NOZĪMĪGĀKIE NOTIKUMI KULDĪGAS VĒSTURĒ
5400.–4100., 2900.–1800. g. pr. Kr. Senākās zināmās akmens laikmeta mednieku-vācēju apmetnes Kuldīgas apkārtnē.
12.–13. gadsimts. Vietējo iedzīvotāju apmetne mūsdienu Kuldīgas teritorijā.
1242. gada 19. aprīlis. Pāvesta legāts Vilhelms no Modenas dod atļauju ordenim celt pili pie Ventas.
1245. gads. Uzcelta Kuldīgas pils. Kuldīga – reģiona administratīvais, militārais, saimnieciskais un politiskais centrs.
1355. gads. Kuldīga iegūst pilsētas tiesības.
1368. gads. Kuldīga pirmoreiz minēta kā Hanzas savienības dalībniece.
1558.–1583. gads. Livonijas karš.
1561. gads. Livonijas ordeņa valsts tiek likvidēta, izveidojas Kurzemes un Zemgales hercogiste.
1587.–1617. gads. Kuldīga – hercoga Vilhelma Ketlera pārvaldītās Kurzemes un Zemgales hercogistes Kurzemes daļas galvaspilsēta. Pēc tam Kuldīga uz visiem laikiem zaudē Kurzemes politiskā centra statusu.
1610. gads. Kuldīgā dzimis hercogs Jēkabs.
1682. gads. Par Kurzemes un Zemgales hercogu kļūst hercoga Jēkaba vecākais dēls Fridrihs Kazimirs.
1691. gads. Grandiozas svinības Kuldīgas pilī, atzīmējot Fridriha Kazimira un viņa jaunās sievas, Brandenburgas princeses Elizabetes Sofijas ierašanos Kuldīgā.
1700.–1721. gads. Lielais Ziemeļu karš. Kuldīgas pils tiek izpostīta.
1735. gads. No pils akmeņiem uzcelts pils sarga namiņš (Pils iela 4). Pils pakāpeniski tiek nojaukta.
1795. gads. Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāk Krievijas impērijas pakļautībā.
1817. gads. Kurzemē atcelta dzimtbūšana.
1874. gada 2. novembris. Svinīgi atklāts ķieģeļu tilts pār Ventu.
1825.–1831. gads. Ventas-Nemunas upju savienošanas projekta ietvaros apkārt Ventas rumbai tiek rakts kanāls.
1878. gads. Darbu uzsāk sērkociņu fabrika “Vulkāns”.
19. gadsimta otrā puse. Rūpniecības attīstības periods Kuldīgā.
1905. gada 22. februāris. Pirmais lielākais streiks Kuldīgā 1905. gada revolūcijas ietvaros.
1905. gada decembris. Soda ekspedīcijas Kuldīgā.
1914.–1918. gads. Pirmais pasaules karš.
1915. gada jūlijs. Krievijas armija atkāpjoties uzspridzina divus Ventas tilta laidumus.
1915. gada jūlijs – 1918. gada marts. Kuldīga vācu okupēta.
1918. gada 18. novembris. Latvijas Republikas proklamēšana.
1919. gada pavasaris. Represijas un teroru pret Kuldīgas iedzīvotājiem īsteno vispirms lielinieki, pēc tam Baltijas landesvēra vienības.
No 1919. gada 21. novembra. Kuldīga pilnībā nonāk Latvijas Republikas iestāžu pārvaldībā.
1920.–1937. gads. Agrārā reforma: muižu zemju sadalīšana un jaunsaimniecību veidošana.
1926. gads. Atjaunots Ventas tilts.
1928.–1936. gads. Kuldīgas-Skrundas šosejas būve.
1930. gadu otrā puse. Aktīva sabiedrisko ēku celtniecība Kuldīgā.
1935. gada 1. septembris. Atklāts dzelzceļš Alsunga-Kuldīga.
1937. gads. Kuldīga aktīvi veicina tūristu piesaisti. Kuldīgas muzeja dibināšana.
1940. gada jūnijs. Latviju okupē PSRS karaspēks.
1941. gada 13.–14. jūnijs. Masu deportācija. No Kuldīgas izsūtīti vairāk nekā 600 cilvēku.
1941. gada jūnijs–jūlijs. Latviju okupē nacistiskās Vācijas karaspēks.
1941. gada jūlijs–augusts. Holokausts. Nogalināti Kuldīgas apriņķa ebreji.
No 1944. gada jūlija. Atkārtota PSRS okupācija.
1944.–1949. gads. Nacionālo partizānu darbība Kuldīgas apkārtnē.
1949. gada 25. marts. Masveida deportācija. No Kuldīgas apriņķa izsūtīti vairāk nekā 2200 cilvēku.
No 1940. gadu otrās puses. Latvijas sovetizācija – pakāpeniska iekļaušana PSRS politiskajā, saimnieciskajā, kultūras un vērtību sistēmā.
1980. gadu beigas. Atmodas kustība Latvijā.
1990. gada 4. maijs. Augstākajā Padomē pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
1991. gada 13.–21. janvāris. Barikāžu laiks. Barikādes Kuldīgā pie pasta un raidstacijas.
I
PIRMS PILSĒTAS RAŠANĀS
Teritorija, kurā atrodas mūsdienu Kuldīga, un tās apkārtne, bijusi apdzīvota jau ļoti sen. Uz ziemeļiem no tagadējās pilsētas robežas pie “Lapsu” mājām 2015. gadā tika atklāta akmens laikmeta mednieku vācēju apmetnes vieta (5400.–4100., 2900.–1800. g. pr. Kr.). Pilsētas teritorijā atrastie līdumu zemkopībā izmantotie akmens cirvji liecina, ka cilvēki šeit uzturējušies agro metālu periodā (1800.–1. g. pr. Kr.). Savukārt Kuldīgā atrastās romiešu monētas no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem apstiprina cilvēku klātbūtni pilsētas teritorijā agrajā dzelzs laikmetā (1.–4. gs.).
Senākās arheoloģiski pētītās liecības par dzīvesvietu Kuldīgas pilsētas teritorijā attiecas uz 12. gadsimta otro pusi – 13. gadsimta sākumu. Mūsdienu Kalna ielā un tās apkārtnē jeb vēsturiskā Kalnamiesta teritorijā 2008. gadā tika atklātas vairākas celtnes, kas attiecas uz laiku pirms mūra pils pastāvēšanas un ir saistāmas ar vietējo iedzīvotāju kultūru. Savukārt kuršiem šajā laikā tipiski ugunsapbedījumi tika atklāti pie Ventas, bij. fabrikas “Vulkāns” teritorijā. Šie atklājumi pierāda vietējo iedzīvotāju apmetnes pastāvēšanu Kuldīgā, pirms krustneši bija izvēlējušies šo stratēģiski izdevīgo vietu mūra pils būvniecībai.
Daudzi pētnieki uzskata, ka pilsētas pirmsākumus var saistīt arī ar mūsdienu pilsētas ziemeļos izvietoto Veckuldīgu, kur vēlā dzelzs laikmeta beigās un viduslaiku sākumā pastāvēja nozīmīgs kuršu centrs – lielākais kuršu pilskalns ar aptuveni 1 ha lielu priekšpili un 9,5 ha lielu senpilsētu. Senvieta pastāvējusi līdz pat 14. gadsimta vidum, kad tās iedzīvotājiem ierādīta vieta tuvāk 13. gadsimta vidū uzbūvētajai vācu mūra pilij.
Lai arī plašu, sistemātisku arheoloģisko pētījumu trūkuma dēļ informācija par apdzīvotību Kuldīgā pirms viduslaiku pilsētas rašanās ir fragmentāra un daudzi jautājumi pagaidām vēl nav atbildēti, tomēr var droši teikt, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau ilgi pirms vācu krustnešu ienākšanas un mūra pils celtniecības. To lielā mērā noteica vietas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Ventas upe bija ērts un drošs ūdensceļš, kas veicināja tirdzniecības attīstību. Savukārt Ventas rumba bija šķērslis, kas noteica nepieciešamību šajā vietā piestāt krastā, kur varēja pārkraut preces tālākai transportēšanai vai arī tirgoties uz vietas. Turklāt šis dabīgais šķērslis Kuldīgas teritorijas iemītniekiem ļāva kontrolēt ūdens satiksmi un tirdzniecību.
Visi šie ģeogrāfiskie faktori arī vēlākajos gadsimtos (līdz pat moderno mehānisko transporta metožu ienākšanai) lielā mērā noteiks Kuldīgas vēsturi.
Akmens kātcauruma cirvis.
Lietots 1800.–500. g. pr. Kr. bronzas laikmetā. Atrasts Kuldīgā, Mucenieku ielas apkārtnē.
KNM 24899
Romas imperatora Marka Aurēlija (161–180) laikā kaltās monētas barbaru atdarinājums.
KNM 8792
2011. gada arheoloģiskajos izrakumos Kalna ielā atsegtā 12. gs. otrās puses – 13. gs. sākuma celtnes vieta. Fotografēja M. Lūsēns.
KNM Plg. 13118
VECKULDĪGAS PILSKALNS
Veckuldīgas pilskalns, kurš atrodas Ventas kreisajā krastā, 3,5 km uz ziemeļiem no Kuldīgas centra, ir lielākais un viens no nozīmīgākajiem kuršu vēlā dzelzs laikmeta pilskalniem. Tas ir ierīkots 15–20 m augstā zemes ragā, kas veidojies, Krāčupītei (bij. Veckuldīgas upītei) ietekot Ventā. Šāds pilskalna izvietojums upju satekā, ar valni un grāvi nocietinot dabīgi neaizsargāto kalna pusi, ir raksturīgs daudziem Latvijas pilskalniem, taču ap 100 x 100 metru lielais noapaļota kvadrāta formas plakums pēc sava laukuma ir viens no lielākajiem pilskalniem Latvijā. Bez tam pilskalna DR pusē izvietotā 1 ha plašā priekšpils un 9,5 ha plašā senpilsēta ir lielas teritorijas un tādas varēja būt tikai nozīmīgiem, plašāku teritoriju centriem.
Upes senatnē bija nozīmīgi satiksmes ceļi, neapšaubāmi tāda bijusi arī Venta, tādēļ tiek uzskatīts, ka pie pilskalna varētu būt bijusi arī osta.
Veckuldīgas pilskalns bija apdzīvots aptuveni no vēlā dzelzs laikmeta (9.–12. gs.) otrās puses līdz 13. gadsimta sākumam, savukārt senpilsēta, visticamāk, pastāvējusi vēl līdz 1355. gadam, kad tai tika ierādīta jauna teritorija tuvāk 13. gadsimta vidū celtajai vācu mūra pilij Kuldīgā. Arheologs un kuršu vēstures pētnieks Jānis Asaris hipotētiski pieņem, ka Veckuldīgas pilskalns par zemes centru veidojās 12. gadsimtā, pēc tam, kad 11. gadsimta 2. pusē – 12. gadsimta sākumā tika pamests Baltijas somu cilšu apdzīvotais Padures pilskalns un apmetne.
Līdzīgi citiem pilskalniem arī Veckuldīgas pilskalns daudzus gadsimtus pēc tā apdzīvotības beigām ir rosinājis vietējo iedzīvotāju fantāziju un ar to ir saistītas vairākas teikas par pilskalnā apslēptiem dārgumiem, kas veicināja seno mantraču interesi par senvietu. Pilskalns ir ticis arī saimnieciski izmantots un ilgstoši arts. Ievērojami postījumi tajā notikuši Otrā pasaules kara laikā, kad plakuma malā Vācijas karaspēks ierīkoja tranšejas, bunkurus un aizsardzības ligzdas, tādējādi pārjaucot kultūrslāni, kas glabā pagātnes liecības.
Latvijas Republikas laikā (1920.–1930. gados) un arī pēc Otrā pasaules kara pilskalnā notikuši dažādi sabiedriski pasākumi, tajā skaitā novada Dziesmu svētki. 1960. gados “senču pilskalna trasē” notikušas arī motokrosa sacensības. Veckuldīgas pilskalns tūrisma kontekstā bieži parādās padomju laika presē. 1960. gadu beigās izskan ambiciozi plāni par pilskalna apkārtnes pārveidošanu: “Turpmākajos gados Kurzemē lielākā — Veckuldīgas pilskalna tuvumā, Ventas krastā uzcels tūristu bāzi ar 500 vietām. No vienpadsmitstāvu augstās celtnes pavērsies plaša panorāma. Upju osta vienos Nabes ezeru ar Ventspili, uz Riežupes “Smilšu alām” vedīs gaisa tilts, un labā krasta Kuldīgā torņi dos iespēju paraudzīties uz Ventu un Rumbu no piecdesmit metru augstuma. Aiz šiem torņiem izvērtīsies atpūtas zona un skaists meža parks, kur Kuldīgas MRS ļaudis ieviesīs tādas koku sugas un pasugas, kam te ir ziemeļu robeža.”¹ Taču šādi plāni netika īstenoti. Pēdējie lielākie sabiedriskie pasākumi pilskalnā notika no 2000. līdz 2004. gadam, kad tur tika rīkotas nekomerciālās kultūras dienas “Tabūns”.
Šobrīd Veckuldīgas pilskalns atrodas valsts aizsardzībā un uz to ved dažādas pastaigu takas, piesaistot interesentus gleznainajai vietai, kas vienlaikus ir arī nozīmīga pagātnes liecība un glabā neskaitāmas ziņas par kuršu materiālo un garīgo kultūru un Kuldīgas pilsētas pirmsākumiem. 2014. gadā Veckuldīgas pilskalns tika pasludināts par Gada arheoloģisko pieminekli Latvijā.
¹ Cilvēks un daba. Zvaigzne. 1969. 5. jūlijs. Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_zvai1969n13|article:DIVL23|query:Veckuld%C4%ABgas%20pilskalna|issueType:P (Skatīts: 20.11.2020.)
Livonijas politiskais iedalījums
Veckuldīgas pilskalna modelis
Veckuldīgas pilskalns 1948. gadā.
Attēlā redzams pilskalna plakums un valnis, priekšplānā aizmilzusi II pasaules kara tranšeja.
KNM Plg. 1917
2011. gada arheoloģiskajos izrakumos Veckuldīgas pilskalna priekšpilī atsegtais pavards. Fotografēja U. Kalējs. KNM Plg. 14208
Dziesmu svētki Veckuldīgas pilskalnā 1965. gadā.
KNM Plg. 2100/2
Motokrosa sacensības Veckuldīgas pilskalna trasē 1959. gadā. Fotografējis M. Rudovics.
KNM Plg. 928
II
VIDUSLAIKU KULDĪGA (1242–1561)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
Viduslaiku raksturīgākā un svarīgākā iezīme mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijās ir kristietības un līdz ar to arī Rietumeiropas pilsētu kultūras un Rietumeiropas tirdzniecības ienākšana. Vietējo cilšu apdzīvoto zemju iekarošana un formāla pievēršana kristietībai gāja roku rokā ar tirdznieciskajām interesēm un pilnīgi jauna dzīvesveida (tajā skaitā mūra ēku) un sociālo attiecību ienākšanu Latvijas teritorijā. No Eiropas kristīgās civilizācijas viedokļa Livonija bija civilizācijas nomale, mežonīga teritorija, kuras iedzīvotāji bija jāpakļauj un jāpievērš kristīgajai ticībai. 13. gadsimtā karagājieni uz Livoniju bija krusta kari jeb “svētie kari” – tātad formāli ar mērķi aizstāvēt kristīgo baznīcu un glābt pagānu dvēseles, tos iekļaujot kristīgajā baznīcā.
Iekarotās vai vismaz formāli pakļautās teritorijas Livonijā savā starpā sadalīja tās iekarojusī garīgā un militārā vara, un jau ap 13. gadsimta vidu izveidojās vēlākā Livonijas politiskā karte. Daļa zemes piederēja vairākiem bīskapiem, veidojot atsevišķas Rīgas arhibīskapijas, Kurzemes bīskapijas, Tērbatas bīskapijas un Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritorijas, bet pārējā daļa teritoriju piederēja Vācu ordeņa Livonijas atzaram.
Livonijas teritorijā pirmie vācu krustneši bija piederīgi Livonijā izveidotajam Zobenbrāļu ordenim, taču tas tika likvidēts pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā, tātad vēl pirms Kuldīgas pils celšanas. Zobenbrāļu ordeņa vietā Livonijas teritorijas militāro pakļaušanu pārņēma Vācu ordeņa Livonijas atzars, ko ierasts saukt arī par Livonijas ordeni. Šis ordenis bija diezgan autonoms savā rīcībā Livonijā, tomēr tas bija strukturāli pakļauts Vācu ordenim. Livonijas ordeņa vadītāju – mestru – līdz pat 15. gadsimta vidum iecēla Vācu ordeņa lielmestrs.
Pilsētās, tām augot un attīstoties, abiem šiem spēkiem ar laiku pievienojās vēl trešais – bagātie pilsētnieki: tirgotāji un amatnieki. Šo trīs spēku savstarpējo interešu sadursmes tika risinātas pat ar militāriem līdzekļiem, piemēram, Rīgā 15. gadsimtā.
Livonijas bīskapu un ordeņa pārvaldītā teritorija 16. gadsimtā kļuva par ļoti nestabilu veidojumu vairāku faktoru dēļ: bīskapu laicīgā vara viņu teritorijās jau bija lielākoties formāla, turklāt šajā laikā lielākā daļa teritorijas pieņēma luterticību, izbeidzot arī bīskapu garīgo autoritāti. Arī ordenis zaudēja savu reliģisko būtību, tā galvenais zars Prūsijā 1525. gadā kļuva par laicīgu hercogisti.
16. gadsimtā Eiropa kopumā bija mainījusies. Reformācijas rezultātā bija zudusi katoļu baznīcas vispārējā ietekme uz Eiropas politisko dzīvi, aktuālas kļuva pavisam citas vērtības, izveidojās aizvien vairāk stipru monarhiju. 1558. gadā sākās Livonijas karš, kurš izmainīja arī Livonijas politisko karti un noslēdza viduslaiku posmu Latvijas teritorijā.
Livonijas politiskais iedalījums
Vācu ordeņa simbols – melns krusts uz balta fona
Hermanis fon Zalca, Vācu ordeņa lielmestrs 13. gadsimtā. Viņa valdīšanas laikā Vācu ordenī tika iekļauta Zobenbrāļu ordeņa atlikusī daļa. 17.–18. gadsimta glezna.
KURŠU ZEMES
Latvijas teritoriju senatnē apdzīvoja cilvēki, kuri nepazina rakstību, tādēļ ir ļoti maz zināms par tālaika Kurzemes un Kuldīgas apkārtnes politisko iekārtojumu un zemju sadalījumu. No arheologu atrastajām senlietām iespējams daudz uzzināt par cilvēku sadzīvi dažādos laikos, piemēram, darbarīkiem, ēšanas un ģērbšanās paradumiem, nodarbošanos, izpratni par skaisto un daudzas citas lietas, taču bez rakstītajiem avotiem ir daudz grūtāk noskaidrot teritoriju piederību un pārvaldes mehānismus. Par šiem jautājumiem vairāk uzzinām tikai sākot ar 13. gadsimtu, kad līdz ar vācu krustnešu ienākšanu parādās pirmie rakstiski noslēgtie dokumenti un pirmās hronikas, kas apraksta notikumus Kurzemē.
Par kuršu zemju politisko iedalījumu visvairāk informācijas sniedz divas 1253. gada Kursas dalāmās grāmatas – divi dokumenti, kuros Livonijas ordeņa mestrs un Kurzemes bīskaps Heinrihs rakstiski vienojās par Kurzemes jau iekaroto un vēl tikai iekarojamo zemju sadalīšanu savā starpā. Vienojoties par jaunajām īpašuma tiesībām, mestrs un bīskaps robežu raksturošanai izmanto līdz tam pastāvējušo kuršu zemju iedalījumu un nosaukumus. Tādējādi no šiem dokumentiem uzzinām, ka Ziemeļkurzeme bijusi sadalīta četros apgabalos jeb zemēs: Miera Kursa jeb Vanemana, Ventava, Bandava un Piemare. Dienvidu daļu veidoja piecas zemes: Ceklis, Duvzare, Megava, Pilsāts un zemes starp Skrundu un Zemgali.
Pētnieki uzskata, ka Veckuldīgas pilskalns savos ziedu laikos ir bijis kuršu zemes Bandavas centrs. Bandava atradās Ventas vidustecē, un tā bijusi ap 2000 km² liela. Bandavā zināmi aptuveni 35 pilskalni, lielākie no tiem bijuši Kuldīgā, Aizputē, Embūtē un Alsungā. Bez tam literatūrā ir izskanējis uzskats, ka Veckuldīgas pilskalns ir 1230. gadā minētā kuršu valdnieka Lamekina (Lammekinus rex) rezidence. Karaļa pārvaldē bija visa Ventava, Piemares ziemeļu daļa un Bandavas rietumu daļa. Taču pastāv arī viedoklis, ka Lamekina rezidence tomēr meklējama Zlēku apkārtnē.
Kuršu apdzīvoto zemju karte
13. gadsimta bronzas pakavsakta ar zvērgalvu galiem, atrasta Alsungas pagastā.
Foto: Ilze Riekstiņa.
KNM 1349
KULDĪGAS PILS
Pirmā zināmā informācija par Kuldīgas pili ir pāvesta legāta Vilhelma no Modenas atļauja ordenim celt pili pie Ventas, kuru tas deva 1242. gada 19. aprīlī. Atskaņu hronika savukārt atzīmēts, ka Kuldīgas jeb Jēzusburgas pils (13. gs. paralēli tika lietoti abi nosaukumi, pēc tam tikai Kuldīga – Goldingen) tikusi uzcelta mestra Dītriha no Groningenas laikā, respektīvi, no 1242.–1245. gadam. Vilhelma no Modenas 1245. gada 7. februārī izdotajā dokumentā minēts, ka pils 1245. gadā bijusi uzcelta. Iespējams, ka šajā laikā vispirms uzcelta mazāka un vienkāršāka pils, kas vēlāk, 13. gadsimta beigās, pārbūvēta par tipisko ordeņa kastelu – kvadrātisku, no četriem korpusiem veidotu celtni ar iekšpagalmu.
Ir neapšaubāmi, ka šajā laikā no zemes iekarotāju – Vācu ordeņa bruņinieku – skatpunkta Kuldīgas pils bija reģiona administratīvais un militārais centrs. Par to liecina vairākas epizodes Kuldīgas pils agrīnajā vēstures periodā. Pirmkārt, fakts, ka 1253. gada 4. aprīlī tieši Kuldīgā notika formāla vēl tajā brīdī neiekarotās Dienvidkurzemes zemju dalīšana starp ordeni un Kurzemes bīskapu Heinrihu. Otrkārt, Kuldīgas pils centrālā ģeogrāfiskā lokācija bija izdevīga arī no militārā viedokļa. 13. gadsimta vidū Kurzemē īstenotie ordeņa karagājieni ar mērķi pilnībā pakļaut kuršus un žemaišus tika organizēti tieši no Kuldīgas. Atskaņu hronika aprakstīts arī divus karagājienus pret zemgaļiem 13. gadsimta otrajā pusē, kas tika organizēti no Kuldīgas pils un kuru laikā tika nopostīta Dobeles pilsēta.
Kuldīgas komturs (ordeņa pils komandants, tai piederošās teritorijas pārvaldnieks) 1290. gadā tika iecelts par ordeņa mestra vietnieku Kursā. Ventspils komturs ar šo pašu lēmumu tika pakļauts Kuldīgas komturam, vēlreiz apliecinot Kuldīgas pozīciju kā reģiona administratīvajam centram. Arī finansiālās attiecības starp pilīm bija attiecīgas: Ventspils komturs no savā komturejā ievāktajiem nodokļiem varēja paturēt tikai noteiktu summu (12 oseringus, ap 1200 g sudraba), bet pārējais atlikums bija jānosūta Kuldīgas komturam.
Kuldīgas pils nozīmi pastiprināja fakts, ka tā bija viens no atbalsta punktiem ceļojumam no Prūsijas un Vācu ordeņa galvenās mītnes uz Rīgu. Lai arī no mūsdienu skatpunkta izvēle braukt no Vācijas uz Rīgu caur Kuldīgu ne tuvu neliekas loģiskākā izvēle, viduslaikos situācija bija citādāka. Primāro lomu ceļa izvēlē spēlēja tā drošība, nevis īsākais iespējamais kilometru skaits līdz ceļojuma galamērķim. Vēlme braukt caur Kuldīgu kļūst saprotama tad, ja ņem vērā divus galvenos faktorus. Pirmkārt, Lietuva joprojām bija nekristīta pagānu teritorija, tāpēc kaut cik droša ceļošana caur to bija neiespējama. Otrkārt, jāņem vērā Livonijas zemju sadalījums starp ordeni un Livonijas bīskapu, kā arī ne vienmēr draudzīgās attiecības šo abu lielo zemju kungu starpā. Vācu ordeņa zemes Prūsijā stiepās gar Baltijas jūru vēl arī nedaudz aiz Mēmeles (mūsdienu Klaipēda), bet ordeņa zemes Livonijā gar jūru sniedzās nedaudz tālāk uz dienvidiem kā mūsdienu Latvijas teritorija. Tādējādi, ceļojot gar jūru, ordeņa brāļiem vai ordeņa ziņnešiem bija jāšķērso tikai salīdzinoši neliela daļa svešas teritorijas. Pie Grobiņas ceļš novirzījās iekšzemē, paliekot ordeņa pārvaldītajās teritorijās pa vidu starp abām Kurzemes bīskapijas teritorijām. Nākamā iespējamā atpūtas un naktsmāju vieta bija Aizpute, pēc tam – Kuldīga. Savukārt tālākajā ceļā uz Rīgu pēc Kuldīgas nākamais atbalsta punkts bija Sabiles pils.
Vēl viens no veidiem, kā relatīvi salīdzināt dažādu viduslaiku ordeņa piļu nozīmību, ir salīdzināt tās pēc pilīs dzīvojošo ordeņa brāļu skaita. Šāda informācija ir saglabājusies no 15. gadsimta vidus. 1451. gadā Kuldīgas pilī dzīvoja 12 ordeņbrāļi jeb bruņinieki, divi priesteri un trīs pusbrāļi. Rīgā šajā laikā dzīvoja 18 ordeņbrāļi, mestra rezidencē Cēsīs – 15, bet Siguldas pilī – 12, tāpat kā Kuldīgā. Visās pārējās mūsdienu Latvijā esošajās ordeņa pilīs brāļu skaits bija vēl mazāks. Kopā visā Livonijā (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas, ieskaitot Sāmsalu) bija ap 200 ordeņa bruņinieku.
Šie skaitļi varētu šķist ļoti nelieli, taču jāsaprot, ka pilntiesīgu ordeņa brāļu nekad nebija daudz. Arī kuršu un zemgaļu zemju iekarošanas laikā 13. gadsimtā ordeņa brāļu Livonijā nebija vairāk, un Atskaņu hronikas aprakstītie karagājieni reāli nozīmēja no dažu līdz lielākais dažu desmitu ordeņa bruņinieku došanos kaujā kopā ar saviem asistentiem un apkalpojošo personālu, un jau pakļauto vietējo tautu karotājiem.
Kuldīga bija trešā lielākā ordeņa pils Latvijas teritorijā pēc tajā dzīvojošo ordeņa bruņinieku skaita (vienādi ar Siguldu). Ordeņa bruņinieku skaits pilī nozīmēja arī proporcionāli lielu apkalpojošā personāla klātbūtni, tātad faktiski bruņinieku skaita salīdzināšana ļauj diezgan labi iztēloties Kuldīgas pils vietu pēc iedzīvotāju skaita visā reģionā. Nedrīkst gan aizmirst, ka pastāvēja arī bīskapam piederošās pilis, kuru izmērus gan diemžēl nav iespējams salīdzināt ar ordeņa pilīm pēc šī kritērija. Nav arī pietiekami daudz informācijas, lai varētu salīdzināt pie pilīm pakāpeniski izveidojušos pilsētu iedzīvotāju skaitu viduslaikos.
Jau drīz vien pēc pils uzcelšanas un teritorijas nominālas pakļaušanas 13. gadsimtā sākās arī draudžu izveide un baznīcu celtniecība. Par pamatu draudžu novadu struktūrai galvenokārt tika ņemts jau pirms krusta kariem pastāvējušais reģionālais dalījums. Baznīcas tika celtas senāk pastāvējušajos novados, parasti tās novietojot vēsturiskā novada ģeogrāfiskajā centrā neatkarīgi no lielākajiem ciemiem. Tika radīti arī jauni draudžu novadi ar mākslīgi konstruētām robežām.
Kuldīgas pils iespējamā izskata ap 1680. gadu rekonstrukcija. Veidojis novadpētnieks Valfrīds Fromholds-Treijs.
KNM 6115
2010. gada arheoloģiskajos izrakumos Kuldīgas pilī atsegtais kultūrslānis ar dakstiņu fragmentiem. Foto: U. Kalējs.
KNM Plg. 13605
Pils ēkas ziemeļu spārna telpa. Zīmēts 1934. gadā.
KNM Plg. 13705
Skats uz Kuldīgu. Kreisajā pusē redzamas pils drupas. Autors A. Fon Šrēders, 1809. gads.
KNM 21725
17. gadsimta krāsns podiņu no Kuldīgas pils zīmējums. Zīmējis V. Fromholds-Treijs 1935. gadā.
KNM 1944
Kuldīgas pils vieta mūsdienās.
Foto: Antra Meike
KULDĪGAS PILSĒTAS IZVEIDOŠANĀS
Priekšstats par to, kurā brīdī kāda apdzīvota vieta var saukties par pilsētu, dažādos laikos ir bijis atšķirīgs. Tipiskas viduslaiku pilsētas pazīmes ir pilsētas tiesības, sava noteikta (parasti ar mūri ierobežota) teritorija un pārvaldes struktūra – rāte. Viduslaiku vēsturē pieņemts apdzīvotu vietu par pilsētu sākt uzskatīt ar to brīdi, kad tai piešķirtas pilsētas tiesības, pieņemot, ka šajā brīdī konkrētā apdzīvotā vieta ir sasniegusi noteiktu, lielu vai vidēji lielu iedzīvotāju skaitu (salīdzinājumā ar citām apdzīvotām vietām konkrētajā reģionā), kā arī noteiktu ekonomisko potenciālu. Livonijas gadījumā tas ne vienmēr atbilda patiesībai. Atsevišķos gadījumos pilsētas tiesības Livonijā acīmredzot tikušas piešķirtas arī tādām vietām, kas ekonomiski un iedzīvotāju skaita ziņā vēl nebija sasniegušas pilsētas standartus, ja tas bija nepieciešams lielajiem zemes īpašniekiem viņu interešu nodrošināšanai vai plānu realizācijai.
Kuldīga pilsētas tiesības ieguva 1355. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Gosvins no Hērikes piešķīra Kuldīgai Rīgas pilsētas tiesības. Šis datums tad arī būtu uzskatāms par pilsētas dibināšanas gadu. Ņemot vērā jau izklāstīto Kuldīgas pils centrālo raksturu un reģionāli neapšaubāmo nozīmību, Kuldīgas gadījumā tiešām nav pamata apšaubīt, ka tā bija sasniegusi noteiktu izaugsmes posmu, lai būtu pilsēta ne vien pēc nosaukuma, bet arī pēc būtības.
No 13. un 14. gadsimta nav saglabājušies tādi avoti, kas ļautu niansēs izsekot pilsētu veidošanās procesam pie pilīm. Ir skaidri tikai vispārējie principi, proti – pilij attīstoties, tā kļuva par saimniecisku reģiona centru un piesaistīja visdažādākos amatniekus un tirgotājus, aizvien vairāk bija vajadzīgi arī dažādi kalpotāji un saimnieciskais personāls. Visu šo cilvēku izmitināšanai pamazām tika apbūvēta priekšpils, saceļot tur dzīvojamās mājas. Ar laiku apbūvētā teritorija aizsardzības nolūkos tika apjozta ar mūri. Agrāk vai vēlāk šajā teritorijā tika uzcelta baznīca visu ārpus pašas pils saimes dzīvojošo ļaužu reliģisko vajadzību apmierināšanai, kā arī izveidojās tirgus laukums un ar laiku – pilsētas pašpārvalde. Šādi vai līdzīgi ir veidojušās visas Livonijas viduslaiku pilsētas, arī Kuldīga.
Tieši par viduslaiku Kuldīgas pilsētas veidošanos un attīstību precīzu ziņu nav daudz, un daļa no esošās informācijas ir drīzāk pieņēmumi. Ir skaidrs, ka pilsēta veidojusies blakus pilij uzreiz vairākās vietās. Senākā no tām ir t.s. “Kalnamiests” – mūsdienu Kalna ielas dienvidu gals, ko lokveidā aptver Rumbas un Jelgavas ielas. Spriežot pēc vēl mūsdienās pilsētvidē nolasāmās regulārās formas, šī vieta, visticamāk, ir bijusi nocietināta. Tieši pie pils, uz ziemeļiem no Kalnamiesta, veidojās otra pilsētas daļa – t.s. “apmetne pie ordeņa pils”, respektīvi, tieši ar pili saistītā apdzīvotā vieta, kura, visticamāk, jau 1263. gadā bijusi arī nocietināta. Trešā pilsētas daļa, t.s. “Pilsmiests” atradās uz ziemeļrietumiem no Svētās Katrīnas baznīcas. Lai arī jaunākie pētījumi liecina, ka Kalnamiests ir bijis apdzīvots senāk nekā Pilsmiests (iespējams, pat 12. gs. beigās, pirms pils uzcelšanas), 1355. gadā Kuldīgai piešķirtās pilsētas tiesības, visticamāk, attiecās uz Pilsmiesta teritoriju. 1361. gadā nākamais ordeņa mestrs Arnolds fon Fitinghofs piešķīra visas tās pašas tiesības “pilsoņiem jaunajā pilsētā, kādas tie baudījuši vecajā pilsētas daļā”. Dokumenta formulējums rada virkni jautājumu par to, vai notikusi pilsētas vai kādas iedzīvotāju grupas pārcelšana no vienas vietas uz otru, vai arī gluži vienkārši pilsētas teritorija paplašināta, iekļaujot tajā arī Kalnamiesta teritoriju. Nedrīkst aizmirst, ka kādu laiku paralēli ordeņa pilij pastāvēja arī apdzīvota kuršu pils Veckuldīgas pilskalnā. Pilnīgi iespējams, ka 14. gadsimta vidū noritēja vietējo kuršu pārcelšanās process uz jauno pilsētu, tādēļ tās teritorija strauji auga, pakāpeniski apvienojoties visiem trim sākotnējiem apdzīvotības centriem.
Attiecībā uz viduslaiku Kuldīgas pilsētas pilsoņu etnisko izcelsmi, tad tā, visticamāk, bija jaukta – par pilsoņiem kļūstot gan vietējās izcelsmes cilvēkiem, gan arī vācu ieceļotājiem. Kopumā Livonijas pilsētām raksturīgi, ka līdz aptuveni 14. gadsimta vidum vācu un vietējās izcelsmes pilsoņi baudīja vienādas tiesības, bet kopš 14. gadsimta vidus vietējās izcelsmes pilsētu iedzīvotāji savā saimnieciskajā darbībā, tajā skaitā tirdzniecībā un atsevišķās sadzīves jomās, sastapās ar diskrimināciju tieši savas etniskās izcelsmes dēļ.
Viens no neapšaubāmi svarīgākajiem faktoriem pilsētas izaugsmē bija tirdzniecības attīstība. Pilis un pie tām izveidojušās pilsētas vai mazāki miesti radīja dabīgi labvēlīgus apstākļus sīktirdzniecībai ar vietējiem zemniekiem. Tirgotāji apgādāja vietējos iedzīvotājus ar tādām precēm, kas nebija pieejamas uz vietas, piemēram, sāli, kā arī iepirka vietējos lauksaimniecības produktus. Ar šādu sīktirdzniecību, visticamāk, nenodarbojās pats pils komturs, bet gan pie pils apmetušies tirgotāji. Taču viduslaiku dokumentos ir saglabājušās liecības par to, ka arī ordeņa pilis, respektīvi, to komturi, aktīvi tirgojās savā starpā un arī eksportēja labību uz Lībeku un Zviedriju (15. gs.). Arī pilsētā apmetušies tirgotāji ātri vien iesaistījās starptautiskajā tranzīttirdzniecībā, ko apliecina Kuldīgas pilsētas dalība Hanzas savienībā.
Kuldīgas pilsētas veidošanās un paplašināšanās 9.-13. gs.
Kuldīgas pilsētas veidošanās un paplašināšanās kopš 1252. g.
Kuldīgas pilsētas veidošanās un paplašināšanās 14. gs. vidū
Ielas segums – koka baļķu klājums no apmēram 15. gadsimta. Atsegts izrakumu laikā Kuldīgā pie Kaļķu ielas 6. Foto: M. Lūsēns.
KNM Plg. 18143
Kalnamiesta teritorija mūsdienās.
Foto: A. Orniņš 2002. gads
Skats uz Kuldīgas pili un pilsētu. J. G. Veiganta zīmējums, 1729.
KNM 6128
KULDĪGA HANZAS PILSĒTU SASTĀVĀ
Viens no rādītājiem, kas ļauj (protams, nosacīti) novērtēt kādas apdzīvotas vietas tirdzniecisko potenciālu un nozīmību viduslaikos, ir šīs apdzīvotās vietas dalība Hanzas savienībā. Hanza bija viduslaiku vācu tirgotāju apvienība un vienlaikus pilsētu apvienība, kurās šie tirgotāji baudīja pilsoņu tiesības un varēja tirgoties. Hanzas savienības galvenie mērķi bija saimnieciski un arī politiski: tirdzniecība un savu interešu aizstāvība. Hanzas savienības mainīgo un plūstošo būtību vēstulē Anglijas karalim labi raksturo Lībekas pilsētas rātes vecākais sekretārs 1469. gadā: “Vācu Hanza nav ne sabiedrība, ne kompānija, ne arī korporācija. Hanzai nav ne kopīgu noguldījumu, ne uzkrājumu, ne kādas atbildīgās amatpersonas, ne pārvaldes. Hanza ir vairāku lielu un mazu pilsētu brīva kopīgā pastāvēšana, kuras ietvaros pilsētas var droši un izdevīgi realizēt savas personīgās tirdzniecības intereses.”²
15. gadsimta sākumā pie Hanzas savienības piederēja ap 70 lielas pilsētas un ap 100–130 mazākas pilsētas, kas aptvēra teritoriju no Ziemeļfrancijas līdz Krievzemes ziemeļrietumiem. No lielajām Livonijas pilsētām Hanzas pilsētas bija Rīga, Tērbata (mūsdienu Tartu) un Rēvele (mūsdienu Tallina). Tirdzniecība Hanzas savienības ietvaros veidoja šo pilsētu labklājības pamatu. Taču savienībā ietilpa arī vairākas mazākas pilsētas, tai skaitā Kurzemē – Ventspils un Kuldīga.
Kuldīga kā Hanzas pilsētu savienības locekle pirmoreiz minēta 1368. gadā. Par savu nozīmību Hanzas tirdzniecībā Kuldīga var pateikties galvenokārt Ventas upei, kas nodrošināja tolaik ērtāko iespējamo preču transportēšanu no Ventspils ostas uz iekšzemes rajoniem. Līdz pat jaunākajiem laikiem sauszemes ceļi bieži vien bija ļoti sliktā stāvoklī, sauszemes transports lēns, nedrošs un dārgs. Tādēļ tieši atrašanās pie ūdensceļa nodrošināja Kuldīgai iespēju iesaistīties Hanzas tirdzniecībā. Turklāt ūdenskritums bija laivām nepārvarama barjera, tādēļ preces bija nepieciešams pārkraut Kuldīgā, un šī “piespiedu” starpniecība nodrošināja pilsētai aktīvu tirdzniecisko dzīvi. Pilsētā pa sauszemes ceļiem no tuvākās apkārtnes ienāca vietējā ražojuma preces: labība, lini, kaņepāji, vasks, medus utt., kurus tirgotāji pa upi varēja nogādāt Ventspilī, tur pārkraut jūrai piemērotos kuģos un eksportēt uz Rietumeiropu. Pretējā virzienā tika pārvadātas vietējam tirgum paredzētās Rietumeiropas preces: audumi, sāls, sālītās zivis no Zviedrijas piekrastes vai Ziemeļjūras, kas viduslaikos reliģisko priekšstatu dēļ bija ļoti nozīmīga prece; vēlāk arī luksusa preces (vīni, dārgakmeņi) un koloniālpreces (garšvielas).
² Citēts pēc: Plētiens E. Livonijas mazpilsētas Hanzā 13.–15. gs.: Valmieras pilsētas piemērs. – Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi II. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017., 66. lpp.
Karte – Hanzas tirdzniecības ceļi
Svarīga tirdzniecības prece viduslaikos bija sālītas zivis. To patēriņš bija liels, jo reliģiskie priekšraksti noteica gavēņa dienas, kad gaļu ēst nedrīkstēja. Zivju zveja Zviedrijā 16. gadsimta pirmā puse
Vērdiņš. Monēta kalta Rēvelē Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laikā (1494–1535).
KNM 12279
III
KULDĪGA HERCOGU LAIKĀ
(1561– 1795)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
1561. gada 28. novembrī Viļņā starp ordeņa mestru Gothardu Ketleru no vienas puses un Polijas karali, Lietuvas dižkunigaiti Sigismundu II Augustu tika noslēgts padošanās līgums, ar kuru bijušo ordeņvalsti sadalīja divās daļās. Kurzeme un Zemgale kļuva par Gothardam Ketleram izlēņotu (mantojamu) hercogisti, un Gothards Ketlers no ordeņa mestra pārtapa par hercogu. Pārējā teritorija nokļuva tiešā karaļa pakļautībā, izveidojoties t.s. “Pārdaugavas hercogistei”. Savukārt ordeņa zemes Livonijas ziemeļos nokļuva zviedru pakļautībā. 1629. gadā pēc poļu-zviedru kara Zviedrijas pakļautībā nonāca arī visa Vidzeme.
Kurzemes un Zemgales hercogiste turpretī pastāvēja līdz pat 18. gadsimta beigām. Hercogistes Kurzemes daļas centrālā rezidence bija Kuldīga, Zemgales – Jelgava.
Kurzemes hercogisti tās pastāvēšanas laikā pārvaldīja šādi valdnieki:
-
Gothards Ketlers (1517–1587); hercogs no 1562. līdz 1587. gadam;
-
brāļi Fridrihs Ketlers (1569–1642) un Vilhelms Ketlers (1574–1640); no 1587. līdz 1617. gadam katrs no brāļiem pārvaldīja savu hercogistes daļu (Vilhelms – Kurzemi), pēc tam no 1618. gada līdz savai nāvei atkal apvienotu hercogisti pārvaldīja Frīdrihs;
-
Jēkabs Ketlers (1610–1681); valdīja no 1642. līdz 1681. gadam;
-
Fridrihs Kazimirs Ketlers (1650–1698); valdīja no 1682. līdz 1698. gadam;
-
Fridrihs Vilhelms Ketlers (1692–1711); valdīja no 1698. līdz 1711. gadam;
-
Ferdinands Ketlers (1655–1737); valdīja no 1711. līdz 1737. gadam (vienlaikus bija vairāki pretendenti uz hercoga troni, katru no tiem atzina dažādi politiskie spēki. Tomēr šajā periodā par hercogistes valdnieku pieņemts uzskatīt Ferdinandu, jo viņam kā hercoga Jēkaba dēlam uz troni bija primāras tiesības);
-
Ernsts Johans Bīrons (1690–1772); valdīja ar pārtraukumiem no 1737. līdz 1769. gadam;
-
Pēteris Bīrons (1724–1800); valdīja no 1769. līdz 1795. gadam.
Savas pastāvēšanas laikā Kurzemes hercogiste no nenozīmīgas Eiropas nomales teritorijas kļuva par līdztiesīgu starptautisko attiecību subjektu toreizējā Eiropā. Hercoga Jēkaba un viņa sievas Luīzes Šarlotes valdīšanas laikā, pateicoties abu valdnieku plašajiem radnieciskajiem sakariem un saimnieciskajām un diplomātiskajām aktivitātēm, hercogiste kļuva pat par vienu no Eiropas politiskajiem centriem. Līdz ar Lielo Ziemeļu karu (1700–1721) Baltijas reģionā aizvien pieauga Krievijas impērijas ietekme un loma, un arī hercogiste aizvien vairāk tika iesaistīta impērijā notiekošajos politiskajos procesos.
Kurzemes un Zemgales hercogistes administratīvā iedalījuma karte
Gothards Ketlers, Kurzemes un Zemgales hercogs no 1562–1587.
Juliusa Dēringa (Julius Döring) 19. gadsimtā gleznots portrets
.jpg)
Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerbonis hercoga Gotharda valdīšanas laikā (no “Siebmachers Wappenbuch”, 1605)
KULDĪGAS STATUSS HERCOGISTĒ
Kuldīga arī hercogu laikā turpināja būt reģiona administratīvais centrs. Par šādu pilsētas statusu liecina arī dažādu sanāksmju rīkošana tieši Kuldīgā: tur 1568. gadā notika trešais hercogistes landtāgs (kārtu pārstāvniecības un zemes kungu sapulce), tāpat Kuldīgā notika puse no 17. gadsimta 20. gadu landtāgiem.
Pēc hercoga Fridriha (vald. 1587–1642) strīdiem ar hercogistes muižniecību un Polijas karaļa iejaukšanās strīdu risināšanā par labu muižniecībai 1617. gadā tika pieņemta hercogistes satversme, saskaņā ar to Kuldīga bija viens no četriem jaunizveidotajiem virspilskungu iecirkņiem (vēl Tukums, Jelgava, Sēlpils). Kuldīgas virspilskungam bija pakļautas Ventspils, Alsungas, Kuldīgas, Aizputes, Saldus, Durbes, Gramzdas un Grobiņas draudzes. Virspilskungs bija viens no svarīgākajiem amatiem hercogistē, atpaliekot tikai no sešiem hercoga padomniekiem. Virspilskungiem un pilskungiem savos pārvaldāmajos apgabalos bija administratīvas, juridiskas un arī militāras funkcijas: aizsargāt un uzturēt sava apgabala pili. Galvenais no šiem pienākumiem bija juridiskais: virspilskunga uzdevums bija spriest tiesu. Kuldīgas pirmais virspilskungs bija Oto fon Grothuss.
Saimnieciskā ziņā Kuldīga hercogistes laikā turpināja būt viens no hercogistes centriem. Savu nozīmi nezaudēja tirdzniecība pa Ventas upi.
Neskatoties uz Kuldīgas augsto administratīvo statusu kā vienam no četriem hercogistes galvenajiem apgabaliem, absolūtas valdnieka varas apstākļos galvenais prestižs un vara, kā arī zināma paaugstināta saimnieciskā aktivitāte, bija piesaistīti paša monarha un viņa galma atrašanās vietai. Liela nozīme bija monarha izvēlei, kurā vietā kopā ar savu galmu apmesties. Kamēr abi brāļi Fridrihs un Vilhelms kopīgi valdīja hercogistē, Kuldīga līdz 1616. gadam bija hercoga Vilhelma Ketlera galvenā rezidence. No vēlākajiem hercogiem visvairāk ar Kuldīgu bija saistīti hercogs Jēkabs un viņa dēls Fridrihs Kazimirs.
Kuldīga pilsētas birģermeistara Betichera amata zīmogs, 1764. gads.
Foto: Antra Meike
KNM 6040
Kuldīgas pilsētas sedlinieku amata noteikumu titullapa. 1634. gads.
KNM 31505
Gotharda Ketlera laikā kalts šiliņš, 1577. gads.
KNM 4386
HERCOGS JĒKABS
Hercogs Jēkabs ir slavenākais no Kurzemes un Zemgales hercogistes valdniekiem. Viņa laikā Kurzemes un Zemgales hercogiste piedzīvoja savu augstāko saimniecisko uzplaukumu un sasniedza līdzvērtīgu statusu ar tā laika Eiropas monarhijām. Hercogs Jēkabs iesaistījās arī koloniālajā tirdzniecībā un koloniju iegūšanā, kas bija populāra Eiropas monarhiju vidū 17. gadsimtā. Hercogistei kādu laiku piederēja divas kolonijas: sala Gambijas upes grīvā pie Āfrikas krastiem un Tobāgo sala Karību jūrā.
Hercogs Jēkabs ir dzimis Kuldīgā 1610. gadā, laikā, kad brāļi Vilhelms un Fridrihs Ketleri pārvaldīja katrs savu hercogistes daļu un Kuldīga bija hercoga oficiālā rezidence. Jēkabs bija Kurzemi pārvaldošā jaunākā brāļa Vilhelma vienīgais dēls. Taču, tā kā vecākajam brālim Fridriham nebija pēcnācēju, Jēkabs bija vienīgais tiešais Ketleru dinastijas turpinātājs. Panākt Jēkaba atzīšanu par hercoga kroņa mantinieku gan nebija viegli, jo hercogisti iegūt sev tīkoja arī citi – tostarp Polijas karalis, kura īpašumā hercogiste atgrieztos, ja pārtrūktu Ketleru dinastija. Tomēr, prasmīgi izmantojot hercogistes tīkotāju sāncensību un politiskās pretrunas, Fridriham vēl savas dzīves laikā izdevās nostiprināt Jēkaba tiesības mantot hercoga titulu.
Kuldīgas vienīgā katoļu baznīca ir joprojām pastāvoša liecība šai diplomātiskajai cīņai par to, lai hercogiste iegūtu sev hercogu, kurš vēlāk paliks vēsturē kā spožākais hercogistes valdnieks. Katoļu baznīcu būvniecība Kuldīgā un Jelgavā bija viens no noteikumiem, lai Polijas karalis apstiprinātu Jēkabu par hercogu. Vēl viens no noteikumiem, kurus savā starpā noslēdza jaunais hercogs un muižniecība, paredzēja par vienīgo rezidenci noteikt Jelgavu. Kuldīga tādējādi zaudēja savu oficiālās rezidences statusu.
Lai arī hercogu rezidence bija Jelgava, hercogs Jēkabs bija dzimis Kuldīgā un Kuldīga savā ziņā bija Ketleru dzimtas pils. Kuldīgas pilsēta hercoga Jēkaba valdīšanas laikā neapšaubāmi bija ieguvēja saimnieciskā ziņā. Atrodoties pie Ventas ūdensceļa, Kuldīgas pilsēta izvērtās par vienu no vietām preču pārkraušanai tirdzniecībā ar hercogistes kolonijām. Lai arī kopumā kolonijas hercogistei nenesa finansiālu labumu un ilgtermiņā izrādījās saimnieciskā ziņā neizdevīgas, Kuldīgas pilsētai aktīvā tirdzniecība nodrošināja saimniecisku uzplaukumu. Hercogs Jēkabs mēģināja īstenot vairākus projektus kuģošanas uzlabošanai pa Ventu, piemēram, uzdodot iztīrīt upes gultni no akmeņiem un sabrukušā tilta atliekām. Leģenda vēsta arī par mēģinājumiem hercoga laikā uzspridzināt rumbu, bet, kad tas neizdevās, sākt kanāla rakšanu, kas ļautu preces vest apkārt rumbai pa šo kanālu.
Kārtējais karš krievu, poļu un zviedru starpā par ietekmi Livonijā (1654–1667) nesaudzēja arī hercogisti un Kuldīgu. Pēc novecojušiem principiem veidotais hercogistes karaspēks nevarēja pretoties zviedru labi apmācītajai armijai, tāpēc hercogs Jēkabs mēģināja mazināt postījumus diplomātiskā ceļā: cenšoties samierināt karojošās puses vai vismaz panākt hercogistes neitralitāti. Tas neizdevās, un hercogisti vienlīdz postīja gan zviedru iebrucēji, gan tās lēņakunga Polijas–Lietuvas karavīri. No 1658. līdz 1660. gadam hercogs atradās zviedru gūstā. Lai arī pēc kara hercogs Jēkabs aktīvi ķērās pie hercogistes saimniecības atjaunošanas, sasniegt bijušo saimniecisko uzplaukumu vairs neizdevās.
Kuldīgas pils kara laikā no 1658. gada 8. janvāra līdz 1659. gada septembrim atradās zviedru rokās, kuri to pamatīgi izlaupīja, aizvedot visu vērtīgo. Pilī izcēlās arī ugunsgrēks.
Pēc kara hercogs Jēkabs lika pili atjaunot un arī vairākas reizes uzturējās tur ar visu ģimeni. Viņš modernizēja Kuldīgas pili gan no militārā viedokļa, gan sadzīves viedokļa, pārveidojot bijušo ordeņa kapitula zāli par deju zāli. Šajā laikā pils tikusi izgreznota arī ar griestu gleznojumiem – vairākās telpās griestus rotājuši uzgleznoti kuģi, bet trešā stāva zāles griestos bijusi uzgleznota zemeslode. Arī deju zāles sienas bija apgleznotas ar hercoga flotes kuģu attēliem, tādēļ to sauca par “kuģu zāli”.
Hercoga Jēkaba portrets, 18. gadsimta sākums
Hercogam Jēkabam veltītais piemineklis Kuldīgā – vides objekts “Teleports”. Autori – tēlnieks Gļebs Panteļējevs un arhitekts Andris Veidemanis.
Foto: Antra Meike
Viena no hercoga Jēkaba kolonijām: Jēkaba sala un tajā uzbūvētie nocietinājumi. Gambija, 1755. gads, aptuveni gadsimtu pēc hercoga Jēkaba valdīšanas šajā teritorijā.
Jēkaba Bīnes glezna “Senā Kuldīga”, 1946–48.
KNM 11715
HERCOGS FRIDRIHS KAZIMIRS
Hercoga Jēkaba vecākais dēls Fridrihs Kazimirs, nākot pie varas 1682. gadā, turpināja tēva iesāktos hercogistes atjaunošanas darbus. Viņa valdīšanas periodu raksturo spoža, pēc labākajiem Rietumeiropas paraugiem iekārtota galma dzīve un tajā pašā laikā – pastāvīgs naudas trūkums.
Fridrihs Kazimirs lika atjaunot un grezni izrotāt arī Kuldīgas pili un diezgan bieži tajā uzturējās. Ar grandiozām svinībām pilī 1691. gada 12. jūlijā tika svinēta hercoga un viņa jaunās sievas, Brandenburgas princeses Elizabetes Sofijas ierašanās Kuldīgā. 1693. gadā hercoga uzraudzībā tika pabeigta medībām paredzēta “zvēru parka” izveide blakus pilij, gar Ventas krastu. Tiesa, drīz vien hercogs vairs nespēja segt greznās dzīves ievērojamās izmaksas, un Kuldīgas pils tika atstāta novārtā.
Ieskatu bagātīgajā pils iekārtojumā hercoga Fridriha Kazimira valdīšanas laikā sniedz Kuldīgas pils 1699. gada inventarizācijas saraksti. Tie apraksta grezni apgleznotus griestus hercogu dzīvojamās telpās, kurās apzeltītas pat durvju eņģes; zeltītas ādas tapetes hercoga darbistabā; masīvas koka mēbeles un greznas, dažādās krāsās glazētas podiņu krāsnis. Par krāšņu greznību arī mūsdienās ļauj pārliecināties pils teritorijā atrastie krāsns podiņu piemēri no Fridriha Kazimira laika.
Hercogs Fridrihs Kazimirs, 18. gadsimta sākuma portrets
POSTĪJUMI LIELAJĀ ZIEMEĻU KARĀ
Diemžēl greznībai Kuldīgas pilī bija lemts īss mūžs. 1700. gadā aizsākās jauns karš par ietekmi Ziemeļeiropā. Tas ilga līdz 1721. gadam un ieguva nosaukumu Lielais Ziemeļu karš. Par savām interesēm reģionā cīnījās zviedru, krievu un Saksijas kūrfirsta (vienlaikus arī Polijas un Lietuvas karaļa) karaspēki. Zviedrijas karalis Kārlis XII kara sākumā sakāva savus pretiniekus un uzbruka Kurzemes un Zemgales hercogistei, 1701. gadā ieņemot Jelgavu un Liepāju. Ieņemta un izlaupīta tika arī Kuldīgas pils. Par tās bēdīgo stāvokli liecina fakts, ka 1702. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XII, atrodoties Kuldīgā, neizvēlējās apmesties pilī, bet tā vietā palika birģermeistara mājā pilsētā. Vairākus gadus Kuldīgas pils atradās zviedru karaspēka rokās, līdz 1708.–1709. gadā to ieņēma krievu karaspēks, izlaupot atlikušo. Pils palika likteņa varā, un pēc Lielā Ziemeļu kara, tāpat kā ļoti daudzas kādreizējās Livonijas viduslaiku pilis, tā pamazām sabruka. 18. gadsimta beigās virspilskungs fon Zass atļāva pils atlikušos mūrus nojaukt. Akmeņi tika izmantoti ēku celtniecībai pilsētā.
Vispārējo sabrukumu un postu vēl daudzkārt paspilgtināja mēra epidēmija, kura Kurzemē plosījās no 1709. līdz 1711. gadam. Kuldīgā pirmie mēra gadījumi parādījās 1710. gada sākumā. Kopumā Kurzemē Lielajā mēra epidēmijā nomira vairāk nekā puse no visiem iedzīvotājiem.
Pēc postījumiem Lielajā Ziemeļu karā hercogu galms Kuldīgā nekad vairs neatgriezās – par hercogistes galveno varas centru kļuva Jelgava. Hercogu varas un Kuldīgas pils ziedu laiki bija pagājuši, taču pilsētai tie vēl nebija beigušies. Jau 17. gadsimtā jaunais Rātslaukums bija kļuvis par pilsētas dzīves centru. 18. gadsimtā pilsētā turpinājās vietējā tirdzniecība, pēc postījumiem karā tika atjaunotas un celtas jaunas dzīvojamās ēkas, veikali un iekārtota pilsēta. Daudzas no ēkām, kuras šodien redzam Kuldīgas vecpilsētā, ir uzceltas 18. gadsimtā. Ēkas šajā laikā joprojām galvenokārt cēla no koka, taču bija arī atsevišķas mūra ēkas. Tipisks 18. gadsimta mūra dzīvojamās ēkas piemērs ir pils sarga namiņš Pils ielā 4, celts no sabrukušās pils akmeņiem. 18. gadsimtam raksturīgi arī kombinēt guļbaļķu konstrukciju ar pildrežģa tehnikā veidotiem zelmiņiem mājas galos – šādus piemērus joprojām varam redzēt pilsētas ielās. Arī Štafenhāgena nams (Baznīcas iela 17) un pildrežģa konstrukcijā celtā “galma aptieka” (Baznīcas iela 10) ir 18. gadsimtā celtās ēkas, ar kurām lepojas mūsdienu Kuldīga.
Glezna, kurā redzamas Lielajā Ziemeļu karā izpostītās Kuldīgas pils drupas.
KNM 25541
18. gadsimta trešajā ceturksnī celtais dzīvojamais nams, Baznīcas iela 17. Nams 19. gadsimta sākumā piederējis birģermeistaram Ernestam Kristianam Štafenhāgenam. Rolfa Vitala izgatavots ēkas makets.
KNM Plg. 4008
18. gadsimta pirmajā pusē pildrežģa tehnikā celtā ēka Baznīcas ielā 10, saukta par “galma aptieku”. Foto: Niklāvs Balodis
KNM Plg. 19588
IV
KRIEVIJAS IMPĒRIJAS PILSĒTA KULDĪGA
(1795– 1914)
LAIKMETA RAKSTUROJUMS
1795. gadā Krievija, Austrija un Prūsija parakstīja līgumu par trešo Polijas dalīšanu. Pēc šī līguma nosacījumiem kādreizējā Polijas lēņa teritorija Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Krievijas pakļautībā. Ar hercogistes pievienošanu Krievijas pakļautībā bija nokļuvusi visa mūsdienu Latvijas teritorija: Vidzeme un Rīga bija pievienota Krievijai uzreiz pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā, Latgale – pirmās Polijas dalīšanas laikā 1772. gadā.
Bijusī Livonijas teritorija Krievijas impērijas sastāvā veidoja Baltijas ģenerālgubernatora apgabalu, kurš sastāvēja no trim guberņām – Igaunijas guberņas, Vidzemes guberņas un Kurzemes guberņas. Katru guberņu pārvaldīja gubernators. Tas savukārt pakļāvās Baltijas provinču ģenerālgubernatoram, kurš rezidēja Rīgā (līdz 1876. gadam, kad likvidēja ģenerālgubernatora amatu). Mūsdienu Latgales teritorija vairākkārt mainīja savus nosaukumus – tā bija daļa no Pleskavas guberņas (1772–1776), Polockas guberņas (1776–1796), tad Baltkrievijas guberņas (1796–1802) un visbeidzot Vitebskas guberņas (1802–1918). Kurzemes guberņu veidoja bijusī hercogistes teritorija, un hercogu pils Jelgavā kļuva par gubernatora mītni. Jelgavā koncentrējās arī guberņas pārvalde, augstākā tiesa u.c.
Izveidojot Baltijas ģenerālgubernatora apgabalu, sākās ilgstošs process, lai tā sastāvā esošās trīs dažādās teritorijas, kurās katrā bija sava pārvaldes struktūra un vēsturiski priviliģēta vācu muižniecība, integrētu impērijas pārvaldes, tiesu un administratīvajā struktūrā. Šis process pilnībā noslēdzās tikai 1889. gadā, kad uz Baltijas guberņām tika attiecināta Krievijas tiesu sistēma un atbilstošie likumi.
Šajā laikā notika arī ļoti nozīmīgas pārmaiņas sabiedrības uzbūvē. Tika atcelta dzimtbūšana (Kurzemē 1817. gadā, Vidzemē 1819. gadā, bet Latgalē 1861. gadā), kā rezultātā zemnieki kļuva personīgi brīvi, bet viņu apstrādātā zeme un mājas palika muižnieku īpašumā. Strauji auga pilsētu iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība un transports. Aizvien plašākām iedzīvotāju masām, tai skaitā arī latviešiem, sāka kļūt pieejama izglītība. Vēl viduslaikos izveidojusies dzīves kārtība, kurā kā saimnieciskās dzīves centri dominēja muižas, salīdzinoši neilgā laika posmā ļoti būtiski izmainījās. Par saimnieciskās dzīves centriem aizvien vairāk sāka kļūt pilsētas, vācu muižniecībai gan joprojām arī saglabājot savu ietekmi.
Aleksandra II Romanova (1818–1881) apstiprināts Krievijas impērijas ģerbonis. Metāla kalums.
KNM Inv. Nr. 133
Kurzemes guberņas ģerbonis 19. gadsimta vidū. Ģerboņa vairogs atkārto Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboņa vairoga zīmējumu
KULDĪGAS PĀRVALDE UN STATUSS IMPĒRIJĀ
Arī Krievijas impērijas sastāvā Kuldīgas pilsēta ilgu laiku saglabāja savu jau viduslaikos izveidoto pilsētas pārvaldi un gadsimtu gaitā modificētās un vietējiem apstākļiem nedaudz pielāgotās Rīgas pilsētas tiesības. 18. gadsimta beigās Kuldīgas pilsētas rāti veidoja septiņi rātskungi. Visus svarīgākos pārvaldes jautājumus izlēma rāte, Lielā ģilde jeb tirgotāju apvienība un Mazā ģilde jeb amatnieku apvienība. Šāda kārtība Kuldīgā pastāvēja līdz pat 1870. gadam, kad uz to tika attiecināti Krievijas pilsētu likumi.
Ilgu laiku turpināja pastāvēt arī virspilskunga (galvenā tiesneša) amats un Kuldīgas virspilskunga iecirknis. 19. gadsimtā Kuldīga bija viens no pieciem šādiem augstākajiem tiesas iecirkņiem, pārējie atradās Sēlpilī, Jelgavā, Tukumā un Aizputē. Tikai līdz ar policijas reformu 1888. gadā un tiesu reformu (respektīvi, to pielīdzināšanu impērijas likumiem) 1889. gadā pilskunga amats tika likvidēts, to aizstājot ar apriņķa priekšnieka amatu. Šī pāreja gan nozīmēja tikai to, ka liela daļa muižnieku, agrāko pilskungu, turpināja tos pašus pienākumus, tikai nu jau cara ierēdņu lomā.
Kuldīga Krievijas impērijas sastāvā aizvien vairāk zaudēja savu centrālo statusu. Pārvaldes centrs bija neatgriezeniski pārvietots uz Jelgavu, un vairākas citas pilsētas savā attīstībā sāka apsteigt Kuldīgu. 1798. gadā neilgi pēc nonākšanas impērijas sastāvā Kuldīga ar 1352 iedzīvotājiem bija ceturtā lielākā Kurzemes pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas un Jēkabpils. Savukārt 1856. gadā Kuldīgas iedzīvotāju skaits gan bija pieaudzis līdz 4818, bet tā vairs bija tikai piektā lielākā pilsēta aiz Jelgavas, Liepājas, Aizputes un Bauskas. Pirms tam tirdzniecībā dominējošos ūdensceļus kopš 19. gadsimta vidus sāka aizstāt dzelzceļš, tāpēc attīstījās tās pilsētas, kuras atradās dzelzceļa līniju tuvumā. Pirmās Kurzemē uzbūvētās dzelzceļa līnijas Kuldīgu neskāra, Ventas ūdensceļš rūpniecībai nepieciešamo preču daudzumu pārvadāšanai bija par seklu, bet apkārtnes zemes ceļi – sliktā stāvoklī. Šo faktoru iespaidā pilsētas attīstība ievērojami palēninājās.
19. gadsimta sākumā izmainījās Kuldīgas pilsētas vizuālais tēls – nelielo koka ēku vietā aizvien vairāk tika celtas apjomīgākas divu un trīs stāvu mūra ēkas. Ja līdz tam nelielie koka nami atradās attālināti viens no otra, tad jaunās un masīvākās ēkas veidoja daudz blīvāku apbūvi. Tās nosedza visu ielas perimetru, tāpēc pagalmos bija iespējams nokļūt tikai pa caurbrauktuvēm ēku pirmajos stāvos, nevis vairs brīvi pārvietojoties starp ēkām. Raksturīgi piemēri ir ēkas Liepājas ielā 8, 9, 11 un 13.
Kuldīgas plāns, 1797. gads. Oriģināls: Latvijas Nacionālais arhīvs
Pagasta priekšnieka nozīme. Nozīmes vienā pusē attēlots Kurzemes guberņas ģerbonis, otrā – tolaik valdošā Krievijas imperatora Aleksandra II monogramma.
KNM 6930
Ēkas Liepājas ielā 9–13. 20. gadsimta sākums
VENTAS UPE
Kuldīgas pilsētai Ventas upe vienlaikus bija gan šķērslis kustībai, gan izmantojams resurss. Upe bija šķērslis transporta plūsmai – lai nokļūtu no viena krasta otrā, precēm un cilvēkiem tā bija jāšķērso. Piemērotā sezonā Ventu seklākās vietās varēja šķērsot ar pajūgiem pa braslu vai lietot pārceltuvi, taču drošai un pastāvīgai satiksmei bija nepieciešams tilts. Ir zināms, ka tilts pār Ventu pie Kuldīgas pils pastāvēja jau vismaz no 15. gadsimta, ja ne agrāk.
Viens no mūsdienās atpazīstamākajiem Kuldīgas pilsētas simboliem – sarkanais ķieģeļu tilts – celts 19. gadsimtā. Tā inženiertehniskā projekta autors ir Frīdrihs Staprāni³, bet tilta arhitektoniskā veidola ideju radījis arhitekts Oto Dīce⁴. Tiltu būvēja no vietējiem materiāliem, to veido akmens mūra balsti un ķieģeļu velves. Tā celtniecība tika uzsākta 1873. gada pavasarī, un jau šī paša gada rudenī balsti bija izveidoti un tika uzsākta velvju mūrēšana. Tiltu pilnībā pabeidza 1874. gada rudenī un svinīgi atklāja 2. novembrī.
Venta gadsimtiem ilgi bija kalpojusi arī kā ūdensceļš preču transportēšanai no upes ietekas jūrā līdz Kuldīgai, kur tālākai kuģošanai traucēja Ventas rumba. Impērijas laikā notika mēģinājumi šo ūdensceļu pielāgot tā laika modernajām saimnieciskajām vajadzībām. Atbilstoši 19. gadsimtam raksturīgajai grandiozajai dabas pārveidojumu plānošanas tendencei, Krievijas inženieri bija iecerējuši savienot Ventu un Nemunu Lietuvā, izmantojot starp abām upēm esošo Dubisas upi un izrokot starp Dubisu un Ventu kanālu. Tādā veidā tiktu izveidots nepārtraukti kuģojams ūdensceļš starp šīm abām upēm. Projekts paredzēja arī savienot Nemunu ar Vislu Polijā, izveidojot Augustovas kanālu, kas patiešām tika izbūvēts un funkcionē vēl šodien. Projekta īstenošana, izrokot abus kanālus, Krievijai nodrošinātu preču transportu pa ūdensceļu no Polijas vidienes reģioniem uz Ventspils ostu, savienojot plašas upju baseinus aptverošas teritorijas mūsdienu Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā un Latvijā. Impērijai tas bija nozīmīgi, jo Prūsija kontrolēja gan Vislas, gan Nemunas ietekas – attiecīgi Dancigas un Klaipēdas pilsētas, nosakot augstus un Krievijas impērijai neizdevīgus muitas tarifus preču tranzītam.
Ventas-Nemunas projekts paredzēja izbūvēt 17 slūžas Dubisā un 12 Ventā. Tāpat gar ūdensceļa krastu tiešā ūdens tuvumā bija jāizbūvē arī speciāls ceļš, pa kuru pārvietotos kravu peldlīdzekļu vilcēji – cilvēki vai lopi, kuri vilka peldlīdzekļus pret straumi. Satiksmes noslodze šim ceļam tika plānota 650 laivas un 730 smagie plosti gadā abos virzienos kopā. Visa grandiozā projekta īstenošanas izmaksas tika lēstas tuvu pie 12 miljoniem rubļu.
Kuldīgai šī projekta īstenošana nozīmēja kanāla rakšanu apkārt rumbai Ventas labajā krastā, kur tas dabā labi redzams vēl šodien. Leģenda vēsta, ka šādu projektu mēģināja īstenot jau hercogs Jēkabs, taču, pat ja tas tiešām tā bija, nav liecību, kur tieši hercogs bija atvēlējis vietu savam kanālam un vai tas tiešām tika rakts. Katrā ziņā šodien Ventas labajā krastā redzamā nepabeigtā kanāla gultne tika izrakta Ventas-Nemunas savienošanas projekta ietvaros 1825.–1831. gadā. Darbu pie upju savienošanas pārtrauca 1831. gada poļu sacelšanās pret Krievijas impēriju. Ventas-Nemunas projekts palika nepabeigts – daļēji tika izrakts gan kanāls starp Dubisu un Ventu, gan arī apvadkanāls apkārt Ventas rumbai Kuldīgā.
³ Friedrich Stapprani (1837–1914).
⁴ Otto Dietze (1832–1890).
Baļķu pludināšana pa Ventas upi pāri rumbai. 1925. gads.
KNM 12035
Pastkarte ar Ventas tilta attēlu.
KNM 4556
Tā sauktais “hercoga Jēkaba kanāls” Kuldīgā. 1920.–1930. gadi.
Foto: A. Gessau
KNM 38070
Mākslinieces Ingas Pūces skats uz 1874. gadā celto ķieģeļu tiltu pār Ventu. Glezna “Rudais”, 2015–2016.
KNM 43258
RŪPNIECĪBAS UZPLAUKUMS 19. GS. BEIGĀS
Lai gan bija kavēkļi transporta jomā, arī Kuldīgā 19. gadsimta beigās aizsākās rūpnieciskā ražošana un izveidojās vairāki uzņēmumi. Rūpnīcas koncentrējās galvenokārt lielajās pilsētās, un Kuldīga šajā ziņā bija drīzāk izņēmums. No Kurzemes guberņas mazpilsētām tikai Kuldīgā un Slokā bija rūpnīcas jeb fabrikas. 1896. gadā Kuldīga pēc rūpniecības apgrozījuma ieņēma trešo vietu Kurzemes guberņā aiz Liepājas un Jelgavas.
Divas lielākās rūpnīcas Kuldīgā bija sērkociņu fabrika “Vulkāns” un Vintlera tūku (velts, uzkārsts blīvs vilnas vai pusvilnas audums) fabrika. Darbojās arī vairākas mazāka apjoma rūpnīcas: Hiršmana adatu fabrika (no 1862. gada), Goldberga ziepju fabrika (dibināta 1891. gadā), ādas apstrādes fabrika u.c. Lielākā Kuldīgas fabrika bija “Vulkāns”. Tā uzsāka darbu 1878. gadā kā neliela sērkociņu darbnīca. Uzņēmums paplašinājās, pastāvīgi uzlaboja savu produkciju un 1896. gadā ražoja jau 58 miljonus sērkociņu kastīšu gadā, apgādājot vietējo tirgu un eksportējot sērkociņus uz Eiropu un Āziju. Fabrikai bija filiāles Rīgā, Liepājā un Saldū. 1911. gadā L. A. Hiršmans pārdeva rūpnīcu Krievijas fabrikantam V. A. Lapšinam. “Vulkāns” turpināja ražot sērkociņus līdz pat 1915. gadam, kad, Vācijas armijai ieņemot Kurzemi, notika rūpnīcas iekārtu un personāla evakuācija uz Krieviju.
Litogrāfijas akmens, lietots 19. gs. beigās N. Jevlampjeva tipogrāfijā Kuldīgā, Policijas ielā 5.
KNM 43232
Fabrikā “Vulkāns” ražota sērkociņu kastīte.
KNM Plg. 12668
1905. GADA REVOLŪCIJA KULDĪGĀ
1905. gada revolūcijai bija vairāki sarežģīti cēloņi. Tie sakņojās pašas Krievijas impērijas pretrunīgajā dabā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Cara autokrātija no vienas puses un zemes īpašnieku, vācu muižnieku, plašās privilēģijas no otras radīja iedzīvotājiem faktiski dubultu nacionālu apspiestību; strauji augošās pilsētas bija pretstats joprojām patriarhālajam dzīvesveidam laukos; Baltijas guberņās bija daudz augstāka modernizācijas pakāpe, kuras iespaidā radās izglītota strādnieku šķira. Taču absolūtās cara varas apstākļos un impērijas ierobežojošās likumdošanas dēļ šiem jaunajiem spēkiem ietekmēt politiskos procesus Krievijā bija praktiski neiespējami. Situāciju destabilizēja arī tādi faktori kā rusifikācija un lielais bezzemnieku skaits. Sabiedrība strauji mainījās, bet no viduslaikiem saglabājusies zemes kungu sistēma laukos un tikpat novecojusī Krievijas likumdošanas un politiskā sistēma nespēja pielāgoties jauno spēku un jauno ideju straujajai attīstībai sabiedrībā.
1905. gada revolūciju aizsāka gājiena dalībnieku apšaušana Pēterburgā 9. janvārī. 13. janvārī Rīgā un citur impērijā sākās politisks streiks, kas pārauga iespaidīgās demonstrācijās. Nemieri aizrāva aizvien jaunas sabiedrības grupas, tai skaitā inteliģenci.