cilvēku sastāvā, kurā bija vietējo skolu pārstāvji, valsts un pašvaldību iestāžu vadītāji, kā arī attiecīgi speciālisti.
Muzeja galvenais pārzinis bija Kuldīgas pilsētas galva Jānis Dreimanis, bet muzeja administrators – 14. Kuldīgas aizsargu pulka adjutants Herberts Celmiņš. Muzeja struktūru veidoja vairākas nodaļas. Katru no tām vadīja pārzinis: Arheoloģijas, vēstures, etnogrāfijas un Numismātikas nodaļas pārzināja Osvalds Vanags; Kuldīgas pilsētas kultūrvēstures nodaļu uzraudzīja Valfrīds Fromholds-Treijs; Dabas zinātņu nodaļas pārzinis bija pensionēts skolotājs Jēkabs Delle, bet 14. Kuldīgas aizsargu pulka nodaļas pārzinis – Kuldīgas apriņķa vecākais Fricis Vilks.
Muzeja eksponātu kolekcija tika papildināta visdažādākajos veidos. Piemēram, muzeja vadība rakstīja individuālas vēstules atsevišķām iestādēm un personām, par kurām bija zināms, ka viņu rīcībā ir senas mantas, un lūdza tās ziedot muzejam. Tādā veidā muzejs 1937. gada nogalē ieguva, piemēram, senatnīgu solu no Pampāļu evaņģēliski luteriskās baznīcas. 1936. gada pavasarī tika likvidēta Kuldīgas ģildes “Brālība” un ar laiku muzejā no brālības atslēdznieku, mūrnieku-podnieku-krāsotāju, vara kalēju, kurpnieku-seglinieku, galdnieku, miesnieku, maiznieku un frizieru sekcijām nonāca nozīmīgi materiāli: kausi, amata lādes, piemiņas žetoni, zīmogi, karogi, protokolu grāmatas un dokumenti.
Vērtīgs ieguvums bija Kuldīgas Valsts ģimnāzijas savāktās senlietu kolekcijas nodošana (sākotnēji deponēšana) muzeja rīcībā 1936. gada nogalē. Senlietas tika pārvietotas uz muzeja telpām, un tās turpināja pārraudzīt ģimnāzijas vēstures skolotājs Osvalds Vanags, kurš muzejā bija atbildīgs par Arheoloģijas, vēstures un etnogrāfijas nodaļu. Atļauju šo kolekciju deponēt Kuldīgas muzejā deva Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes priekšsēdētājs 1936. gada 20. oktobrī.
Lai muzejā būtu atspoguļota ne vien Kuldīgas senatne, bet arī tagadne, muzeja pārzinis lūdza, piemēram, Vintelera tūku fabrikas īpašnieku ziedot muzejam savas produkcijas “paraugu kolekciju, no kuras būtu redzams, kā top vadmala, sākot ar izejvielu un beidzot ar gatavu drēbi. Šie paraugi varētu būt uzmontēti uz lielāka kartona, ar attiecīgiem uzrakstiem.”⁶ Nav gan zināms, vai fabrika šādu stendu sagatavoja. Savukārt Iļģuciema stikla fabrikas direkcijai muzejs lūdza sastādīt paraugu kolekciju, kas raksturotu to, kā no Riežupes smiltīm tiek gatavots stikls.
Atšķirībā no mūsdienām muzejs vāca un demonstrēja ne vien pilsētas vēstures liecības, bet arī dabas bagātības. Vairākas privātpersonas ziedoja muzejam putnu un zvēru izbāzeņus, piemēram, kāds I. Grigulis no Rīgas muzejam atdeva 10 dažādus preparētus putnus. 14. Kuldīgas aizsargu pulka Sporta klubs ziedoja “kukaiņu kolekciju, vardes, čūskas un medņa rīkles preparatus spirtā”⁷. Savukārt Kuldīgas virsmežzinim muzejs lūdza sagatavot dažādu sugu koku paraugu kolekciju.
Muzeja funkcionēšanai bija nepieciešami naudas līdzekļi. Daļu muzeja izdevumu, piemēram, telpu īri un to apsaimniekošanu, apmaksāja pilsētas valde. Taču arī valdes līdzekļi bija visai ierobežoti, tāpēc muzeja vajadzībām nauda tika piesaistīta gan no valsts, gan no iedzīvotājiem ziedojumu veidā. No valsts līdzekļiem ar Izglītības ministrijas Kultūras fonda starpniecību muzejs 1938. gada otrajā pusē saņēma 2000 latus vitrīnu un inventāra iegādei.
1937. gada septembrī – decembrī muzejs īstenoja plašu ziedojumu vākšanas akciju ne vien Kuldīgas pilsētā, bet visā Kuldīgas apriņķī. Atsaucība pagastos bija atšķirīga, dažādi bija arī ziedotāji. Piemēram, Kabiles pagastā 5 latus ziedoja pagasta valde; Padurē ziedoja gan pagasta valde, gan divi iedzīvotāji; savukārt Vārmes pagastā ziedojumi netika savākti. Pa vienam latam katrs ziedoja Latvijas Bankas Kuldīgas nodaļas divpadsmit darbinieki. Kuldīgas pilsētas iedzīvotāji, veikali un iestādes ziedoja muzejam gan naudu, gan arī visdažādākās mantas: ziepes, šokolādi, tēju, termosu, paplāti, puķes, ābolu sulu, galošas u.c. Tirgotāji ziedoja savas preces – saldumus, zeķes, čības, apģērbu, šķiltavas, rokdarbus. Citu ziedojumu starpā izcēlās barona Zasa ziedotais sudraba kauss un sudraba dakšiņa. Sudrablietas palika muzeja īpašumā, bet pārējās mantas kļuva par loterijas balvām. Sarīkojums un loterija ar mērķi iegūt līdzekļus muzeja paplašināšanai notika 1938. gada 1. oktobrī Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības telpās. Vienas lozes cena bija 25 santīmi. 400 lozes bija tukšas, bet 150 lozēs bija dažādas saziedotās mantas katra aptuveni viena lata vērtībā. Sarīkojuma ieņēmumi tika izlietoti muzeja vajadzībām.
Pašreizējā muzeja ekspozīciju un izstāžu ēka Pils ielā 5 jeb Bangertu villa muzeja rīcībā nonāca 1940. gada pavasarī. 1939. gadā to no Liepājas apriņķa tautskolu inspektora J. Graudiņa nopirka Latvijas Kredītbanka un nodeva Kuldīgas pašvaldībai ar noteikumu, ka ēkā jāiekārto Kuldīgas pilsētas muzejs. 1968. gadā muzeja rīcībā tika nodota Kuldīgas Svētās Katrīnas baznīca, kurā tika iekārtota ekspozīcija. Baznīca līdz 1991. gadam bija muzeja filiāle. Vēl viena muzeja filiāle tika izveidota 1973. gadā Kurmāles pagasta “Sauleskalnos”.
⁶ LNA LVVA, 5542-3-186-73.
⁷ Sporta kluba priekšsēdētāja vēstule I. Dreimanim, 05.03.1938. –LNA LVVA, 5542-3-186.
Sludinājums avīzē “Rīts” 1936. gada 7. jūlijs
Ziedojumu vākšanas muzeja vajadzībām loksne nr. 30.
LNA LVVA, 5542-3-188
Krāsota skārda plāksne ar uzrakstu “KULDĪGAS PILSĒTAS MŪZEJS”. Ar šādu nosaukumu muzejs darbojies kopš tā dibināšanas 1935. gadā līdz 1949. gadam.
KNM Inv. Nr. 973
Ekskursantu grupa pie Ventas rumbas. 1930. gadi.
KNM Plg. 14006
Kuldīgas pilsētas muzeja atklāšana 1937. gada 11. aprīlī. No kreisās: muzeja administrators H. Celmiņš, nodaļu vadītāji O. Vanags un V. Fromholds-Treijs, pilsētas valdes loceklis A. Polis, pilsētas galva A. Dreimanis, pilsētas galvas biedrs A. Augis, muzeja darbinieki M. Kalns un Ķirsis.
KNM Za 1
Kuldīgas skolotāji un skolēni ekskursijas laikā pa Kurzemi (Kandava, Sabile) 1930. gadu sākumā.
KNM 36732
Kuldīgas muzejā (tolaik Valsts vēsturiskā muzeja filiāle) 1941. gada rudenī notikušās mākslas izstādes buklets.
KNM Za 7
Fabrikas “Vulkāns” hokeja komanda ledus laukumā, fonā redzama muzeja ēka. 1939. gads.
KNM 43206
VII
KULDĪGA OTRĀ PASAULES KARA LAIKĀ
(1940– 1945)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
1939. gadā aizsākās jauns globāls konflikts – Otrais pasaules karš. Tas pēc bojāgājušo skaita ir postošākais karš pasaules vēsturē, kurā dzīvību zaudēja aptuveni 70 miljoni cilvēku (gan militārpersonas, gan arī civiliedzīvotāji). Kara gaitā karojošās puses apvienojās divos blokos: t.s. Ass valstis (nacistiskā Vācija, fašistiskā Itālija un Japānas impērija) un Sabiedrotās valstis (ASV, Lielbritānija, PSRS (no 1941. gada) un Ķīnas Republika). Par kara sākumu tiek uzskatīts Vācijas iebrukums Polijā 1939. gada 1. septembrī. Karš noritēja ne tikai Eiropā, bet arī Āfrikā, Āzijā un Okeānijā.
Latvijas likteni Otrajā pasaules karā noteica starp Vāciju un PSRS 1939. gada 23. augustā parakstītais Neuzbrukšanas līgums, kurš vēsturē pazīstams ar nosaukumu Molotova–Ribentropa pakts jeb Hitlera–Staļina pakts. Līgums garantēja PSRS neitralitāti gadījumā, ja Vācija uzbruktu Polijai vai Sabiedrotajām valstīm, bet tā slepenais pielikums sadalīja starp abām līgumslēdzējām atrodošās teritorijas ietekmes zonās. Somija, Igaunija, Latvija un daļa Polijas nonāca PSRS ietekmes sfērā. Lietuva sākotnēji atradās Vācijas ietekmes zonā, bet 1940. gada 28. septembrī noslēgtais Padomju-vācu draudzības un robežu demarkācijas līgums to iekļāva PSRS interešu zonā.
Uzsākot īstenot šo ietekmi, PSRS 1939. gada septembrī pieprasīja trim Baltijas valstīm un Somijai ar PSRS parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus. Tie arī paredzēja atļaut izvietot šajās valstīs lielu skaitu PSRS karavīru. Latvija bija spiesta līgumu parakstīt 5. oktobrī, kā rezultātā Latvijas teritorijā tika ievesti vismaz 25 tūkstoši Padomju Savienības karavīru. 1940. gada vasarā PSRS turpināja izdarīt spiedienu pret Baltijas valstīm, līdz 16. jūnijā iesniedza Latvijas valdībai ultimatīvu prasību, prasot tai atkāpties, izveidot jaunu valdību ar PSRS ieteiktiem kandidātiem un ielaist Latvijā neierobežotā apjomā padomju karaspēku. Nākamajās dienās Sarkanā armija okupēja visu Latvijas teritoriju un tika izveidota okupācijas varas iecelta marionešu valdība Aleksandra Kirhenšteina vadībā. Padomju okupācijas laikā notika plašas represijas, tai skaitā vairāk nekā 15 400 Latvijas civiliedzīvotāju aresti 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju un deportācija uz attāliem PSRS reģioniem, galvenokārt Sibīriju.
Padomju okupāciju Latvijā pārtrauca nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšana 1941. gada vasarā. Laikā no 22. jūnija līdz 8. jūlijam nacistiskās Vācijas spēki pakāpeniski iekaroja visu Latvijas teritoriju. Iekaroto teritoriju pārvaldīšanai tika izveidots Ostlandes reihskomisariāts – civila un militāra pārvaldes struktūra, kurā ietilpa visas trīs Baltijas valstis un daļa Baltkrievijas. Latvija veidoja vienu no četriem reihskomisariāta ģenerālapgabaliem, kuru pārvaldīja vietējā Zemes pašpārvalde vācu ģenerālkomisāra pakļautībā. Nacistu okupācijas laiku raksturoja represijas, holokausts, kā arī apmēram 110 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju mobilizācija dažādās militārās struktūrās: policijas bataljonos, leģionā, gaisa spēku izpalīgu dienestā u.c.
1944. gada jūlijā atsākās Sarkanās armijas uzbrukums Latvijas teritorijai, kura rezultātā līdz oktobrim lielākā daļa Latvijas teritorijas atkal bija nonākusi padomju spēku kontrolē. Izņēmums bija Kurzeme, kurā Vācijas karaspēks (tostarp arī vairākas latviešu vienības), lai gan atradās ielenkumā, nesakauts noturējās līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Cīņas Kurzemē pēc kara beigām turpinājās partizānu kara formā.
Pēc Otrā pasaules kara Baltijas valstis palika prettiesiski inkorporētas PSRS sastāvā. Kara pēdējos gados, Sarkanās armijas uzbrukumam tuvojoties, ap 170 000 vai pat vairāk Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Zviedriju un Vāciju, no kurienes tālāk pēc kara izceļoja uz dažādām Rietumeiropas valstīm, ASV, Kanādu, Austrāliju un Dienvidameriku, izveidojot organizētu latviešu diasporu. Šos latviešus dēvē par trimdas latviešiem. Ārzemēs turpināja darboties arī daļa Latvijas Republikas diplomātiskā dienesta.
1940. gada parauga durklis ar maksti šautenei CBT-40 (SVT-40, saīsinājums no Самозарядная винтовка Токарева, Tokareva automātiskā šautene). Izgatavots Padomju Savienībā.
KNM 6369
Vācu karaspēka ieroči pēc kapitulācijas Kuldīgā 1945. gadā.
KNM Plg. 9549
No 1935. līdz 1945. gadam Vācijas bruņotajos spēkos lietota karabīne 98k (Karabiner 98 kurz; Kar98k; K98k). Šādi ieroči bija Vācijas armijas pamatbruņojumā pirms II Pasaules kara un tā laikā.
KNM 420/1
Glezna “Drupu novākšana Kuldīgā”. Teodors Lakševics, 1945.
KNM 13762
REPRESIJAS PRET KULDĪGAS IEDZĪVOTĀJIEM
Kuldīgas iedzīvotājus skāra gan padomju, gan nacistu okupācijas režīmu īstenotās represijas. Padomju režīms jau faktiski uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā sāka vērsties pret Latvijas Republikas politisko, militāro, saimniecisko un intelektuālo eliti, kā arī pret visiem demokrātiskās valsts iekārtas atbalstītājiem. Sākotnēji amatpersonas tika atbrīvotas no amatiem, taču ar 1940. gada rudeni pieauga arestu skaits. Represijām pakļauto personu kritēriji bija neskaidri, arestēt un izvirzīt apsūdzības par pretdarbību padomju režīmam varēja praktiski jebkuram iedzīvotājam, kurš Latvijas Republikas laikā bija ieņēmis amatu kādā valsts iestādē vai darbojies kādā sabiedriskā organizācijā. Represijas savu kulmināciju sasniedza 1941. gada 14. jūnija masu deportācijā.
Īstenojot deportāciju, no Kuldīgas pilsētas un apriņķa tika aizvesti 623 cilvēki. Lai gan nav noskaidrots visu izsūtīto liktenis, no zināmajiem lielākā daļa tika nometināta Sibīrijā, Krasnojarskas apgabala dažādos rajonos. Nelielu daļu deportēto no nometinājuma atbrīvoja jau 1947. gadā, bet lielāko daļu tikai laikaposmā starp 1954. un 1958. gadu, respektīvi, pēc Staļina nāves, kad padomju režīms kopumā kļuva mazāk represīvs. Daļa mira izsūtījumā. Aizvesto vidū bija abu dzimumu un visdažādāko vecumu cilvēki – gan tikai pāris gadus jauni bērni kopā ar saviem vecākiem, gan arī vairāk nekā septiņdesmit gadus veci cilvēki.
Nākamais represiju vilnis kuldīdzniekus skāra līdz ar nacistiskās Vācijas okupācijas spēku ienākšanu pilsētā 1941. gada 1. jūlijā. Jaunā vara izrēķinājās ar visiem, kurus turēja aizdomās par sadarbošanos ar padomju režīmu. Apcietinātie bieži vien tika uzreiz arī nošauti bez jebkādas tiesas. Arestēja arī, piemēram, uz PSRS aizbēgušo padomju aktīvistu ģimenes locekļus.
Tāpat kā citās nacistiskās Vācijas kontrolētajās teritorijās, arī Kuldīgā un tās apkārtnē notika ebreju iznīcināšana jeb holokausts. Kuldīgā pirms kara dzīvoja 646 ebreji jeb ap 9% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. 329 ebreji dzīvoja Saldū, mazāks skaits pagastos. Kara sākumā no pilsētas bija aizbraukusi tikai aptuveni viena desmitā daļa ebreju. Ebreju aresti sākās jau 1941. gada jūlijā, un jūlija beigās – augusta sākumā pēc nacistiskās Vācijas varas iestāžu norādījumiem visus ieslodzītos ebrejus pakāpeniski izveda uz vairākām nogalināšanai paredzētām vietām Kuldīgas apkārtnes mežos un nošāva. Arī Saldus ebrejus noslepkavoja, visticamāk, jūlija beigās. Kopumā Kuldīgas apriņķī tika nogalināti ap 1000 ebreju.
Apliecība Nr. 014 jeb “Pases aizvietotājs”, izdota 1941. gada deportāciju laikā izsūtītajai Mirdzai Veckalnei nometinājumā Tomskas apgabalā. Apliecībā reģistrēts, ka M. Veckalnei ir ierobežotas pārvietošanās tiesības un katru mēnesi jāreģistrējas savas nometinājuma vietas – Maiskas komandatūrā. 1954. gada 14. februāris.
KNM 37201
Kuldīgas tirgotāja Aleksandra Kerlina ģimene, 1920.–1930. gadi. Izsūtīti 1941. gadā.
KNM 34636
Štrombergu ģimene pie jaungada eglītes Sibīrijā. Izsūtīti 1941. gadā. Pēc atgriešanās Latvijā, Līvija un Ausma Štrombergas vēlreiz izsūtītas 1949. gadā.
KNM Plg. 19201
VIII
PADOMJU KULDĪGA
(1945– 1990)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
Latvija (tāpat kā Lietuva un Igaunija) Otrā pasaules kara rezultātā tika prettiesiski, militāras okupācijas un falsificētu vēlēšanu rezultātā, inkorporēta Padomju Savienībā, kļūstot par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (LPSR). Formāli Latvijas PSR bija suverēna republika, taču faktiski tā bija pilnīgā Padomju Savienības kontrolē – Latvijā tika izveidotas Padomju Savienības uzraudzītas varas struktūras. Vairums Rietumu demokrātisko valstu ar ASV priekšgalā neatzina Baltijas valstu inkorporācijas likumību, de jure turpinot atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas demokrātiskās republikas par pastāvošām. Tādēļ Baltijas valstis okupācijas periodā juridiski turpināja pastāvēt. Pamatojoties uz šo argumentu, ASV un Lielbritānijā turpināja darboties Latvijas sūtniecības, turklāt sūtniecība ASV bez pārtraukuma darbojās līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Arī trimdas latvieši savās mītnes zemēs visā pasaulē aktīvi iestājās par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu un tiesībām baltiešiem pašiem brīvās vēlēšanās izlemt savu politisko iekārtu.
Neskatoties uz juridisku pastāvēšanu, faktiski tomēr Latvijas teritorija vairāk nekā piecdesmit gadus bija daļa no Padomju Savienības. Uzreiz pēc kara beigām Latvija tika pakļauta sovetizācijai – iespējami pilnīgai integrācijai PSRS politiskajā, kulturālajā, administratīvajā un saimnieciskajā sistēmā. Sovetizācija tika panākta, izmantojot dažādus instrumentus, piemēram, ideoloģiju un propagandu, taču galvenais līdzeklis sovetizācijas realizēšanai bija terors un draudi. Īpaši izteikti represijas pret esošajiem vai potenciālajiem režīma pretiniekiem tika īstenotas līdz PSRS līdera Josifa Staļina nāvei 1953. gadā. Tai skaitā 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju tika deportēti vairāk nekā 42 tūkstoši iedzīvotāju, kuru starpā bija arī sievietes un bērni. Vēlākajos gados režīmam nepieciešamās represīvās darbības nodrošināja LPSR Valsts drošības komiteja, kas tautā tika saukta par “čeku”.
Padomju Savienības administratīvā un saimniecības modeļa raksturīgākā iezīme bija centralizācija un hierarhiska kontrole no augšas. Saimniecība tika organizēta pēc plānveida ekonomikas idejām, pilnībā atsakoties no brīvā tirgus un tirgus ekonomikas principiem. Valsts pilnībā noteica resursu izmantošanu un pārdali atbilstoši visas Padomju Savienības mērogā izstrādātiem plāniem, regulāri nerēķinoties ar atsevišķu reģionu interesēm. Praksē šāda saimniekošanas metode bieži vien bija izteikti neefektīva, visa sistēma bija pakļauta augstiem korupcijas riskiem, kā arī pilnībā tika ignorēta vides aizsardzība un kultūrvēsturiskais mantojums. Lauksaimniecībā piespiedu kārtā (tostarp 1949. gadā deportējot daudzus zemes īpašniekus uz Sibīriju) tika ieviesta kolektīvā saimniekošana – tā saucamie kolhozi.
Politisko sistēmu padomju periodā raksturoja vienas partijas – Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) – valdošā loma it visā. LKP Centrālā komiteja (CK) faktiski vadīja visus saimnieciskos, pārvaldes, likumdošanas, kultūras un ideoloģiskos procesus Latvijā. Pat Augstākās Padomes darbība, tai skaitā likumdošanas jomā, bija cieši saistīta ar LKP CK akceptu un iniciatīvu. Partijas struktūras kontrolēja visu līmeņu iestāžu darbību – attiecīgi rajonu, pagastu, ciemu partijas komitejas, kā arī partijas organizācijas atsevišķos uzņēmumos un iestādēs. Turklāt praktiski visu vadošo personālu iestādēs, kolhozos un rūpnīcās iecēla partija, un lojalitāte partijai bija daudz svarīgāks faktors kandidātu atlasē nekā kompetence vai pieredze konkrētajā jomā. Savukārt Latvijas Komunistiskās partijas darbību ar dažādiem paņēmieniem kontrolēja Maskava, piemēram, nosūtot uz Latviju personas augsta ranga amatu ieņemšanai LKP. Arī iestāžu vadošais personāls Baltijas republikās bieži tika iesūtīts no citiem Padomju Savienības rajoniem, īpaši Krievijas PSR.
Visu padomju periodu Latvijā bija cilvēki, kuri iespēju robežās mēģināja pretoties visaptverošajai padomju kontrolei. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara un līdz pat 1950. gadu sākumam pretošanās okupācijas varai bija bruņota – Latvijas teritorijā darbojās vairāk nekā 10 000 nacionālo partizānu, kurus atbalstīja līdz pat 80 tūkstošiem iedzīvotāju. Vēlākajos gados pretošanās kustība kļuva slēptāka un lielākoties nevardarbīga. Tautas nacionālais sentiments izpaudās Latvijas nacionālo, bet padomju laikā aizliegto sarkanbaltsarkano karogu izkāršanā, ziedu nolikšanā pie nacionāla rakstura pieminekļiem un Latvijas Republikas laika valstsvīru kapavietām, padomju karogu noraušanā, pretpadomju informatīvo materiālu izgatavošanā un izplatīšanā u.tml. Neskatoties uz bargajiem sodiem, šādā formā pretestība ar mainīgu intensitāti pastāvēja visu padomju laiku.
Drupu novākšana Kuldīgā pēc Otrā pasaules kara 1945.–1946. gadā.
KNM Plg. 2581/1
Tipisks padomju laika režīmu slavinošs dizains. Apsveikums Kuldīgas rajona komjaunatnes organizācijai Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības 50. gadadienā 1968. gadā
Vara kalums – V. I. Ļeņina portrets. Atradies Latvijas Komunistiskās partijas Kuldīgas rajona komitejas biroja zālē (Mazajā zālē) tagadējā Pilsētas laukumā 4, Kuldīgā.
KNM Plg. L 649
Kuldīgas apriņķa Īvandes kolhoza „Cīņa” pirmie kolhoznieki 1948. gadā.
Pirmajā rindā no kreisās – Dārta Jēkabsone, Ķērsta Millere, Marija Millere, Mārtiņš Grīnfelds (priekšsēdētājs), Līze Vera, Jūle Niedre, Emīlija Mihņēviča. Otrajā rindā – Valdis Niedre, Kārlis Millers, Jēkabs Berķis, Žanis Šube, Jānis Mednieks, Uldriķis Millers.
KNM 40446
Galvassega – dzeltena laiviņa ar atliektu sarkanu malu. Lietota pionieru sanāksmēs 1970.–1980. gados.
KNM 32784
NACIONĀLO PARTIZĀNU KUSTĪBA KULDĪGAS APKĀRTNĒ
Nacionālie partizāni jeb tā sauktie mežabrāļi, jo šie cilvēki lielākoties slēpās mežos, Latvijas teritorijā darbojās jau kara laikā. Organizējoties nelielās grupās, partizāni ar militāriem līdzekļiem mēģināja pretoties padomju varai, cerot uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Plaša partizānu kustība aizsākās Latgalē 1944. gada vasarā, kad Sarkanā armija atkārtoti šķērsoja Latvijas robežu un pakāpeniski atkal ieņēma Latvijas teritoriju. Partizānu grupu veidošanu daļēji veicināja un atbalstīja nacistiskās Vācijas slepenie dienesti. Jau 1944. gada decembrī Viļakas apkārtnē tika izveidota pirmā partizānu organizācija – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība.
Taču īpaši partizānu kustība pieņēmās spēkā un apjomā pēc Otrā pasaules kara beigām, kad turpināt militāru pretošanos PSRS bija iespējams vairs tikai šādā – partizānu kara – formā. Cilvēki slēpās mežos un veidoja partizānu grupas dažādu iemeslu dēļ: kara laikā daudzi bija dezertējuši no Latviešu leģiona un Sarkanās armijas, savukārt pēc kara bija cilvēki (tā sauktie nelegāļi), kuriem kādu praktisku iemeslu vai pārliecības dēļ nebija iespējams dzīvot padomju okupācijas apstākļos legāli, piemēram, bijušie aizsargi, policisti, pašvaldību darbinieki u.c.
Kurzemē plaša partizānu kustība izveidojās pēc kara beigām. 1945. gada maijā Kurzemē “iegāja mežā”, respektīvi, kļuva par partizāniem, ap 4000 Latviešu leģiona 19. divīzijas, kā arī citu vienību karavīri. Daļa mežos pavadīja neilgu laiku, vienkārši slēpjoties no padomju varas un nogaidot situācijas attīstību vai meklējot iespējas nokļūt pāri jūrai uz Zviedriju vai “legalizēties”. Taču liels skaits arī pievienojās partizānu grupām. Ļoti daudzi šajā laikā cerēja, ka angļi un amerikāņi drīz vien uzsāks karu pret PSRS un radīsies iespēja atjaunot Latvijas valstiskumu. Kurzemē partizāni slēpās lielākoties Liepājas, Kuldīgas, Ventspils un Talsu apriņķu mežos.
1945. gada jūlijā šajos apgabalos tika izveidota Latvijas Nacionālo partizānu organizācija (LNPO), kas mēģināja apzināt, apvienot un koordinēt Kurzemes mežos izkaisītās grupas. LNPO mērķis bija izveidot militāru spēku, kas, atjaunojot Latvijas valstiskumu, atbalstītu Latvijas valdību, un cīnīties pret padomju okupāciju.
Kuldīgas apriņķī darbojās vairākas salīdzinoši nozīmīgas partizānu grupas, lielākā no tām bija Kabiles grupa. 1945. gada 24. decembrī šī grupa veica pārdrošu uzbrukumu Kabiles pagasta centram, kur pagasta izpildkomitejas ēkā atradās iznīcinātāju bataljona apakšvienība. Partizāniem izdevās ēku ieņemt un atbrīvot vairākus aizturētos pagasta iedzīvotājus. Uzbrukumā tika nošauti vairāki iznīcinātāju bataljona kaujinieki un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki, kā arī krita divi partizāni. Šādiem uzbrukumiem bija liela nozīme apkārtnes nacionālā noskaņojuma uzturēšanā – veiksmīgs uzbrukums viesa nedrošību padomju varas atbalstītājos un uzturēja vietējos iedzīvotājos pārliecību, ka Kurzemes mežos tiešām mīt nopietnas, kaujas spējīgas grupas.
Partizānu kustību padomju varas iestādes mēģināja iznīcināt ar dažādiem līdzekļiem – izmantojot pret partizāniem armijas vienības un “ķemmējot” mežus, iesūtot partizānu grupās savus aģentus, kā arī iebaidot un noskaņojot pret partizāniem vietējos iedzīvotājus. Daudzas partizānu grupas tika fiziski iznīcinātas, bet partizānu kustība kā tāda izbeidzās līdz ar lauksaimniecības kolektivizāciju un masveida izsūtīšanām 1949. gadā. Atsevišķi partizāni slēpās mežos ilgi, līdz pat 1956. gadam, taču nopietna pretdarbība padomju varai šiem atsevišķiem cilvēkiem vai nelielajām grupām vairs nebija iespējama.
Padomju drošības iestāžu materiāli liecina, ka kopumā no 1944. gada līdz 1956. gadam partizānu kustībā varēja būt iesaistīti pāri par 13 tūkstošiem cilvēku, no kuriem nepilni 11 tūkstoši bija aktīvi cīnītāji, bet pārējie – viņu atbalstītāji. Lai arī notika vairāki mēģinājumi partizānu grupām apvienoties kopīgā organizācijā un koordinēt savu darbību, vai vismaz uzturēt savstarpējus sakarus, izveidot vienotu partizānu organizāciju nekad neizdevās. Nacionālo partizānu kustība bija savstarpēji nesaistīta tautas nacionālā noskaņojuma izpausme, tā nebija centralizēti koordinēta.
Kurzemes nacionālie partizāni LNPA “Kurzeme” veidošanās laikā 1946. gadā.
Marģera Vītoliņa foto (no SAB TS DC arhīva)
Cepure no maskēšanās auduma, lietojis Arvīds Blūzmanis, atrodoties Kabiles partizānu grupā 1944.–1945. gadā.
KNM 34854
Virsjaka no maskēšanās auduma, lietojis Arvīds Blūzmanis, atrodoties Kabiles partizānu grupā 1944.–1945. gadā.
KNM 34853
1991. gada 23. augustā Annas kapos tika pārapbedīti seši nacionālie partizāni. Svinīgais gājiens uz Annas kapiem.
KNM 41986
REPRESIJAS
Pirmajā padomju okupācijas gadā (1940–1941) uzsāktās represijas un padomju režīma esošo vai iespējamo pretinieku fiziska iznīcināšana tika turpināta arī pēc Otrā pasaules kara. Izsūtīšana kā soda mērs pēckara gados tika pielietota, piemēram, par “dzimtenes nodevību” (respektīvi, pretdarbību padomju režīmam) uz nāvi notiesāto ģimenes locekļiem, deportējot nošauto sievas un bērnus uz attāliem Sibīrijas reģioniem. Kuldīgas apriņķī šāds liktenis skāra vismaz deviņas ģimenes.
Kulmināciju pēckara represijas sasniedza 1949. gada martā, kad masveida akcijā no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 42000 cilvēku jeb aptuveni 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Deportācija notika pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem. Šos sarakstus, visticamāk, sagatavoja vietējo partijas organizāciju partorgi* un izpildkomiteju priekšsēdētāji. Izsūtāmo sarakstos tika iekļauti nacionālo partizānu atbalstītāji, nacionālisti un vairāk nekā puse no visiem izsūtītajiem, bija tā sauktie kulaki – turīgākie zemnieki, kuriem bija piederējusi zeme vairāk par 30 hektāriem, mehanizēta lauksaimniecības tehnika vai arī kuri bija nodarbinājuši savās saimniecībās algotu darbaspēku. Turīgākā zemniecības slāņa izsūtīšana pavēra ceļu vieglākai kolhozu izveidošanai, kā arī bija vērsta pret nacionālo partizānu atbalstītājiem. Deportēto vidū bija daudz sieviešu un bērnu. No visiem izsūtītajiem nepilni 32% bija jauni cilvēki – vecumā līdz 20 gadiem. Izsūtīto sieviešu īpatsvars bija aptuveni pusotru reizi lielāks nekā vīriešu, kas tobrīd atbilda dzimuma struktūrai sabiedrībā kopumā. Tas apliecina, ka izsūtītas tika ne tikai personas, kurām tiešām varēja inkriminēt kādu nodarījumu pret padomju varu, bet veselas ģimenes, vadoties pēc to piederības noteiktai etniskai un/vai sociālai grupai.
No Kuldīgas apriņķa 1949. gadā tika izsūtīti 2269 cilvēki. Viņi tika nometināti dažādos Omskas apgabala rajonos – Azovas, Tavričeskas, Molotovas un citos.
* Saīsinājums no “partijas organizators” – komunistiskās partijas pirmorganizācijas, respektīvi, zemākā līmeņa partijas organizācijas rajona vai iestādes līmenī, vadītājs.
Pastkarte – apsveikums dzimšanas dienā māsai izsūtījumā Sibīrijā, Omskas apgabalā, sūtīta no Vārmes pagasta. 1953. gads.
KNM 37334
Klosteres pagasta „Remesu” saimnieks Hermanis Muižarājs 1949. gadā pamet savas mājas, baidoties no izsūtīšanas.
KNM 41814
PADOMJU PILSĒTA
Padomju okupācijas laikā pilnībā tika izmainīts Latvijas teritorijas administratīvais iedalījums, pakļaujot to tautsaimniecības plānošanas un vadīšanas interesēm. 1950. gadā Latvijā tika likvidēti agrākie apriņķi un pagasti un izveidoti kopumā 58 rajoni ar to centriem. Kuldīga joprojām saglabāja apgabala centra statusu, no apriņķa pilsētas kļūstot par Kuldīgas rajona centru. Kuldīgas rajons gan bija teritoriāli mazāks par bijušo apriņķi, jo no tā atsevišķi tika nodalīti Saldus un Skrundas rajoni. 1950. gados un 1960. gadu sākumā rajonu robežas vairākkārt vēl tika mainītas, apvienojot vairākus rajonus. 1956. gadā Kuldīgas rajonam tika pievienota daļa no Alsungas rajona, bet 1959. gadā – arī daļa no Skrundas rajona. Rajoni sīkāk dalījās ciemos. Kuldīgas rajonā pēc robežu nostiprināšanas bija piecpadsmit ciemi – Ēdoles, Gudenieku, Ievukalnu, Kabiles, Kurmāles, Laidu, Nīkrāces, Padures, Raņķu, Rendas, Rudbāržu, Rumbas, Snēpeles, Turlavas un Vārmes ciems.
Padomju laikā Kuldīga ne vien iekļāvās jaunajās administratīvajās attiecībās, bet arī ieguva padomju pilsētai raksturīgos vizuālos vaibstus un nosaukumus. Daudzām pilsētas ielām jau 1940. gadu nogalē tika nomainīti nosaukumi, izvēloties tos atbilstoši okupācijas režīma ideoloģijai. Ar vērienu notika režīma slavinātās “gaišās nākotnes” ieviešana arī pilsētas arhitektūrā. Tipiski padomju laika modernās arhitektūras paraugi redzami, piemēram, Kuldīgas Pilsētas laukuma malās. 1960. gadā tika uzcelts rajona universālveikals un ēdnīca. Laukuma sānu malā 1960. gadu otrajā pusē tika uzbūvēta četrstāvu administratīvā ēka, kur izvietojās izpildkomiteja un viesnīca. Blakus tika novietots Ļeņina piemineklis, tādējādi veidojot padomju pilsētai tipisku vides ainavu. Pieminekli gan uzstādīja salīdzinoši vēlu, tikai 1980. gadā.
Sākot no 1960. gadiem, Kuldīgā uzbūvēja arī vairākus dzīvojamos rajonus, apbūvējot tos ar tipiskajām padomju vairākstāvu dzīvojamajām mājām.
Padomju laika apbūvei, tāpat kā visam padomju saimniekošanas un pārvaldības stilam kopumā, bija raksturīga nerēķināšanās ar vēsturiskajām apbūves tradīcijām, ēku vizuālo iederību ainavā vai esošās apbūves mērogiem. To pilsētā varam redzēt vēl šodien. Spilgts piemērs ir 1960. gados triju nojaukto veco ēku vietā uzbūvētā trīsstāvu balto ķieģeļu ēka Liepājas ielā 21 – tā izceļas gan ar savu neiederīgo stilu un apjomu, gan novietojumu atstatus no vēsturiskās ielas apbūves līnijas.
Kuldīgas estrādes iekārtošana. 1967. gads.
KNM 13157
Padomju laikam raksturīgā dzīvojamā apbūve Kuldīgā. 1976. gads.
KNM Plg. 6236-1
Latvijas Lauksaimniecības tehnikas Kuldīgas rajona nodaļas jaunuzceltās noliktavas, kuras uzskatīja par vienām no modernākajām noliktavām republikā, 1965. gadā.
KNM 1717/2
SAIMNIECĪBA PADOMJU KULDĪGĀ
Kuldīga, tāpat kā visa Latvijas teritorija, tika integrēta Padomju Savienības saimnieciskajā sistēmā. Industrializācija un lauksaimniecības kolektivizācija bija divi no trim galvenajiem principiem, kuri bija pamatā padomju režīma ideoloģiskajam mērķim – sociālisma celtniecībai. Tādēļ gan forsētai ražošanas attīstībai, gan arī lauku saimniecību pārveidošanai par kopsaimniecībām padomju periodā tika pievērsta ļoti liela uzmanība.
Kuldīgā lielākā fabrika bija “Vulkāns”, kura no sērkociņu un finiera ražotnes, profilam paplašinoties, kļuva par kokapstrādes kombinātu. Līdzīgi kā visiem lielākajiem ražošanas uzņēmumiem un iestādēm, arī “Vulkāna” direktora amata izpildītājus nozīmēja partija, vadoties galvenokārt pēc lojalitātes tai un režīmam. Tā 1950. gadā par “Vulkāna” direktoru tika nozīmēts LKP Kuldīgas rajona komitejas otrais sekretārs Volfgangs Leitāns. Vēlāk direktori vairākkārt mainījās.
Kuldīgas rajonā darbojās vairākas lielu ražošanas apvienību filiāles: trikotāžas kombināta “Māra” filiāles Kuldīgā un Alsungā, “Latvijas keramikas” ražotne “Venta” Padurē un citas.
Kuldīgas rajonā, tāpat kā visā Latvijas teritorijā, lauksaimniecībā izmantotās zemes tika apvienotas kolhozos. Rajona teritorijā atradās 15 kolhozi, padomju saimniecības “Vilgāle” un “Nīkrāce” un Lejaskurzemes izmēģinājumu stacija. Kolhozu apstrādātā zeme bija valsts īpašums, bet visas iekārtas, tehnika, lopi, saimniecības ēkas u.c. skaitījās kolektīvs visu kolhoznieku īpašums. Privāti kolhozniekiem varēja piederēt tikai ļoti neliela saimniecība. Katram kolhozam bija jāsaražo noteikta lauksaimniecības produktu norma, kura bija jāpārdod valstij bieži vien par ļoti zemām cenām. Atlikumu pēc šīs normas izpildes, ja tāds bija, varēja izmantot pašu kolhoznieku vajadzībām vai pārdot. Padomju saimniecības jeb sovhozi⁸ savukārt nebija kooperatīvi, bet valsts uzņēmumi: visa zeme, ražošanas līdzekļi, kā arī saražotās preces piederēja valstij, bet zemi apstrādāja algoti strādnieki.
Gan rūpnieciskās, gan lauksaimniecības produktu ražošanas plānošanas galvenā iezīme padomju periodā bija tās pakļaušana visas Padomju Savienības stratēģiskajām vai ideoloģiskajām interesēm, nerēķinoties ar katras republikas vajadzībām.
⁸ Saīsinājums no “советское хозяйство” – padomju saimniecība.
Kokapstrādes kombināta “Vulkāns” ziņojums LKP Kuldīgas rajona komitejai un Kuldīgas rajona darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komitejai par kolektīva sasniegumiem devītās piecgades plāna izpildē biezos koka vākos. 1974. gads. Greznais iesējums labi ilustrē nozīmi, kāda bija partijai arī saimnieciskos uzņēmumos.
KNM 9451
Uzņēmuma „Latvijas keramika” Kuldīgas ražošanas iecirkņa (atradās Padures pagasta Keramikā) produkcija 1960. gadu 2. pusē.
KNM Plg. 8832
Trikotāžas firmas „Māra” 5. filiāles šūšanas ceha plūsmas līnija 1970. gada novembrī.
KNM 3670
IX
ATJAUNOTAJĀ LATVIJAS REPUBLIKĀ
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
Latvijā visu padomju laiku saglabājās zināma nacionāla pretestība okupācijas režīmam. Arī trimdā dzīvojošie latvieši aktīvi centās veicināt Latvijas Republikas atjaunošanu, taču realitātē politiskās pārmaiņas Baltijas republikās nebija iespējamas vispirms bez nopietnām pārmaiņām pašā Padomju Savienībā.
Šādas pārmaiņas aizsākās 1985. gadā, kad par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorbačovs. Viņš mēģināja risināt kritiski samilzušās PSRS iekšējās problēmas, mainot atsevišķas ideoloģiskās nostādnes un politiskās sistēmas elementus. 1987. gadā tika pasludināta jauna Padomju Savienības attīstības programma, kura kļuva pazīstama pēc diviem tās galvenos principus apzīmējošiem krievu valodas vārdiem: “perestroika” un “glasnostj”. “Perestroika” jeb latviski pārbūve paredzēja zināmu ekonomikas liberalizāciju un politiskās sistēmas demokratizāciju. Savukārt “glasnostj” jeb latviski atklātības politika apzīmēja zināmu liberalizāciju attiecībā uz uzskatu un vārda brīvību, kas gan vēl bija tālu no Rietumu demokrātijās izprastās vārda brīvības.
Pēc jauno principu pasludināšanas Baltijas republikās strauji izveidojās pat vairāki desmiti organizāciju, no kurām vairākas atļāvās līdz tam neiespējamo – izteikt kritiku pret Baltijas valstīs valdošo padomju režīmu. Viena no šādām organizācijām bija “Helsinki-86”, kas izvirzīja prasību aizstāvēt latviešu nācijas intereses (apturot cittautiešu ieceļošanu, palielinot latviešu valodas lietojumu un statusu utt.), kā arī veicināt tālāku demokratizāciju, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu Baltijas republikās. Publiski apspriežot līdz tam aizliegtus jautājumus, bija vērojama vispārēja latviešu nācijas pašapziņas celšanās. Spilgts apliecinājums tam bija 1988. gada 1.–2. jūnijā Rīgā notikušais Latvijas PSR Radošo savienību plēnums, kurā nepieredzēti atklāti tika diskutēts par Latvijas un latviešu tautas problēmām. Šajā plēnumā žurnālists un politiķis Mavriks Vulfsons pirmoreiz kopš padomju varas nodibināšanas Latvijā publiski izskaidroja 1940. gada notikumus to patiesajā gaismā, pierādot, ka notikusi ar militāra spēka palīdzību īstenota okupācija.
Plēnuma aktualizēto jautājumu ietekmē 1988. gada vasarā tika nodibināta Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK), bet rudenī – Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF izvērtās par masu sabiedriski politisku organizāciju, kura sākotnēji par savu mērķi izvirzīja Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts izveidošanu PSRS sastāvā, bet savā otrajā kongresā 1989. gada rudenī deklarēja pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Otra lielākā kustība – LNNK – mērķi atjaunot neatkarību bija pasludinājusi jau 1989. gada pavasarī. Vispārējo demokratizācijas procesu ietekmē jau 1988. gada rudenī Latvijā tika atļauta līdz tam aizliegtās Latvijas Republikas simbolikas lietošana.
1990. gada 18. martā notiekošajās Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās LTF startēja ar mērķi “neatkarīga Latvijas valsts, kas turpina un attīsta Latvijas Republikas demokrātiskās un parlamentārās tradīcijas”, pārliecinoši uzvarot un iegūstot nepilnas divas trešdaļas visu deputātu mandātu. Vairākums balsu Augstākajā Padomē ļāva sākt īstenot izvirzīto mērķi, un jau 1990. gada 4. maijā AP pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Līdzīgas deklarācijas 11. martā un 30. martā bija pieņēmušas attiecīgi Lietuvas un Igaunijas PSR Augstākās Padomes. 4. maija deklarācija noteica tā saucamo pārejas periodu pakāpeniskai neatkarības atjaunošanas īstenošanai. Tā laikā Latvijas Republikas Satversmes darbība tika atjaunota daļēji un augstākā vara piederēja Augstākajai Padomei, kā arī turpināja darboties PSRS tieši pakļautas institūcijas (VDK, prokuratūra, militārās un milicijas struktūras u.c.).
Situācija Baltijas valstīs bija nestabila un īpaši saasinājās 1991. gada janvārī. 13. janvārī PSRS militārās struktūras mēģināja atjaunot padomju varu Lietuvā, Viļņā uzbrūkot arī neapbruņotiem demonstrantiem. Bojā gāja 14 civiliedzīvotāji. Lai nepieļautu līdzīga scenārija atkārtošanos Latvijā, ap sabiedriski un valstiski svarīgākajām ēkām (Augstākā Padome, Ministru padome, Latvijas Radio, televīzijas komplekss Zaķusalā u.c.) tika izveidotas barikādes. Barikādēs dienu un nakti brīvprātīgi dežurēja neapbruņoti civiliedzīvotāji. Lai arī situācija bija saspringta un notika vairākas sīkas sadursmes, lielāka apjoma bruņotas operācijas padomju spēki neveica. Rīgā barikāžu laikā atradās liels skaits žurnālistu no visas pasaules, tāpēc jebkādi izšķiroši notikumi ātri nokļūtu pasaules sabiedrības uzmanības lokā. Vardarbīga neatkarības centienu apspiešana Baltijas valstīs pasliktinātu Rietumvalstu attieksmi pret PSRS un rezultātā arī tās stāvokli. PSRS bija milzīgas ekonomiskas problēmas, tādēļ tai bija ļoti nepieciešama Rietumvalstu apsolītā finansiālā un tehnoloģiskā palīdzība.
Situācija Padomju Savienībā 1980. un 1990. gadu mijā bija nestabila. Mihaila Gorbačova pārbūves un atklātības politikas rezultātā republikās bija vērojami izteikti nacionālisma uzliesmojumi un tendences atdalīties no PSRS, kas faktiski Padomju Savienību sagrāva. 1991. gada 19. augustā Maskavā konservatīvi noskaņoti Komunistiskās partijas un armijas vadošie darbinieki mēģināja pārņemt varu, lai apturētu M. Gorbačova aizsāktos PSRS demokratizācijas un strukturālās pārveides procesus. Pučs ilga trīs dienas – no 19. līdz 21. augustam. Tomēr apvērsuma īstenotāji saskārās ar ievērojamu opozīciju, tāpēc varas pārņemšanas mēģinājums neizdevās. Arī Latvijā padomju milicijas specvienības šajās dienās mēģināja pārņemt varu, tostarp ieņemot Latvijas Televīziju un citas valsts un sabiedriskās ēkas. Izmantojot brīdi, kad likumīgas varas PSRS nebija, 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tajā tika noteikts, ka 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods ir beidzies un Latvijā pilnā apjomā ir atjaunota 1922. gada Satversmes darbība, jo tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas. Drīz pēc likuma pieņemšanas kļuva zināms, ka pučs Maskavā ir beidzies neveiksmīgi, bet Latvijas Republikas neatkarība bija atjaunota.
Starptautiska atzīšana no citu valstu puses bija kritiski svarīga atjaunotās neatkarības nostiprināšanai. Pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija Islande – 22. augustā, tai sekoja Dānija, Eiropas Kopienas valstis, 24. augustā – Krievijas PFSR un septembra sākumā – ASV. Kopš konstitucionālā likuma pieņemšanas līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu kopumā atzina 93 valstis. PSRS formāli beidza pastāvēt 1991. gada 26. decembrī.
Latvijas Tautas frontes Kuldīgas nodaļas Domes priekšsēdētājs Juris Andersons 1988. gada Ziemassvētkos Vārmes svētbirzī uzrunā vārmeniekus, atklājot piemiņas akmeni 1941. un 1949. gadā represētajiem Kuldīgas rajona Vārmes pagasta iedzīvotājiem.
Autors: Modris Rubenis.
KNM 29135
Pirmā latviešu nacionālā karoga pacelšana Kuldīgā virs rātsnama 1988. gada 18. novembrī.
Centrā prāvests Modris Plāte.
Autors: Modris Rubenis.
KNM 29138/1
V. I. Ļeņina pieminekļa demontāža Kuldīgā Oktobra (tagadējā Pilsētas) laukumā 1990. gada 23. augustā.
KNM 31796
Latvijas Republikas proklamēšanas dienas mītiņš Kuldīgas Rātslaukumā 1990. gada 18. novembrī.
KNM 31802
Lāčplēša diena Kuldīgā 2016. gadā.
Foto: Eduards Dambergs
KNM Plg 19594
BARIKĀŽU LAIKS KULDĪGĀ
Pēc 1991. gada asiņainajiem notikumiem Viļņā naktī no 12. uz 13. janvāri bija skaidrs, ka Latvijā iespējama līdzīga neatkarības pretinieku rīcība. Tādēļ 13. janvārī dienas laikā ap svarīgākajiem valsts un sabiedriskajiem objektiem Rīgā tika celtas barikādes – savesti betona bluķi un baļķi, pieejas ēkām bloķētas ar lauksaimniecības smago tehniku un kravas mašīnām. Pret padomju spēku iebrukumiem vispirms tika nodrošinātas galvenās valsts pārvaldes iestādes un sakaru institūcijas: telefona un telegrāfa centrāle, radio un televīzija. Barikādes tika celtas arī ap nozīmīgiem objektiem Ulbrokā, Liepājā un Kuldīgā.
Kuldīgā šādi objekti bija pasts un raidstacija, ap kuriem tika izveidoti norobežojumi no betona bluķiem un smagās tehnikas. Īpaši nozīmīga bija Kuldīgas raidstacija (bez Rīgas un Kuldīgas raidstacijas bija vēl tikai Valmierā, Cesvainē, Daugavpilī, Liepājā un Rēzeknē), kura gatavojās pārņemt raidīšanu, ja tiktu ieņemts Latvijas Radio Rīgā. Tās raidījumi par notiekošo Latvijā būtu dzirdami arī Zviedrijā.
Barikādēs dienu un nakti brīvprātīgi dežurēja neapbruņoti civiliedzīvotāji. Gan barikāžu organizētāji toreiz, gan arī mūsdienu pētnieki, atskatoties uz to dienu notikumiem, ir pārliecināti, ka tieši neapbruņoto civiliedzīvotāju gatavība stāties pretī padomju bruņutehnikai bija barikāžu panākumu atslēga. Barikāžu fiziskos nocietinājumus padomju militārie spēki spētu ieņemt diezgan īsā laikā, taču tas prasītu ievērojamus civiliedzīvotāju upurus. Militāru vēršanos pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem un tai sekojošos upurus nebūtu iespējams noslēpt no pasaules sabiedrības.
Barikāžu laiks tautas atmiņās palicis ar īpašu savstarpējas vienotības sajūtu, patriotismu un gatavību aizstāvēt savu valsti.
Barikādes Kuldīgā Liepājas ielā. 1991. gada janvāris.
KNM 33707
Kuldīdznieki un apkārtējo ciemu iedzīvotāji raidstacijas sardzē barikāžu laikā Kuldīgā 1991. gada janvārī.
KNM 39085
KULTŪRAS MANTOJUMA AIZSARDZĪBA
Kuldīga pamatoti lepojas ar savu vēsturi, senlaicīgo auru un plašo kultūras mantojumu, veltot lielu uzmanību šī vēsturiskā mantojuma saglabāšanai nākamajām paaudzēm.
Jau 1946. gadā Kuldīga (vienlaikus ar Rīgu un Cēsīm) bija atzīta par tādu vēsturisku pilsētu, kurā jārūpējas ne tikai par atsevišķu arhitektūras pieminekļu, bet arī visas pilsētas senā ielu tīkla un kopumā pilsētai raksturīgās ainavas aizsardzību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1998. gadā Kuldīgas pilsētas vēsturiskajam centram piešķirts valsts nozīmes pilsētbūvniecības aizsargājamā pieminekļa statuss.
Dažādi apbalvojumi un nosaukumi Kuldīgai piešķirti arī vēlākajos gados. 2007. gadā “Kuldīgas pilsēta Ventas senlejā” tika atzīta par Eiropas izcilāko tūrisma galamērķi. 2008. gadā Kuldīgas pilsētas vēsturiskajam centram tika piešķirta Eiropas mantojuma zīme, tādējādi visas Eiropas mērogā atzīmējot īpašo Kuldīgas pilsētvidi.
2010. gadā Kuldīga iekļauta UNESCO pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā kā vieta, kurai ir īpaša nozīme Latvijas, Eiropas un pasaules kultūras un dabas mantojuma kontekstā. Iekļaušana nacionālajā sarakstā bija pirmais solis, lai Kuldīgu varētu izvirzīt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam. 2021. gada janvārī tika sperts arī nākamais solis: Latvija nominēja Kuldīgu iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kas ietver pasaules nozīmīgākās kultūras un dabas mantojuma vietas. Pašreiz Pasaules mantojuma sarakstā iekļautas nedaudz vairāk nekā 1100 vietas, kuras atrodas 167 pasaules valstīs. Latviju tajā pagaidām pārstāv tikai Rīgas vēsturiskais centrs (iekļauts 1997. gadā) un Strūves ģeodēziskais loks (iekļauts 2005. gadā). Kuldīgas īpašā iezīme, ar kuru tā pretendē uz tiesībām tikt iekļautai šajā sarakstā, ir Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā radusies pilsētbūvnieciskā struktūra, kura pilsētā labi redzama vēl šodien.
Iekļaušana šādos izcilu kultūras mantojumu sarakstos ir ne vien pagodinājums un Kuldīgas pilsētas vēsturiskā centra īpašā statusa apliecinājums, bet arī garantija tā turpmākai saglabāšanai.
Kuldīgā darbojas Restaurācijas centrs, kura mērķis ir nodrošināt Kuldīgas vecpilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma autentiskuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm, veicot konservācijas un restaurācijas darbus atbilstoši mūsdienu prasībām. Restaurācijas centra speciālisti dod arī padomus Kuldīgas vēsturisko ēku saimniekiem un iedzīvotājiem ēku labākai saglabāšanai un uzturēšanai.
Valsts mērogā atzīmēta arī Veckuldīgas pilskalna kultūrvēsturiskā nozīme – tas kopš 1924. gada ir iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Metāla plāksne – Eiropas mantojuma zīme, kas 2008. gadā piešķirta Kuldīgas pilsētas vēsturiskajam centram. Uz plāksnes latviešu, angļu un franču valodā teksts: “EIROPAS MANTOJUMS”.
KNM 39376
.jpg)
Kuldīgas vecpilsēta no putna lidojuma.
Foto: Artis Gustovskis
Kuldīgas vecais rātsnams pēc restaurācijas
Foto: Eduards Dambergs
KULDĪGAS SIMBOLI
Kuldīgas galvenie simboli ir tās ģerbonis un karogs. Kuldīgas ģerbonī attēlota Svētā Katrīna ar tai raksturīgajiem atribūtiem – mocekļa kroni galvā, stilizētu moku ratu un lūgšanu krellītēm jeb “rožukroni” labajā rokā un zobenu kreisajā rokā. Svētā Katrīna no Aleksandrijas ir viena no kristiešu svētajām moceklēm. Viņa bija dižciltīgas izcelsmes un dzīvoja 4. gadsimta sākumā. Dedzīgi nodevusies kristietībai un pievērsusi tai arī daudzus citus. Par kristīgās ticības izplatīšanu imperators Maksentijs licis Katrīnu sodīt ar nāvi uz moku rata. Taču leģenda vēsta, ka no Katrīnas pieskāriena moku rats izjucis. Tad imperators licis svētajai nocirst galvu ar zobenu. Tādēļ Katrīna tradicionāli tiek attēlota ar abiem soda izpildes rīkiem – ratu un zobenu. Viduslaikos Sv. Katrīna bija viena no populārākajām un svarīgākajām svētajām. Viņas vārdā nosauktas gan pilsētas un salas, gan arī izglītības iestādes un, protams, daudzas baznīcas.
Sv. Katrīna jau sen ir viens no Kuldīgas simboliem. Viņa attēlota Kuldīgas zīmogā jau 1681. gadā un, visticamāk, bijusi viens no pilsētas simboliem pat vēl agrāk. Pašreizējais Kuldīgas pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938. gadā. Sv. Katrīna attēlota arī mūsdienu Kuldīgas novada ģerbonī, kuru no pilsētas ģerboņa atšķir tikai robota sudraba maliņa.
Tiesa, dažādos laikos pilsētai bijuši arī citi ģerboņi. No 1925. līdz 1938. gadam pilsētas ģerbonī bija attēlota viļņota upes līnija un divas zivis.
Kuldīgas melni sarkanais karogs, atšķirībā no ģerboņa, ir salīdzinoši jauns pilsētas simbols. Tas apstiprināts 1992. gadā, sagaidot Kuldīgas 750 gadu jubileju. Karoga autors ir Mārtiņš Heimrāts. Karoga krāsas aizgūtas no hercoga Jēkaba flotes simbolikas – sarkana vēža melnā laukā. Kuldīgas pilsētas karoga centrā attēlots elements no pilsētas ģerboņa – Sv. Katrīnas moku rats.
Kuldīgai ir arī savs logotips, kurā attēlota Kuldīgas atpazīstamākā celtne – vecais ķieģeļu tilts. Tilta kontūra uzzīmēta drebelīgā līnijā, kas rada sajūtu, it kā zīmējums būtu tapis, braucot pa bruģi, un simbolizē Kuldīgas veclaicīgās, bruģētās šaurās ieliņas.
Kuldīgas pilsētas ģerbonis
Kuldīgas karogs
Kuldīgas logotips
KULDĪGA ŠODIEN UN NĀKOTNĒ
Kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Kuldīga ir augusi un attīstījusies. Kuldīgu šodien par savām mājām sauc vairāk nekā desmit tūkstoši iedzīvotāju.
Kuldīgā ir četras pirmsskolas izglītības iestādes, sešas vispārizglītojošās skolas, četras profesionālās ievirzes izglītības iestādes un arī iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijas Universitātes Kuldīgas filiālē. Darbojas lielāki un mazāki uzņēmumi, daudzi veikali, viesnīcas, kafejnīcas un konditorejas.
Iespējas saturīgi pavadīt brīvo laiku piedāvā Bērnu un jauniešu centrs, bibliotēka, Kuldīgas novada muzejs. Pilsētas estrādē un Kultūras centrā bieži vien notiek koncerti un izrādes. Jaunākās ziņas par pilsētā un tās apkārtnē notiekošo iespējams izlasīt laikrakstā “Kurzemnieks”.
Svētdienās ticīgos pilsētniekus uz dievkalpojumiem aicina Sv. Annas evaņģēliski luteriskās, Sv. Katrīnas evaņģēliski luteriskās, Sv. Trīsvienības Romas katoļu un Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcu zvani. Darbojas baptistu draudze.
Kuldīga aicina savus iedzīvotājus un ciemiņus priecāties – drūmumam šeit nav vietas. Katru vasaru ar vērienu tiek svinēti pilsētas svētki “Dzīres Kuldīgā”. Pavasarī ar svinībām tiek sagaidītas Kuldīgas “lidojošās” zivis, bet rudens ražas garšu bagātību katrs var piedzīvot hercoga Jēkaba gadatirgū. Ikdienā pilsētas šarmu vislabāk izbaudīt nesteidzīgā pastaigā pa pilnībā gājējiem atvēlēto Liepājas ielu un, protams, gar Ventas upi.
Ventas rumbas nemitīgo čalu ieskauta, Kuldīgas pilsēta ar lepnumu atskatās uz savu bagāto vēsturi un ar drošu paļāvību raugās nākotnē.
Senais ķieģeļu tilts pār Ventu
Foto: Eduards Dambergs
Ventas rumba
Foto: Eduards Dambergs
