ĒVALDS VALTERS

bulta.png
 
valters.jpg

Ēvalds Valters ir dzimis 1894. gada 2. aprīlī Planīcas pagasta „Eglenieku” mājās mežsarga Miķeļa Šēnberga un Annas Valteres ģimenē. 1897. gadā, kad mazajam Ēvaldam bija tikai 3 gadi, strādājot pie būvdarbiem, tēvam uzkrita baļķis un viņš nomira. Pēc tēva nāves ģimene pārcēlās uz Kuldīgu.

Pēc pamatskolas beigšanas Ēvalds Valters strādāja sērkociņu fabrikā „Vulkāns”. 1912. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu, kur sastapās ar sava mūža lielāko un galveno mīlestību – valodu un literatūru. Ē.Valters gribēja daudz lasīt, bet lai lasītu bija jāzina valodas. Rīgā viņš iestājās kādos kursos, kas saucās „Valodnieks”(Язиковед), kur apguva vācu, angļu un franču valodu. Franču valodu mācīja kāda francūziete no Itālijas. Viņa dievināja 17.-18. gs. franču literatūru un iemācīja to Ēvaldam Valteram. Pa dienu viņš bija vienkāršs fabrikas strādnieks.

evalds valters 2.JPG

Ēvalds Valters savās vasaras mājās Rumbas pagasta "Ostos". Foto Modris Rubenis

Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš iestājās latviešu strēlniekos, 5. Zemgales pulkā. Savu aktiera karjeru viņš uzsāka 1917. gadā, kad Pirmā pasaules kara frontē tika izveidota strēlnieku pašdarbības teātra trupa. Pēc kara, 1920. gadā, Ēvalds Valters Maskavā iestājās teātra studijā „Творчество”, bet 1923. gadā kā aktieris darbojās Maskavas latviešu teātrī „Skatuve”. Kad 1923. gadā Ēvalds Valters atgriezās Latvijā, viņš uzsāka darbu Liepājas teātrī, kur strādāja līdz 1928. gadam. Paralēli lasīja lekcijas aktiermākslā Tautas Akadēmijā. No 1929. līdz 1930. gadam darbojās kā aktieris Daugavpils teātrī. 1932. gadā Ē.Valters kopā ar citiem aktieriem izveidoja bez darba palikušo profesionālo aktieru trupu „Tautas Teātris”, kas darbojās Rīgā, Grāmatnieku namā divus gadus. Pēc teātra slēgšanas Valters atgriezās Liepājas teātrī. 1940. gadā viņu iecēla par Jelgavas tautas teātra direktoru. No 1941. gada viņš strādāja Dailes teātrī un Dailes teātrim palika uzticīgs līdz savai pēdējai lomai.

evalds valters 3.JPG

Ēvalds Valters savās vasaras mājās Rumbas pagasta "Ostos". Foto Modris Rubenis

Ēvalds Valters filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās. Ilgu laiku bija vecākais spēlējošais aktieris pasaulē. Valters ir Kuldīgas pilsētas goda pilsonis un saņēmis arī „Tautas aktiera” goda nosaukumu.

No franču valodas pārtulkojis „Lafontēna fabulas” un Žana Batista Moljēra sarakstītās komēdijas. 1990. gadā Zviedrijā ar pseidonīmu Ints Baltarājs publicēja dzejoļu krājumu „Rusiāde”.

Ēvalds Valters mūžībā aizgāja 1994. gada 26. septembrī 100 gadu vecumā. Viņa pēdējā atdusas vieta ir Brāļu kapi, blakus citiem Latviešu strēlniekiem.

 

"Visvairāk mani dzīvē sajūsmina mana Latvija. Tur es ņemu savu iedvesmu, savu prieku. Citur nekur es nebūšu laimīgs," Ēvalds Valters.

Autore: Jolanta Mediņa

VILIS PLŪDONIS

bulta.png
 
vilis pludonis.jpg

Vilis Plūdons, īstajā vārdā Vilis Lejnieks piedzima 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa Pilsmuižas „Lejenieku” mājās. Jau no agras bērnības bija saprotams, ka mazais Vilis ir apdāvināts bērns un kārs uz grāmatu lasīšanu. Kad ziemas vakaros, pēc vakariņām, māte piesēdās pie vērpjamā ratiņa, mazajam Vilim bija jāsēž tuvāk pie skala un skaļi jālasa grāmata. Māte gribēja, lai dēls biežāk atšķir lielo melno grāmatu, bet Bībeles stāsti puiku garlaikoja. Cita lieta bija „Skolas maize”, kas bija izlasīta krustām šķērsām. Izlasītas bija visas grāmatas, kas „Lejeniekos” un tuvākajās mājās bija atrodamas. Pilsmuižas pamatskolas skolotāji bija pārsteigti, pa kuru laiku desmitgadīgais Vilis tik daudz grāmatas paspējis izlasīt. Taču, vai viņi zināja, ka mazajam Vilim „Lejeniekos” iznāca savs žurnāls ar nosaukumu „Reiznieks”, kurā viņš ierakstīja nelielus, paša sacerētus stāstiņus. Vilis arī nevienam nestāstīja, ka viņš kopā ar brāļiem spēlēja teātri, atveidojot izlasīto grāmatu tēlus.

Pilsētas skolā skolotājs Adamovičs labprāt lasīja Viļa sacerētos pantiņus, stāstiņus, nemitīgi mudinādams rakstīt vēl un apgādādams ar labu lasāmvielu. No dziesmu svētkiem vecākais brālis Kārlis pārveda Ausekļa dzejas un sastapšanās ar Ausekli bija liktenīga: Vilis saprata, ka tā ir īsta dzeja, kas paliek atmiņā pat pēc vienas reizes izlasīšanas. Auseklis bija topošā dzejnieka īsts draugs, skolotājs, padomdevējs un priekšzīmes rādītājs.

1891. gadā Vilis Lejnieks devās uz Kuldīgu, lai iestātos Baltijas skolotāju seminārā. Tā bija gara vasara, kas izsauca nākamajā skolotājā nebeidzamas ilgas pēc mājām, pēc dzimtajiem „Lejeniekiem”, kas tagad atradās tik tālu. Vaļas brīžos Vilis bieži aizdomājās par to, ko tagad dara „Lejeniekos”. Šīs nepārvaramās ilgas pēc mājām un seminārista dzīve spilgti aprakstīta Reiņa Ādmīdiņa grāmatā „Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs.”: „... Katru rītu pulksten septiņos visi semināristi, miegu no acīm berzēdami, pulcējās zālē, kur pops noturēja rīta lūgšanu. Arī ēdamistabā vēl bija jāskaita lūgšana. No astoņiem līdz pusdiviem – mācības: krievu valoda, vēsture, literatūra, ģeogrāfija, ticības mācība... Cik maz spēja dot mācību grāmatas un skolotāji! Viens otrs no viņiem bija nožēlojams muļķis... Deviņos vakarā pirms vakariņām atkal garlaicīgs dievkalpojums, tad desmitos jādodas gulēt. Semināra ēkas bēniņos bija novietotas audzēkņu mantas – lādes, maisi. Te Plūdons bija noslēpis grāmatas gan latviešu, gan krievu, gan vācu valodā. Bairons, Šekspīrs, Gēte, Šillers, Heine, Ibsens, Haiptmanis, Zūdermanis, Bjernsons, Brandess, Turgeņevs... Bija jāizdomā visādas viltības, lai varētu lasīt šīs grāmatas. Naktīs, kad visi gulēja, Plūdons sēdēja pie galda un lasīja, visu laiku uzmanīdamies, lai kāds nepārsteigtu. Direktors mēdz staigāt pa koridoriem un nemanīts ienākt guļamistabā, klasē, koridorā.”

Mācoties seminārā Vilis Lejnieks rakstīja dzejoļus. Vairākus no tiem viņš nosūtīja Teodoram Zeifertam „Mājas Viesa” redakcijā, kur tie tika nodrukāti ar pseidonīmu Plūdons. Faktiski varam teikt, ka Viļa Lejnieka dzimtā vieta ir „Lejenieki”, bet Plūdons ir dzimis Kuldīgā. 1894. gadā viņš pabeidza savu pirmo dzejoļu krājumu „Pirmie akordi”. Krājums tika nosūtīts T.Zeifertam, kurš sameklēja „Pirmajiem akordiem” izdevēju – Neimani Jelgavā.

1895. gadā, kad seminārā notika beigšanas eksāmeni, Plūdons saņēma no Jelgavas „Pirmo akordu” eksemplārus ar autora ģīmetni tajos. Krājuma eksemplāri tika piesūtīti uz svešu adresi. Iespējams, ka tā bija Zeltmata (Ernesta Kārkliņa) adrese, kurš tajā laikā bija pilsētas valdes ierēdnis un īrēja dzīvokli Kuldīgā. Plūdons bija Zeltmata labs draugs un biežs sarunu biedrs. Plūdons bija iecerējis sava pirmā dzejoļu krājuma eksemplārus dāvināt saviem draugiem un labvēļiem. Svarīga vieta apdāvināmo sarakstā bija iemīļotajam semināra skolotājam Eistaķijam Līcītim. Skolotājs Līcītis ļoti priecājās par sava audzēkņa panākumiem, taču viņam bija Vilim Lejniekam jāpaziņo vēsts, ka semināra pedagoģiskā padome, izskatot mācītāja Vasīlija Aļejeva ierosinājumu, nolēmusi jaunā skolotāja apliecībā pamazināt atzīmi uzvedībā par latvietības sludināšanu. Vēlāk, atceroties seminārā pavadītos gadus, Plūdons bijušajiem audzēkņiem un skolotājiem veltījis vairākus dzejoļus, ko vēlāk iespieda grāmatā par Baltijas skolotāju semināru.

 

Vai Plūdons, saņemot skolotāja diplomu Baltijas skolotāju seminārā, vēl kādreiz atgriezās Kuldīgā, nav īsti zināms. Sekoja Plūdoņa skolotāja gaitas dažādās Latvijas skolās un aktīva sabiedriskā darbība. Par dažādiem sasniegumiem Latvijas Valdība divas reizes Plūdoni apbalvojusi ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis arī Tēvzemes balvu.

Vilis Plūdons mira 1940. gada 15. janvārī pēc garas slimības. 21. janvārī viņu apglabāja Bauskas Plūdoņa (agrāk Lejnieku) kapos.

Baltijas skolotāju semināra ēku 1931. gadā nodeva Kuldīgas Valsts ģimnāzijas rīcībā. Lai saglabātu dzejnieka Viļa Plūdoņa piemiņu saistībā ar Kuldīgu, tika paziņots par ģimnāzijas nosaukuma maiņu, kuru apstiprināja Izglītības Ministrijas rīkojums Nr.45, 1940. gada 19. martā, kuru bija parakstījis ministrs J.Auškāps un tekstā bija teikts: „pārdēvēju līdzšinējo Kuldīgas Valsts ģimnāziju par Viļa Plūdoņa Valsts ģimnāziju”. Svinīgos apstākļos ģimnāzijai tika pasniegts jaunais skolas karogs. Taču jaunajam skolas nosaukumam un karogam brīvi izpausties bija lemts tikai neilgu laiku, jo 1940. g. 17. jūnijā Latvijā sākās padomju okupācija.

Līdz 1988. gadam skolas nosaukumi dažādi mainījušies, taču ar Plūdoņa vārdu tam nebija saistības. 1988. gadā pateicoties vietējo varas iestāžu atbalstam, sekmīgi tika risināts jautājums par Viļa Plūdoņa vārda atgūšanu. 1989. gada augustā Latvijas PSR Ministru Padome Kuldīgas 1. vidusskolu pārdēvēja par Viļa Plūdoņa Kuldīgas 1. vidusskolu. 1990. gadā skolā atgriezās saglabātais ģimnāzijas karogs.

1993. gadā, lai saglabātu Viļa Plūdoņa piemiņu skola izsludināja konkursu, kurā skolēni varēja iesniegt savus jaunrades darbus, literāri pētnieciskos darbus vai piedalīties daiļlasītāju skatē. Lai ieinteresētus skolēnus šajā konkursā iesaistīties, tika izsludinātas arī naudas prēmijas.

Baltijas skolotāju semināra ēkā šobrīd atrodas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma profesionālā vidusskola. Skola sagatavo arī ēdināšanas pakalpojumu speciālistus, kas praktisko mācību darbu apgūst skolas ēdnīcā „Eža kažociņš”. Arī tas ir kaut kas saistībā ar Plūdoni.

Pagājuši jau 120 gadi, kad Vilis Plūdons kopā ar semināristiem staigāja pa Kuldīgas ielām, ieelpojot ceriņu smaržu un skatoties kā pār Ventas rumbu peld balti mākoņi. Domas raisījās, kad pilsēta bija dienvidū aizsnaudusies un karstums slāpēja elpu zem brūnajiem, saulē sakarsušajiem dakstiņiem. Kuldīgā dzīvojot, Vilim Plūdonim lielas rocības nebija, kā tikai tā, ko vecāki atsūtīja no „Lejniekiem”, taču kādu kapeiku seminārists nopelnīja Kuldīgas bodniekiem reklāmas pantiņus rakstīdams. Draudzējoties ar Zeltmati un diskutējot ar viņu par latviešu valodu, veidojās uzskati par to, kas ir īstens tautiskums. Kuldīgai kā vietai ir būtiska nozīme dzejnieka personības veidošanā.

Autore: Jolanta Mediņa

LĪVIJA REZEVSKA

bulta.png
 
livija rezevska 1.jpg

Tēlniece un Kuldīgas goda pilsone – Līvija Rezevska (1926  - 2004) dzimusi veterinārfeldšera ģimenē, bērnību pavadījusi Kuldīgā. Zīmēšanu mācījusies pie Jēkaba Bīnes. 1951. gadā absolvējusi Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, kur viņa mācījusies pie tēlniecības vecmeistariem K.Zemdegas, T.Zaļkalna, E.Meldera. Tēlnieka V.Zaļkalna vadībā izstrādājusi diplomdarbu – „Vijolniece Lida Rubene”, kuru, gatavojoties savai 60 dzimšanas dienai, L.Rezevska atlēja bronzā un tagad tā apskatāma Pilsētas dārzā. Beigusi Mākslas akadēmiju tēlniece atgriezās Kuldīgā un  Daiļamatniecības vidusskolā pasniedza tēlniecību. Arī mūža nogali tēlniece pavadīja Kuldīgā, Mucenieku ielā 19, kur ir izveidota izstāžu zāle ar viņas skulptūrām un sīkplastikas darbiem.

Mākslinieces vēlme bija veidot skulptūrparku dzimtajā pilsētā. Darbus uzsāka 1976. gadā. Uz pils parku vispirms tika atvesti pasūtīto darbu cementa atlējumi,  lai izvēlētos piemērotāko vietu novietošanai. Tēlniece lepojās, ka ir vienīgā sieviete Eiropā, varbūt pat pasaulē, kas veselu skulptūrparku izveidojusi viena pati. Tēlniecības darbi veltīti gan dzīvības, mīlestības un auglības tēmai, gan mūzikas, sāpju un ciešanu tēmai: „Māmiņa” („Kukažiņa”) - stāvoša veca sieviņa ar labsirdīgu smaidu sejā simbolizē Latvijas senatni,  „Sāpju ceļi” - māksliniece simboliski attēlo deportācijās cietušos Latvijas iedzīvotājus, „Spēlmanis Tots” -  skultūras iecere radusies pēc Raiņa lugas „Spēlēju dancoju“ noskatīšanās Dailes teātrī, kur galveno lomu spēlēja aktieris H.Liepiņu., „Indulis un Uģis”- veltīts J.Raiņa lugas „Indulis un Ārija” varoņiem. Indulis nes uz saviem kamiešiem nāvīgi ievainoto draugu Uģi.

livija rezevska 2.jpg

Līvija Rezevska bērnībā
Līvija Rezevska 1971. gadā strādājot pie skulptūra “Māte ar bērnu” (granīts), kas glabājas Maskavā, Mākslas fondā

Autore: Jolanta Mediņa

KRISTAPS VALTERS

bulta.png
 
kristaps valters.jpg

Kristaps Valters piedzima 1861. gada 18. decembrī Kuldīgas pagasta (tagad Rumbas pagastā) „Dindžu” mājās, saimnieku ģimenē. Pēc Kuldīgas Vācu ģimnāzijas beigšanas K.Valters devās studēt tieslietas Maskavas universitātē, kur viņam izveidojās sadarbība un draudzība ar Kr.Valdemāru, Kr. Baronu un citiem latviešiem, un kopā ar viņiem arī aktīvi piedalījās latviešu studentu organizācijas veidošanā. Šī organizācija vēlāk pārtapa studentu biedrībā „Austrums”, kuras vadītājs bija Jānis Čakste. Biedrībā aktīvi darbojās arī Kristaps Valters. Viņš bija arī studentu korporācijas „Fraternitas Letica ” biedrs, ar kuras filistriem, bijušajiem studiju biedriem viņu vienoja sirsnīgas attiecības līdz mūža galam.

Vēl būdams students, K.Valters divas vasaras kājām apceļoja Kurzemi un lika pamatus vēlākam latviešu etnogrāfiskajam muzejam ar šajos apmeklējumos iegūtajiem priekšmetiem un mutvārdu liecībām. Vēlāk, viņa vadītajā „Dienas Lapā” tika izveidots īpašs etnogrāfiskais pielikums, kur tika publicēti raksti par tā laika aktualitātēm etnogrāfijas jautājumos.

Kad K.Valters pabeidza studijas, viņš uzsāka advokāta praksi Kuldīgā, strādājot par advokāta palīgu. 1894. gadā viņš tika ievēlēts par Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības priekšsēdētāju. Šajā laikā biedrībā bieži tika rīkotas vakara lekcijas, kuru laikā tika skaidroti dažādi jautājumi. K.Valters pats lasīja lekcijas par Rietumu literatūru un filozofiju. Daudz tika darīts, lai stiprinātu kora dziedāšanas tradīcijas Kuldīgā. Strādādams Kuldīgā Valters pulcēja ap sevi Baltijas skolotāju semināra audzēkņus, iepazīstināja viņus ar Rietumeiropas, īpaši Vācijas, literatūru, filozofiskām un sabiedriskām problēmām.

Pēc dažiem gadiem, kad K.Valters pārcēlās uz Rīgu, aktīvi darbojās Jaunajā strāvā, kur popularizēja rietumnieciskās idejas. Viņa studiju biedrs un draugs Jansons bija uzrakstījis referātu par jauno latviešu literatūru, kas bija tapis dāņu literatūrvēsturnieka Brandesa ideju ietekmē. Valters uzskatīja, ka šo referātu ir vērts noklausīties iespējami plašam klausītāju lokam un tas stipri ietekmēja tā laika sabiedrisko un literāro domu. Krievijas valdības represijas pret jaunstrāvniekiem un „Dienas Lapu” bija nežēlīgas. K.Valteram kādu laiku nācās pavadīt apcietinājumā. Pēc apcietinājumā pavadītā laika viņš turpināja savu advokāta praksi Rīgā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Valtera bēgļa ceļš veda uz Krieviju, kur viņš strādāja Latviešu bēgļu centrālajā palīdzības komitejā Pēterburgā un Tērbatā.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, Rīgā latviešu juristi savā kopsapulcē izlēma jautājumu par turpmāko Latvijas tiesu iekārtu un 1918. gada 7. decembrī kopā ar Jāni Graudiņu ievēlēja K.Valteru par Latvijas augstākās tiesu iestādes senāta senatoriem. Vienlaikus viņš uzņēmās arī jaundibinātā Administratīvā departamenta vadītāja pienākumus, kurus pildīja līdz aiziešanai pensijā. Administratīvā tiesa, kas agrāk ne Latvijā, ne Krievijā nebija pazīstama, bija viņa mūža darbs. Ar to Latvija izveidojās par tiesisku valsti rietumnieciskā nozīmē. Viņa uzskats bija, ka arī katra valsts un pārvaldes iestāde ir stingri saistīta ar pastāvošiem likumiem, kuru pareizu pielietošanu katra pilsoņa interesēs pārbauda neatkarīga tiesa. Tiesu vara tika nostādīta pāri administratīvai varai. Valtera nostāja bija, ka Latvijā tiesiskas iekārtas nostiprināšanai, tāpat kā vairākās rietumu valstīs, ir nepieciešama īpaša Satversmes tiesa, kas pārbaudītu likumu un valdības lēmumu saskaņu ar satversmes noteikumiem, tādā veidā izveidojot tiesību kontroli un Satversmes noteikumu neaizskaramību visās valsts nozarēs. Latvijas valstij jābūt tiesību valstij. Paliekamus pamatus šādai valstij un valsts iekārtai savā mūža darbā ir licis Kristaps Valters.

 

Blakus tiešajam darbam, kas prasīja ļoti daudz laika, reizēm neatstājot to ne ģimenei, ne pašam, senators veidoja un bagātināja savu personību. Līdz savai pēdējai stundai viņš dedzīgi sekoja līdzi latviešu un cittautu juridiskajai literatūrai. Ar sevišķu interesi lasīja latviešu un cittautu literātu darbus, sevišķi pievēršoties vācu un franču literatūrai, filozofijai, vēsturei un socioloģijai. Šo savas personības un izglītības nemitīgu paplašināšanu K. Valters uzskatīja kā svarīgu priekšnoteikumu pareizai tiesību izpratnei. Viņš uzskatīja, ka labam tiesnesim savā personībā ir jāapvieno jurists un kultūras vērtību sapratējs. Tiesību valsts un kultūras valsts K.Valteram bija nedalāms jēdziens.

Kristapa Valtera tuvs draugs bija mākslinieks Janis Rozentāls. Viņš bieži viesojās senatora dzīvoklī Rīgā, kur abi mēdza diskutēt par dažādiem kultūras jautājumiem. Reiz J.Rozentāls uzdāvināja K.Valteram savu gleznu, skaistu Saldus ainavu. Taču glezna pazuda, kad Pirmā pasaules kara laikā Valteru dzīvoklī dzīvoja vācu virsnieki. Interesantu, neliela formāta gleznu kā dāvanu no mākslinieka saņēma K.Valtera meita Anna, kurā bija redzami divi mīlnieki, kas salabst pēc strīda. Sākoties Pirmajam pasaules karam dēls Nikolajs kā dāvanu saņēma pasteli „Latvju strēlnieki”.

Lai neiespaidots varētu veikt savu darbu tiesību jomā, K.Valters atteicās no aktīvas darbības politikā. Viņš atteicās arī no Pētera Juraševska ministru kabinetā piedāvātā tieslietu ministra portfeļa, lai gan pamatdoma bija visa tieslietu resora izņemšana no ikdienas politikas. Tāpat Valters atteicās no aicinājuma kandidēt valsts prezidenta amatam pēdējās prezidenta vēlēšanās.

 

Liktenīgs K.Valteram bija 1934. gads, kad par atteikšanos atzīt 15 .maija legalitāti, viņu palūdza aiziet pensijā. 1926. gadā, par nopelniem Latvijas valsts labā, tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II.šķiru.

 

Ar tiesību jautājumiem bija saistīta gandrīz visa senatora ģimene. Viņa brālis Juris Valters bija viens no pazīstamākajiem latviešu advokātiem, kurš praktizēja Liepājā. Kopā ar sievu Emmu (dzim.Galviņa) K.Valters audzināja divus bērnus. Meita Anna, vēlāk pulkveža Aigara atraitne, bija beigusi Latvijas Universitātes tiesību zinātņu fakultāti.  Padomju varas iestādes viņu izsūtīja uz Sibīriju un pēc atgriešanās dzimtenē viņa dzīvoja Rīgā. Dēls Nikolajs, pabeidzis tiesību studijas Latvijas Universitātē, devās uz Vīni, lai papildinātu savas zināšanas tiesību jomā. Atgriezies Rīgā strādāja kā advokāts un kultūras darbinieks. Pēc Otrā pasaules kara lasīja lekcijas Vīnes universitātē Austrijā. Austrijā arī miris un apglabāts.

Aizejot pensijā Kristaps Valters vēl kādu laiku palika Rīgā, bet tad atgriezās savās tēva mājās, Rumbas pagasta „Dindžās”. Tur viņš daudz lasīja savu iemīļoto autoru darbus un baudīja dabas burvību. Savās tēva mājās,1944. gada 5. novembrī, nesagaidot savu 84 jubileju Kristaps Valters mira. Taču viņš atstāja neizdzēšamas pēdas mūsu Latvijas tiesību zinātņu vēsturē un kalpoja kā paraugs daudziem advokātiem un tiesnešiem.

kristaps valters 2.jpg

Senatori un senāta prokurori 1926. gadā. Pirmajā rindā no kreisās ceturtais sēž senators Kristaps Valters

Autore: Jolanta Mediņa

PĒTERIS KORĀTS

bulta.png
 
peteris-korats-1.jpg

1871. gada 20. decembrī Alsungas pagastā Edas un Andreja Korātu ģimenē piedzima dēls Pēteris. Vecāki bija muižas kalpi, strādāja Alšvangas „Ozolmuižā”, bet vēlāk tiem izdevās nopirkt pašiem savu zemes gabalu. Zeme bija pārāk neauglīga, lai nodrošinātu iztiku visai ģimenei, tādēļ jau zēna gados Pēterim un pārējiem bērniem bija jādara dažādi gadījuma darbi tuvākā apkārtnē. Jau agrā bērnībā mazais Pēteris no sava tēva iemācījās spēlēt kokli. Piecu gadu vecumā viņš uzrādīja lielu meistarību. Līdzi interesei par kokļu spēli viņam nāca arī interese par kokļu izgatavošanu un ne tikai. Viņš izgatavoja arī buku ragus un suitu ganu stabules.

 

Par piedalīšanos 1905. gada revolucionārajā kustībā viņš vairākkārt sēdējis cietumā un tiesāts karatiesā Jelgavā. Pēteris Korāts zināja arī ļoti daudz nostāstus par Alsungas senatni un vienmēr bija uzticīgs savam suitu bruslakam un koklei.

1912. gadā Pēteris Korāts bija spiests pārcelties uz Vecpili un strādāt Vecpils muižā par kalpu. Strādājot Vecpils muižā, Pēteris Korāts apguva arī galdnieka amatu, kas noderēja izgatavojot kokles.  Par Pētera Korāta dzīves gājumu ziņu ir saglabājies maz, taču saglabājušies fakti, kas nepārprotami mums liek saprast, ka Pētera Korāta ieguldījums Latviešu kokļu spēles attīstībā ir ievērojams un par to atceras vēl šodien.

1924. gadā pie Pētera Korāta ciemojās Emīlis Melngailis, kam viņš dziedāja un koklēja. Abi dižgari sadraudzējās un turpmāk bieži viens otru apciemoja. Daudzas melodijas Pēteris Korāts sacerēja pats. Gan viens, gan ar sievu Mariju un bērniem bieži uzstājās dažādos pasākumos. Ar lielu labpatiku P.Korāts sniedz savus koncertus Latvijas lauku ļaudīm, jo uzskatīja, ka viņiem ir mazāk iespēju baudīt kultūras piedāvājumu. Dziesminieka Korāta un suitu dziesmas bija radījušas lielu interesi par mūsu tautas skaņu mākslu. Bija pienācis laiks tautas mūzikai piegriezt tikpat lielu vērību kā tautasdziesmām un tautas ornamentiem. Tika ieteikts Konservatorijas audzēkņiem vasaras brīvlaikos pievērsties tautas mūzikas vākšanai un pierakstīšanai. 1925. gadā Pēteris Korāts kļuva par pirmo koklētāju – solistu, kurš uzstājās Latvijas radiofonā. Viņa koklēšana tika ieskaņota vairākās skaņu platēs.

peteris-korats-2.jpg

1934. gadā Pēteris Korāts no Vecpils pārcēlās uz dzīvi Aizputē, kur dzīvoja mājā Katoļu ielā. Šodien ēka tur vairs neeksistē.

 

Kad 1930. gadu otrajā pusē Latvijas skolas tika aicinātas iesaistīties tautasdziesmu vākšanā, Pētera Korāta teiktās tautasdziesmas pierakstījuši arī Aizputes pamatskolas skolēni.

Tad vēl kāds interesants notikums no Korātu tēva dzīves. 1938. gadā dziedātājs Fricis Puķītis bija izdomājis Liepājas Latviešu biedrības lielajā zālē rīkot veclatviešu mūzikas un dziesmu vakarus. Kādā no šiem vakariem piedalījās arī Pēteris Korāts. Viņš kopā ar savu dzīvesbiedri Mariju un audžudēlu Gunāru jau vakarā bija ieradies Liepājā un apmeties F.Puķīša dzīvoklī. Līdzi bija atvesti arī senie instrumenti, kurus paredzēts demonstrēt Liepājniekiem. Instrumentus bija iespēja arī iegādāties. Tikšanās reizē uz galda tika novietotas vairākas kokles ar oša apakšām un egles koka virsām. Vienas tādas kokles izgatavošana Korātu tēvam ilga apmēram divas dienas. Kad tika uzdots jautājums, cik tāds instruments maksā, tika saņemta atbilde – cik stīgu, tik latu. Pats Pēteris Korāts spēlēja savu mīļāko kokli, kuru bija izgatavojis jau 1891. gadā. Tad viņš esot izņēmis kādu prāvu rīku un teicis: tas ir jērs. Izrādījies, ka rādītais instruments tiešām izgatavots no jēra ādas un saucās “somu dūdas”. Uz tām spēlējot tikai tautas diždanci, teicis sirmais koklētājs. Tad vēl apmeklētajiem tika rādīti divi buka ragi ar izurbtiem caurumiem. Lielākais bijis buka rags, bet mazākais – kazas rags. Interesanta bijusi arī P.Korāta rādītā gana taure, kuru viņš esot izgatavojis no priedes galotnes un pūtis jau tad, kad pats vēl gājis ganu gaitās. Nošu grāmatas koklētājs uzskatījis par savām ienaidniecēm apgalvodams, ka visas notis ir viņam galvā. Kokļu meistars un koklētājs jau piedzīvojis sirmu vecumu, kā pats teicis – pārlaidis jau 70 ziemu, bet dziesmas viņu uzturot vēl ļoti spirgtu.  

1939 .gadā, lai iepazīstinātu skolas ar etnogrāfiskās mūzikas melodijām, Izglītības ministrijas pārstāvji un folkloras krātuves pārzinis profesors K.Straubergs noklausījās Alsungas suita Pētera Korāta kokles mūziku. Tika nolemts, ka Pēteris Korāts savas melodijas atskaņos vairākās Rīgas skolās. Šajos koncertos piedalīsies arī viņa sieva Marija un audžudēls – 6 gadus vecais Gunārs.  Bez kokles koncertos tika izmantoti vēl arī citi instrumenti – stabules, bukurags un dūdas.  

 

Pēc Otrā pasaules kara, kad dzīve pamazām sāka ievirzīties sliedēs. Kādas tās bija tas ir cits jautājums. Pēteris Korāts tajā laikā dzīvoja Aizputē, kur 1946. gadā tika noorganizēts etnogrāfisks senlatviešu deju un mūzikas instrumentu ansamblis, ko vadīja kultūras nama vadītājs J.Krauksts kopā ar deju un kokļu meistaru Pēteri Korātu. Ansamblis iestudēja uzvedumu “Skani, kokle”, kurā tika atspoguļotas Alsungas kāzu paražas, dejas un dainas. Ar šo iestudējumu ansamblis piedalījās republikāniskajā skatē.

Liepājas mūzikas vidusskolā, pēckara periodā, sāka rīkot mūzikas rītus. Tie bija veltīti latviešu tautas dziesmām. Vienā no šādiem mūzikas rītiem ar savu programmu uzstājās arī Pēteris Korāts ar sievu un audžudēlu. Viņš spēlējis uz 13 stīgu kokles, kuru ieguvis 12 gadu vecumā.

peteris-korats-3.jpg

Pirmais latviešu tautas instrumentu orķestra izveidotājs Sergejs Krasnopjorovs 1947. gadā izbraukāja krustām šķērsām Latviju, meklēdams seno tautas instrumentu spēlētājus un būvētājus, kas vēl palikuši pēc kara. Par paraugu modernizēšanai viņš esot izvēlējies tieši Pētera Korāta darināto kokli, jo tā bijusi skanīgākā no visām, kas Latvijā bija dzirdētas.

Tieši Pēterim Korātam varam būt pateicīgi par devumu tautas dziesmu, deju un instrumentālās mūzikas pūrā. Ievērojamais kokļu meistars un to uzlabotājs septiņstīgu kokļu vietā darinājis divpadsmit un divdesmitčetru stīgu kokles, saglabājot tradicionālo kokļu formu. Kad pēckara gados Aizputes Misiņkalna parkā notika rajona Dziesmu svētki, katru reizi svētku gājienā dziedātājiem pa priekšu, tērpies suitu tautas tērpā, gāja – kā teica aizputnieki – vecais Korāts ar sievu un mazu puišeli. Pašam kokle rokās. Svētku laukumā tika dziedāts un spēlēts, un tā tas notika daudzus gadus.

Kokles darināšana un spēlēšanas prasme tika pārmantota no paaudzes paaudzē. Vecie meistari jau aizgājuši un ziņas par viņiem saglabājušās diezgan trūcīgas, bet palicis viņu darbs, kas vēl šodien skatāms Latvijas muzejos. Pētot viņu atstāto mantojumu, mūsdienās rodas jauni kokļu meistari, kas turpina veco kokļu meistaru darbu. Liepājas muzejā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā glabājas arī Kurzemes kokļu meistara Pētera Korāta darinātās kokles un citi tautas instrumenti. Kokles darināt viņš iemācījies no sava tēva, kuram šo mākslu droši vien iemācīja viņa tēvs un kas lai zina, cik dziļi sniedzās šīs saknes. Kurzemnieki Korāti bija kokļu spēlētāju un darinātāju dinastija, jo Pētera Korāta darbu turpināja viņa dēls Matīss Korāts, kurš šīszemes gaitas beidza 1978. gadā.

Pēteris Korāts savu mūža nogali aizvadīja Durbes pagasta “Puķukalnos”. Tur arī 86 gadu vecumā, 1957. gada 15. septembrī, apklusa viņa kokles un apklusa sirds. Par viņu runāja viņa skandētās dziesmas, kuras palika kā mantojums visai latviešu tautai. Mēs varam būt bezgalīgi pateicīgi Alsungas novadam, kurš saglabājis savu ievērojamāko kokļu darinātāju vārdus, starp kuriem ir arī Pēteris Korāts.

Sagatavojot rakstu izmantotas fotogrāfijas no Liepājas muzeja krājuma.

Autors: Jolanta Mediņa

EGOLFS VOLDEMĀRS BAKŪZIS

bulta.png
 
egolfs-voldemars-bakuzis-1.jpg

E.V.Bakūzis ir dzimis 1912. gada 27. maijā Kuldīgā. Mātes vecāki bijuši muižas kalpi un dzīvojuši lielā nabadzībā. Ģimeni vēl mazam esot izjauca karš. Jau no divu gadu vecuma, māte savu dēlu bija iemācījusi neraudāt, līdz ar to visu mūžu E.V.Bakūža bēdu izteiksme bijusi melodija un mūzika.

Pēc Rīgas pilsētas 2. vidusskolas beigšanas Bakūzis studēja Latvijas universitātes Mežkopības nodaļā, ko 1935. gadā absolvēja ar izcilību. Tad sekoja skolotāja darbs Viļakas mežsaimniecības skolā, pēc tam bijis lauksaimniecības kameras Mežkopības nodaļas vadītājs, tad asistents Meža taksācijas un ierīcības katedrā Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā, bet 1941. gadā tika uzaicināts vadīt Meža departamenta Meža ierīcības nodaļu.

1944. gada oktobrī Bakūzi uz ielas apcietināja un aizveda uz Vāciju piespiedu darbos, taču viņam izdevās vēl atgriezties Latvijā un doties prom ar ģimeni. Braucot pa Vācijas ceļiem viņš vēroja mežus, un, nonācis Saksijā, par redzēto uzrakstīja ziņojumu Lielvācijas mežu pārvaldei, kas viņu tūdaļ uzaicināja darbā.

 

Bakūzis bija viens no aktīvākajiem Mežsaimniecības fakultātes izveidotājiem Baltijas universitātē. Tieši šajā universitātē diplomus ieguvuši daudzi ārzemēs pazīstami mežkopji. Kad Baltijas universitāte tika likvidēta, Bakūzis kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV. Tur viņu uzaicināja strādāt Minnesotas universitātē. Strādājot tur, vienlaikus rakstīja doktora disertāciju un 1959. gadā ieguva filozofijas doktora grādu. Visu atlikušo mūžu viņš nostrādāja kā Minnesotas universitātes Meža un vispārējās ekoloģijas profesors. Viņš publicēja plašu pētījumu par balzāma baltegli, izdeva grāmatas „Mežsaimniecības ekosistēmas perspektīvā” un „Mežu ekosistēmu pamati”.  Zinātniskais darbs bija visa viņa dzīve un Bakūzis atzina, ka viņa seši bērni izauga bez tēva līdzdalības. Viņa dzīve bija tur, kur bija viņa grāmatas.

egolfs-voldemars-bakuzis-2.JPG

Bakūžu ģimene. Sēd: E.V.Bakūža māte, stāv: Ilze, Pēteris, Egolfs, Dace un Elza

Bakūzis aizgāja pensijā 1982. gadā, taču neskatoties uz slimību un vājo redzi, katru dienu, kājām vai kaimiņa aizvests, devās uz universitāti, lai vēl strādātu. Lielāko daļu no savas dzīves Amerikā, Bakūzis bija kaislīgs grāmatu pircējs un izveidoja ievērojamu personīgo bibliotēku. Vēlāk, būdams pilnīgi akls, viņš savu grāmatu kolekciju ziedoja Minnesotas universitātes bibliotēkai. Bibliotēka no šīs dāvanas būtu atteikusies, ja Bakūzis pats nesegtu visas izmaksas, kas saistītas ar kataloģizāciju. Viņš izrakstīja universitātei čeku, lai varētu veikt kolekcijas uzņemšanu bibliotēkā.

Trīsdesmit divus gadus no savas dzīves E.V.Bakūzis nodzīvoja Latvijā un atstāja neizdzēšamas lappuses Latvijas meža ierīcībā. Ilgus gadus notika sarakste ar draugiem un paziņām Latvijā. Tika sūtīti dažādi pētījumi un grāmatas, kas varētu noderēt mežu zinātniekiem Latvijā. Desmit gadus uz Latviju pienāca vairāki simti vēstuļu, kurās atklājās diža cilvēka, zinātnieka dzīve un darbs.  E.V.Bakūzis īpaši priecājās par vēstulēm, kuras saņēma no Latvijas. Svarīga viņam bija ilgo gadu sarakste ar savu vēstuļu draugu Aiju Zviedri. Kādā vēstulē Aijai viņš rakstīja: „Jānis Broks un māsīcas meita Marija man atsūtīja skaisto grāmatu par Kuldīgu un Ventu. Es atradu tur daudzas pazīstamas vietas. Liepājas un Kalna iela pieder Kuldīgas sirdij. Alekšupītē rit Kuldīgas asinis. Es gribētu izstaigāt ikvienu ielu vecajā Kuldīgā, Pilsdārzu, Ventas stāvo krastu un elpot Rumbas dzidro vēsumu.”

egolfs-voldemars-bakuzis-3.JPG

Bakūžu ģimene 1961. gada decembrī

2003. gada oktobrī uz Latviju ceļo vēstule no Viļa Kurmja, kurš ilgus gadus bija E.V.Bakūža draugs un apmeklēja viņu, lai palīdzētu tikt galā ar rēķiniem un mājas soli. Vilis Kurmis rakstīja: „Egolfs ir mūžības ceļos, bet domās un atmiņās viņš ir dzīvs mūsu vidū. Septembra sākumā Egolfa mājās kopā sanāca tuvinieki un draugi Egolfu atcerēties. Klāt bija Egolfa bērni, trīs meitas (Ilze, Anna, Alīda) un divi dēli (Pēteris un Andrejs). Iztrūka meita Dace, kas dzīvo Rietumu krastā. Tad māsa Alīda (92) un pieci mazbērni... Egolfa vēlēšanās bijusi – nekādu izvadīšanu, nekādas bēres. Arī viņa vēlēšanās bijusi atdot viņa pelnus Misisipi upei. Šo vēlēšanos izpildījuši viņa dēli. E.V.Bakūzis aizgāja aizsaulē 2003. gada 30. augustā 91 gada vecumā. Egolfam kapa vietas ar piemiņas plāksni vai pieminekli nebūs, bet viņš savu piemiņu ir ierakstījis laika gājumā ar savu darbu, kas kā piemineklis pastāvēs tālu nākotnē.”

 

Uz Viļa Kurmja vēstuli Aija Zviedre rakstīja atbildi: „Es kautrējos Egolfam uzrakstīt mūsu vēlmes par viņa pēdējo gājumu. Varbūt vajadzēja par to pateikt Jums, lai caur sarunām virzāt viņa domas. Mēs gribējām, lai pēc viņa aiziešanas Aizsaulē Egolfs atgriežas pie savām saknēm – Kuldīgā, un lai pēc piemiņas dievkalpojuma vai cita veida atceres brīža, pelni tiek iekaisīti Ventas Rumbā. Jūs droši vien zināt latviešu dainās izteikto domu: Kārtu kārtām tēvu zem... Kas tad ir tā tēvu zeme? Ne jau mantojums, bet tā, kas veidojas no tēvu pīšļiem. Kad pienāk laiks, tad katrs ar savu niecīgo daļiņu veido jaunu kārtu. Egolfs man bieži vēstulēs sirsnīgi rakstīja par savu māti, dzīvi Kuldīgā un Ventu, pieminēja gaitas mežos. Varbūt viņš domāja par atgriešanos, bet negribēja nevienu apgrūtināt.”

Egolfam Bakūzim par dzīvi bija ļoti daudz prātulu. Viena no tām bija – strādā, it kā tu dzīvotu tūkstoš gadus, bet esi gatavs aiziet kaut vai rīt.

Autore: Jolanta Mediņa

ELVĪRA ALTCEPURE

bulta.png
 
elvira altcepure 1.jpg

Elvīra Altcepure dzimusi 1897. gada 20. februārī Snēpeles pagasta “Segļos”. Elvīra bija vecākā meita 3 bērnu ģimenē. Tēvs Fricis bija izmācījies par galdnieku, bet māte strādājusi dažādus darbus. Sākumā meitene mācījās Snēpeles pamatskolā, vēlāk iestājās meiteņu privātskolā Kuldīgā. Skolas uzturētāja pēc tautības bija vāciete un meitenēm mācīja franču, angļu, vācu valodu. Latviešu valodu mācīja ļoti maz. Meiteņu privātskolu E.Altcepure pabeidza 17 gadu vecumā.

Pirmā pasaules kara laikā ģimene dzīvoja Plinču muižā, bet E.Altcepure Kuldīgā. Dzīvojot Kuldīgā, viņa strādāja viesnīcas “Metropole” virtuvē, vēlāk aptiekāra Aleksandra fon Grabes virtuvē. 1916. gada janvārī E.Altcepure pārcēlās uz Padures pagastu, kur sāka strādāt par saimniecības vadītāju pie Nabes muižas īpašnieka Karlsona. 1920. gadā pirmo reizi Padurē spēlēja teātri, uzvedot lugu “Ģimenes laime”. Vēlāk arī Elvīras ģimene pārcēlās uz Nabes muižu. Tēvs bija miris, bet jaunākajai māsai bija tikai 10 gadi.

Kad Kuldīgā tika nodibināts Kuldīgas Latviešu teātris, E.Altcepure pārcēlās uz Kuldīgu un aktīvi iesaistījās teātra darbībā. Interese par teātra spēlēšanu bija, taču mazajā Kuldīgā trūka iespēju izglītoties šajā jomā. Tādēļ 1923. gadā Altcepure aizbrauca uz Rīgu un sāka mācīties Zeltmata (Ernesta Kārkliņa) dramatiskajos kursos. Kursos bija jāmācās 3 gadi. Brīvlaikos, lai nopelnītu līdzekļus kursu turpināšanai un iztikai, bija jāmeklē darbs. Sākumā Elvīru kā mājkalpotāju pieņēma kāda krievu tautības sieviete Rīgā. Saimniece katru mēnesi maksāja 25 latus un bija iespēja apmaksāt mācības kursos. Taču pēc pāris gadiem saimniece devās prom uz Krieviju un dzīvokli pārdeva. Tad, pa dienu E.Altcepure strādāja muitā, bet vakaros apmeklēja kursus. Vienu vasaru viņai izdevās dabūt saimniecības vadītājas un aukstā galda pārzines vietu Jūrmalā. Te maksāja lielas algas. Reizēm pat 3000 rubļus. E.Altcepurei kā aukstā galda saimniecei bija jāgatavo uzkodas un saldie ēdieni. Jūrmalā atradās kāds ebreju paviljons, kur bieži mēdza uzturēties bagātie ebreji. Kad viņi devās prom, tad vēl atstāja dzeramnaudu, kā pateicību par labu ēdienu un apkalpošanu. Rudenī bija iespēja nomaksāt mācības kursos, bet pavasarī E.Altcepure sāka saņemt stipendiju.

Trīs gadus E.Atcepure mācījās pie Zeltmata kursos. Zeltmatis un pārējie kursu mācībspēki bija nolēmuši, ka viņai jākļūst par režisori Limbažu dramatiskajā ansamblī, bet aktrisei prātā bija tikai Kuldīga.

 

E.Altcepurei piemita arī skatuves pedagoga talants un spējas, jo mācoties 3. kursā, kad Zeltmatis bija kaut kur aizbraucis, viņai uzticēja strādāt ar pirmā kursa audzēkņiem. Māksliniece pati savām spējām tik daudz neticēja, bet Zeltmatis un citi pasniedzēji gan.

Pabeigusi dramatiskos kursus, E.Altcepure atgriezās Kuldīgā, taču teātrī visas vietas jau bija aizņemtas. Padures un Īvandes dramatisko pulciņu vadītāji bija uzzinājuši, ka viņa atgriezusies Kuldīgā, tūlīt brauca runāt par darbu. Tā kādu laiku E.Altcepure strādāja ar dramatiskajiem kolektīviem Padurē, Īvandē un Snēpelē. Pagastos pastāvēja dažādas biedrības, pie kurām darbojās dramatiskie kolektīvi, tur arī tika uzvestas dažādas lugas. Strādājot ar dramatisko kolektīvu Padures pagastā, E.Altcepurei tika uzticēts darboties ar meitenēm, kuras sastāvēja aizsargu pulciņā. 1928. gada aprīlī izdevums “Latvijas Kareivis” ziņoja, ka par Kuldīgas aizsargu pulka Padures aizsardžu pulciņa priekšnieci iecelta Elvīra Altcepure. Kad atbrīvojās vieta Kuldīgas Latviešu teātrī, tad E.Altcepure sāka strādāt tur un nostrādāja līdz 1929. gadam.

elvira altcepure 2.jpg

Padures pagasta koris un dramatiskais kolektīvs 1920. gados. Elvīra Altcepure pirmā no kresās, pagriezusies iesānus

Kad Latvijai pienāca krīzes gadi, E.Altcepuri aicināja uz Rīgu strādāt palīdzības darbā. Sasitībā ar lielo bezdarbu, krīzes laikā Rīgā bija ļoti daudz trūcīgo, kam bija nepieciešama palīdzība. Rīgā viņa ieradās 1930. gada janvārī. Palīdzības organizācijā Altcepures pienākums bija reģistrēt trūcīgos un apmeklēt viņus mājās, lai noskaidrotu, kāda palīdzība viņiem nepieciešama. Bija jāvāc arī ziedojumi. Tika iedota čeku grāmatiņa, kur piereģistrēt ziedoto un E. Altcepure staigāja no mājas uz māju. Katrs ziedoja trūcīgajiem, ko vien varēja – naudu, apģērbu, pārtiku. Kad ziedojumi bija savākti, tad tika saaicināti trūcīgie un saziedotās mantas viņiem izdalītas. Rīgā, Kazaku ielā 3, tika ierīkots ēdināšanas punkts, tā saucamā zupas virtuve. Tur bērniem katru dienu bija iespēja paēst siltas pusdienas. Sestdienās katram vēl iesvēra drusku putraimus un speķi, ko aiznest uz mājām, lai paši pagatavotu pusdienas svētdienā, jo svētdienās ēdināšanas punkts nestrādāja. Vasarās Jūrmalā tika ierīkots mātes un bērna atpūtas nams, bet priekš lielākiem bērniem vasaras kolonijas. E.Altcepure šeit strādāja ar bērniem un viņas pārziņā bija bērni no dzimšanas līdz skolas vecumam. Laikā, kad E.Altcepure strādāja palīdzības organizācijā, Izglītības ministrs Latvijā bija Atis Ķēniņš. Pēc Dānijas parauga Latvijā tika nodibināta Tautas augstskola. Altcepure blakus darbam apmeklēja arī šo augstskolu. Tajā lekcijas par literatūru lasīja Zenta Mauriņa un viņa E.Altcepurei uzticēja lasīt to dzejnieku dzejoļus, par kuriem viņa lasīja lekcijās. Palīdzības organizācijā viņa nostrādāja līdz 1935. gadam. Tad ekonomiskā situācija un apstākļi Latvijā sāka uzlaboties, pakāpeniski samazinājās bezdarbs un nebija vairs tik daudz trūcīgo ģimeņu.

1935. gada beigās E.Altcepure atgriezās atpakaļ Kuldīgā un iestājās darbā Kuldīgas slimnīcā, bet vakaros un brīvajās dienās strādāja teātrī. Divus gadus nostrādāja slimnīcā, bet vēlāk tikai teātrī. Skatītāji Elvīru Altcepuri pazīst kā Elvu Mežrozīti (Mežrozi).

elvira altcepure 3.jpg

Personāls un slimnieki Kuldīgas pilsētas slimnīcas dārzā 1937. gada vasarā. Elvīra Altcepure apķērusi zēnu.

Otrā pasaules kara laikā dramatiskajā ansamblī kā režisore strādāja Altcepures draudzene Kamilla Baumane, arī aktieris Valdis Mediņš. Tika iestudēta Raiņa luga “Pūt vējiņi”, kur Mežrozīte spēlēja māti, R.Blaumaņa “Pazudušais dēls”, kur spēlēja Roplainieti un M.Zīverta “Pavēsti”, kur spēlēja Suķa kundzi.

Karam beidzoties, liela daļa Kuldīgas aktieru aizbrauca uz Latgali, kur darbojās Rēzeknes teātrī. Uz Rēzekni aizbrauca arī K.Baumane un V.Mediņš, bet E.Altcepure palika Kuldīgā. Viņa teica: “Kamēr Kuldīgā būs akmens uz akmeņa, es Kuldīgu nepametīšu, Kuldīga bez teātra nepaliks.” Aktrise nolēma rakstīt vēstuli uz Liepāju Arvīdam Briedim, vai viņš negribētu strādāt Kuldīgā. Nav skaidri zināms, ko A.Briedis atbildēja, bet līdz 1950. gadam E.Altcepure pati vadīja dramatisko ansambli Kuldīgā. Pēc pāris gadiem aktrises darbība uz skatuves beidzās un tam iemesls bija sliktā veselība. Strauji bija pasliktinājusies redze, kas Kuldīgas skatuves dīvai Mežrozītei vairs neļāva atrasties uz skatuves, kur viņa jutās daudz brīvāka un noderīgāka, nekā režisores amatā. 1953. gadā viņa aizgāja pensijā un pēc laika pārcēlās uz Alsungu.

Elvīra Altcepure ar savu aizrautību un nesavtību ir devusi nenovērtējamu ieguldījumu teātra attīstībā un teātra dzīves organizēšanā Kuldīgā. Daudz sapņu izsapņots gan uz skatuves, gan dzīvē, sniedzot palīdzīgu roku tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. Kuldīgas teātra dīva Elva Mežrozīte savas dzīves skatuvi atstāja 1983. gada 13. janvārī. Pateicoties viņai un viņas neatlaidībai, teātra gars Kuldīgā bija dzīvs arī laikā, kad vairāk vajadzēja domāt par dienišķo maizi un citām vajadzībām. Šogad atceroties Rozīti (tā viņu mīļi dēvēja skatuves kolēģi) 120 dzimšanas dienā, atceramies arī teātri Kuldīgā un tā skatuves cilvēkus.

Autor: Jolanta Mediņa

ANTONS MEGNIS

bulta.png
 
antons-megnis.jpg

1907. gada 20. jūlijā Alsungā, zemnieku Andreja un Annas Megņu ģimenē piedzima dēls Antons. Ģimene bija svētīta ar deviņiem bērniem, meitām – Katrīnu, Barbaru, Margrietu un dēliem – Jāzepu, Pāvilu, Pēteri, Jēkabu, Jāni un Antonu. Vēl tajā dienā vecāki nezināja, ka tieši viņu dēls Antons iemīlēs pasaules skaistumu, sajutīs to krāsās un kļūs par mākslinieku.

 

Māksla A.Megni sāka interesēt jau agri. Tam par iemeslu bija apkārtējā daba un cilvēki. Kā vēlāk izteicās mākslinieka draugs, novadnieks un skolas biedrs Jēkabs Spriņģis, “kā gliemezis savu gliemežnīcu, tā Megnis sava novada temperamentu un kolorītu – savu novada dvēseli – nes visur sev līdzi. Antona raksturs un viņa akvareļi nav šķirami no Alsungas novada.” Kā kausēts tērauds, Antona Megņa šūpulī bija ielijusi senā suitu krāsainība visā tai piemītošajā kontrastu spožumā un kolorītā. Revolūcija un kari, kurus nācās pārdzīvot māksliniekam, nav aizgājuši nemanīti garām, bet iedzinuši dziļas vagas viņa dzīvē un mākslā.

Jau mācoties Liepājas Daiļamatniecības skolā (1925.-1930. gadam) izpaudās A.Megņa dotības monumentālajā glezniecībā. 1931. gadā tika uzsāktas studijas Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Jāņa Kugas meistardarbnīcā. Desmit gadus nododoties studijām, dažādiem meklējumiem mākslā, J.Kugas vadībā tika izstrādāts diplomdarbs  - gleznas “Apraudāšana” un “Mātes klēpī”. 1941. gadā Antons Megnis saņēma beigšanas diplomu kā mākslinieks dekorators.

Pēc studijām jaunais mākslinieks atgriezās dzimtajā Alsungā, kur sāka apzināt un vākt suitu novadā uzglabājušās vēsturiskās vērtības. Viņa ideju dedzīgi atbalstīja Alsungas pagasta iedzīvotāji. A.Megņa uzskats bija, ka visas šīs vērtības ir jāsaglabā turpat uz vietas Alsungā, lai paši suiti varētu mācīties no savas pagātnes un veidotu savu īpatnējo krāsu un formu mākslu audumos, kokā, mālā, metālā un citos materiālos nākotnē. Tādēļ pagasta iedzīvotāji sanāca uz tādu kā vakarēšanu “Padubju” mājās un solīja darīt visu iespējamo, lai šo mākslinieka ieceri varētu realizēt. Alsungas pamatskolas pārzinis apsolīja nodrošināt ar telpām, kur izvietot savāktos materiālus. Šo ieceres realizēšanu var uzskatīt par sākumu Alsungas skolas muzejam.

Vēlāk Antons Megnis strādāja par butaforu un dekoratora palīgu kinostudijā, zīmēšanas skolotāju Liepājā, par direktoru Kuldīgas Daiļamatniecības skolā. 1946. gadā mākslinieks pārcēlās uz Rīgu, kur bija pedagogs Lietišķās mākslas vidusskolā, strādāja kombinātā “Māksla”. Blakus visām savām nodarbēm, visu laiku mākslinieks pievērsās arī radošajam darbam. Izstādēs A.Megnis piedalījās jau kopš 1933. gada.

Patstāvīgajās studijās un meklējumos A.Megnis lielu vērību veltīja klasiskajam mantojumam, analizēja un pārvērtēja vecmeistaru kompozīcijas principus un paņēmienus. Gadu gaitā viņa daiļrade ieguva plašu sazarojumu, jo mākslinieks darbojies gan dažādās dekoratīvās glezniecības jomās, gan stājglezniecībā. Viņa darbos jūtams paša pārdzīvotais. Gleznas galvenokārt raksturo dinamika, ekspresija, interesanta krāsu gamma, oriģināla gleznojuma maniere. Mākslinieks gleznojis galvenokārt ainavas – smagnējas, monumentāli vērienīgas, krāsu klājot biezi un kontrastaini. Otrs tuvākais temats, kā A.Megnis pats teicis, mūžīgais, vispārcilvēciskais – mīlestība, māte, sieviete. Mākslinieks bija Mākslinieku savienības biedrs no 1961. gada.

antons-megnis 1.jpg

No 1950. gada mākslinieks aktīvi piedalījās mākslinieciskajā dzīvē, iesaistoties tā saucamajā brigāžu glezniecībā. Populārākais darbs, kuru A.Megnis izpildīja kopā ar māksliniekiem Jūliju Viļumani un Ādolfu Melnāru, bija “Strādnieku apšaušana Rīgā 1905. gada 13. janvārī.”

Spilgta lappuse A.Megņa daiļradē ir viņa sasniegumi akvareļu glezniecībā. Bieži mēdz runāt par akvareļa specifiku un tehnikas tīrību. Krāsu caurspīdīgums šajā jomā A.Megni neinteresēja, bet viņu interesēja, lai krāsa būtu spoža. Viņam mūsu akvareļglezniecības daudzveidīgajā buķetē ir sava noteikta vieta. Kā teicis mākslinieks Romis Bēms: rāmas un liriskas noskaņas neatbilst A.Megņa raksturam.

Antons Megnis pieder tai paaudzei, kas izglītību Mākslas akadēmijā ieguva 1930. gados un 1940. gadu pirmajā pusē un kuras daiļrade nepaspēja līdz galam attīstīties, nedz arī nobriest pirmskara brīvās Latvijas apstākļos. Šīs paaudzes garīgās aprises lielā mērā noteica nacionālās pašapziņas caurstrāvotā izglītības sistēma. Latviskums bija tās karogs un saturs. Slīpējumu tas ieguva arī nacionālajās studentu biedrībās. Antons Megnis bija studentu biedrības “Zaļā zeme” biedrs, kuras devīze bija: “Esi uzticīgs mākslai, kā savam Dievam, esi uzticīgs zemei un laikam, kurā tu dzīvo!” Tajā bija pateikts viss, un šis moto studentiem palika ierakstīts dziļi sirdī uz visiem laikiem.

Arī A.Megnis bija starp tiem māksliniekiem, kuri centās sadzīvot ar laiku. Viņa nerimtīgais suita raksturs neļāva padoties. Viņš palika nelokāms savā pārliecībā, arī daiļradē viņš gāja savu ceļu. Īpašu ievērību ieguva viņa dzimtās Alsungas iemūžinātās ainavas akvarelī. A.Megnis ilgu laiku netika īsti novērtēts un pavisam nenoteikta bija viņa vieta latviešu mākslā. Taču pienāca arī viņa atzīšanas laiks, kad Piebalgas pakalni kļuva gandrīz tikpat augsti, kā Urālu kalnu grēdas, jo to prasīja viņa subjektīvais vēriens.

Antonam Megnim pirmajā laulībā ar kuldīdznieci Melitu Megni (dzim.Jansone) piedzima dēls Gatis. Otrajā laulībā ar keramiķi Irēnu Megni piedzima dēls Kalvis – mākslinieks noformētājs un meita Dace, kura sevī centās apvienot gan mātes, gan tēva dotumus mākslā, kļūstot par keramiķi un akvarelisti. Ar sievu Irēnu Antonam Megnim ir bijušas vairākas kopizstādes dažādās vietās visā Latvijā.

Antons Megnis mira 1982. gada 1. maijā, kad daba bija gatava savam krāsu uznācienam. Viņa laiks apstājās brīdī, kad visa zeme krāsu ziedonī vēstīja par meistara mūžīgo mieru un viņa dzīves atstāto mantojumu ar krāsām iemūžinātajos mirkļos. Mākslinieku apglabāja Rīgā, Meža kapos.

Daži citāti no Antona Megņa:

 

“Nekas nevar šodien būt par skaidru, asu, kailu un skarbu. Nekas šodien nevar būt par krāsainu, pelēku, melnu un baltu. Nekas nevar stāties pretī tam, ko Cilvēks vēlas, lai tas būtu.”

 

“Tas, ko cilvēks ilgojas, ir viņš, un šīs ilgas, sintezētas krāsu, ziedu, formu un laukumu ietvarā, ir mūsu dzīves sintēze un reizē māksla, patiesa māksla tamdēļ, ka viņa ir šodien, reizē rītdiena caur vakardienu.”

Autore: Jolanta Mediņa

PĒTERIS KADIĶIS

bulta.png
 
peteris kadikis 1.jpg

Matemātikas profesors par savu dzimto vietu sauca Kurzemi, jo viņa šūpulis bija kārts pirms 160 gadiem, 1857. gada 6. aprīlī Snēpeles pagasta „Vidukļos”. Sākumā vecāki zēnu cītīgi mācīja mājās, tad sekoja skolas gaitas Snēpeles pagasta skolā. Ar labiem panākumiem tika pabeigtas mācības Kuldīgas ģimnāzijā.

 

No 1878. līdz 1883. gadam P.Kadiķis nodevās matemātikas studijām Tērbatas universitātē un 1885. gadā laikraksts „Baltijas Vēstnesis” ziņoja, ka matemātikas kandidāts Pēteris Kadiķis no Kurzemes sekmīgi aizstāvēja savu disertāciju „Die Sechs stelligen Logarithmen” vācu valodā un tika paaugstināts par matemātikas maģistru. Vēlāk viņa disertāciju Odesas matemātiķu biedrība izdeva krievu valodā zem cita nosaukuma. Studiju laikā Pēteris Kadiķis bija studentu korporācijas „Lettonia” biedrs. Pabeidzot studijas viņš kādu laiku palika Tērbatas universitātē un strādāja kā privātdocents.

Atgriežoties no Tērbatas Latvijā P.Kadiķis apprecēja Olgu Hedebergu, Talsu puses „Rūmnieku” mežkunga muižā. 1902. gadā ģimene pārcēlās uz Baku. P.Kadiķis ilgu laiku meklēja citu darba vietu, bet Pirmais pasaules karš, kurš plosījās arī Krievijā tam bija šķērslis. 1915. gadā viņš kopā ar ģimeni apmetās uz dzīvi Pēterburgā. Tur bija apmeties arī viņa brālis ar ģimeni. P.Kadiķis kādu laiku strādāja par matemātikas skolotāju kādā skolā, kas atradās Carskoje Selo.

peteris kadikis 2 .PNG

Rīgas Esperanto biedrības komiteja. Pie galda sēž Pēteris Kadiķis ar kundzi Olgu. Ap 1920. gadu

Pirmais pasaules karš bija sajaucis daudzas dzīves un pārvilcis svītru daudzām iecerēm, tai skaitā arī matemātikas profesoram Pēterim Kadiķim. Viņam bija paredzēta profesora vieta Tomskas universitātē. Tur jau bija atvērtas divas fakultātes – medicīnas un juridiskā. Tika solīts, ka drīzumā tiks atvērta arī fizikas – matemātikas fakultāte, bet līdz 1917. gada revolūcijai vēl to neatvēra. Profesoram bija jāapmierinās ar matemātikas skolotāja vietu Krasnojarskas ģimnāzijā. Strādājot par skolotāju Krasnojarskā, Pēteris Kadiķs saņēma uzaicinājumu piedalīties kādā izstādē Stokholmā. Tas viņam sagādāja iespēju apciemot brāļa ģimeni Latvijā.

No Pētera Kadiķa daudz varēja mācīties gan viņa skolnieki, gan arī līdzgaitnieki. Sarunas ar viņu liecināja par viņa gudrību un ļoti plašajām zināšanām. Būdams asprātīgs, bieži ar to iztirzāja smagus jautājumus, un tas piesaistīja uzmanību. Viņa matemātiķa slēdzieni vienmēr pamatojās uz loģiku un tādēļ bija pārliecinoši. Profesors savas dzīves laikā bija sarakstījis arī vairākus rakstus par matemātikas loģiku. Šajos rakstos P.Kadiķis bieži vien atsaucās uz grieķu filozofiem – Platonu, kas augstu vērtēja matemātiku vai Pitagoru, kas bija filozofs un matemātiķis.

Profesors ļoti mīlēja visu apšaubīt un kritizēt, pie kam viņa runa bieži bija asa un dzēlīga. Ja izvērtās sarunas par teoloģijas jautājumiem, tad viņam patika izteikties par mācītājiem. Mācītājiem viņš pārmeta neiecietību un vienpusību, mīlēja analizēt viņu sprediķus. Viņš uzskatīja, ka daudzi mācītāji neturas pie tēmas, neprot tēmu izvērst un atrisināt, bieži lieto neskaidrus jēdzienus, ko vienkāršie klausītāji nesaprot un tādēļ zaudē interesi par sprediķa jēgu. Nesaudzīgās kritikas dēļ daudzi mācītāji pret P.Kadiķi izturējās ar nepatiku. Taču viņa kritika galvenokārt bija lietišķa un pamācoša, jo Kadiķis labi pārzināja teoloģisko literatūru un varēja par to izteikt savu viedokli. Lai izprastu dažādus teoloģiskus jautājumus, viņš vairākas reizes bija pārlasījis Bībeli, bet sevišķas simpātijas Vecai derībai neizrādīja.

Interesanti bija veidojušās Pētera Kadiķa attiecības ar filozofiju. Tērbatas universitātē viņš bija klausījies Gustava Teihmillera lekcijas un piedalījies viņa rīkotajos semināros. Pats P.Kadiķis bija vācu psihofizikas un eksperimentālās psiholoģijas pamatlicēja Gustava Fehnera dedzīgs piekritējs. Viņš studēja Fehnera darbus un uzskatīja, ka šī ievērojamā dabas pētnieka atziņas ir neapšaubāmas. Pēc Kadiķa domām G.Teihmillers bija pārņēmis viņa atziņas, lai uz šo atziņu pamata veidotu savus filozofiskos uzskatus. Vairākas reizes lekcijās Kadiķis centās uz to G. Teihmilleram norādīt, bet pretī saņēma noliegumu. Tomēr kopumā par G.Teihmillera lekcijām matemātiķis izteicās atzinīgi. Lekcijas esot bijušas dzīvas, kurās skaidri tika definēti jēdzieni, apgaismojot filozofiskās problēmas bieži lietoja dažādus salīdzinājumus.

Apbrīnas vērts ir fakts, cik ļoti vispusīgas intereses bija Pēterim Kadiķim blakus pamatnodarbei – matemātikai. Viņš bija viens no pirmajiem latviešiem, esperanto valodas zinātājiem. Par šo valodu viņam bija uzskats, ka būtu labi un vienkārši, ja pastāvētu viena vispārēja valoda, ko lietotu ne tikai zinātnē, bet tā būtu arī sarunvaloda tautu starpā. Kadiķis uzskatīja, ka pilnīgi pietiktu, ja katrs blakus savai dzimtai valodai iemācītos esperanto valodu un tas pavērtu iespēju sarunāties ar visas pasaules cilvēkiem. Viņš arī pārtulkoja esperanto valodā dažus G.Fehnera darbus.

Pēc miera līguma parakstīšanas ar Vāciju, bēgļi sāka atgriezties dzimtenē. 1918. gadā arī Pēteris Kadiķis izšķīrās cik vien ātri iespējams atstāt Pēterburgu un doties uz Kurzemi. Taču iznāca neliela kavēšanās un tūlīt doties uz Latviju nebija iespējams. Vēlāk robeža bija slēgta un vajadzēja gaidīt. Tomēr P.Kadiķis negribēja gaidīt un neskatoties uz draudošajām briesmām, nelegāli pārgāja robežu. Uz robežas viņu apcietināja un tikai pateicoties viņa personīgai draudzībai ar Ārlietu ministru Z.Meierovicu viņu drīz atbrīvoja no aresta.

1921. gadā Pēteris Kadiķis tika iecelts Rīgā par Mēru un svaru valdes priekšsēdētāju. Viņam tika uzdots šo iestādi organizēt un vadīt. Līdztekus viņš bija arī privātdocents Latvijas Universitātē un lasīja lekcijas par matemātikas loģiku. Ar P.Kadiķi saistās arī kāds fakts par datoru priekšvēsturi Latvijā. Te varētu rasties loģisks jautājums, jo zināms, ka pirmos elektroniskos datorus uzbūvēja ASV Otrā pasaules kara laikā. Tomēr jāatzīst, ka pirmo reizi lekciju kursu „Mašīnu matemātika” Latvijas Universitātē nolasīja profesors Pēteris Kadiķis 1922. gadā.

Žēl, ka tikai dažus gadus Pēterim Kadiķim bija lemts strādāt savā zemē, jo 1923. gada 27. aprīlī viņš beidza šīs zemes gaitas. Viņu izvadīja no korporācijas „Letonia” konventa. Izvadot P.Kadiķis tika pieminēts kā matemātiķis un daudzpusīgs zinātnieks, kura ieguldījums matemātikas zinātnes attīstībā ir nenovērtējams.

Autore: Jolanta Mediņa

ZIGFRĪDS KALNIŅŠ

bulta.png
 
zigfrids kalnins 1.jpg

Novadnieks Zigfrīds Kalniņš piedzima Alšvangas pagasta „Gāču” mājās 1930. gada 19. maijā. Viņa tēvs bija lauksaimnieks un Kalniņu ģimenes lielākā bagātība bija viņu astoņi bērni.

 

1938. gada pavasarī Zigfrīds Kalniņš uzsāka mācības Alšvangas pamatskolas sagatavošanas klasē. 1944. gadā lauku zēns izturēja konkursu un iestājās Kuldīgas V.Plūdoņa valsts ģimnāzijā. Sekoja trauksmainie ģimnāzista gadi, kas visu mūžu saglabājās jaukās atmiņās par ģimnāzijā sastaptiem skolotājiem, klases biedriem un piedalīšanos dažādās aktivitātēs. Dzīvi ģimnāzijā aizēno 1949. gada 25. marts, kad Kalniņu ģimeni no Alšvangas izsūta uz Sibīriju. Arī Zigfrīds bija izsūtāmo sarakstā, bet viņš tajā dienā bija Kuldīgā un čekisti viņu sāka meklēt tikai pēc mēneša.  Dziļi sirdī viņam visu mūžu sāpēja tā netaisnība, kas tika nodarīta viņa ģimenei.

1950. gada rudenī Zigfrīds Kalniņš ieradās Rīgā, lai turpinātu mācības augstskolā. Tajā gadā, lielā studentu pieplūduma dēļ, viņu augstskolā neuzņēma. Notikumi ierāva studēt gribošo jaunieti virpulī, līdz notika viņa iepazīšanās ar leģendāro aktieri Kārli Sebri, kurš deva viņam pajumti un ieveda teātrī. Sākumā par skatuves strādnieku, bet soli pa solim virzoties pa kāpnēm, drīzā laikā tika iecelts par Nacionālā teātra (tajā laikā Andreja Upīša Valsts akadēmiskais drāmas teātris) direktora vietnieku. Kārlis Sebris uzskatīja Z.Kalniņu par savu krustdēlu. Pirms 10 gadiem atceroties savu krustdēlu K.Sebris rakstīja:

„Manā garajā mūžā man ir nācies sastapties ar daudziem krietniem cilvēkiem, bet ir kāds, kuru es vērtēju augstāk par visiem – Zigfrīds Kalniņš. Kad šis krietnais darbavīrs pavisam klusu un necili atzīmēja savu 50 dzīves gadus, tad es, presē runājot par viņu, teicu: „Cilvēks, kas atbild par visu”. Nav labāka raksturojuma ar kādu var atzīmēt Zigfrīda Kalniņa vietu ne tikai mūsu teātrī, bet visā mūsu sabiedrībā. Tas vien liecina par viņa milzīgo gara un fizisko spēku potenci, ka viņš mūsu teātrī no vienkārša skatuves strādnieka izauga par vīru – kas atbild par visu. Tas mums visiem – mūsu teātrim, mūsu tautai ir milzīgs zaudējums, kad ļaunais liktenis izrāva viņu spēka pilnbriedā no mūsu vidus. Cik daudz lielu darbu un ieceru palika nepaveikts! Nemaz nevar uzrakstīt tos pasākumus, kas ar viņa roku svētību tika radīti. Teātrī izveidotā aktieru zāle, lauku brīvdabas uzvedumi Druvienā un Piebalgā, daudzos lauku kultūras namos ar viņa rokām izveidotas skatuves.  Zigfrīds Kalniņš – mūsu Latvijas īstens patriots – nekādos skaļos vārdos, bet patiesā darbībā zemessargos. Kas vēl var būt cildenāks par viņa daļēji sāka jau realizēt – (kā dzejnieks Rūja teicis) „ar ozolu godasardzi robežas jost”. Tanī pašā viņa 50 gadu sveikumā es teicu, ka starp tiem diviem tēliem, kas balsta mūsu teātra fasādi, Zigfrīds Kalniņš ir tas trešais atlants, kas uz saviem pleciem ir uzņēmies to lielāko smagumu. Par tādu vīru ir jāstāsta mūsu bērniem un bērnu bērniem, tad arī viņiem radīsies apziņa, ka tikai ar darbu mēs attaisnosim tiesības būt cilvēkiem.”

zigfrids kalnins 2.jpg

Z.Kalniņš strādājot pie Silmaču estrādes izveidošanas Druvienā

Liekas, trāpīgāku raksturojumu mūsu dižajam novadniekam uzrakstīt nav iespējams. Viņš piederēja teātrim no matu galiem līdz papēžiem. Viņu teātrī atceras viņa līdzgaitnieki, gan aktieri, gan teātra tehniskais personāls. Retas bija tās reizes, kad Zigfrīdu Kalniņu varēja sastapt kabinetā. Viņam nebija laika tur uzturēties, jo vienmēr bija jābūt klāt kādos darbos. Teātra cilvēki par viņu saka: „Cilvēks, kurš pārzināja teātra ēku no pagraba līdz bēniņiem. Domāja par to, lai teātrī būtu kārtība. Mīlēja teātra ēku kā saimnieks.” Daudz no viņa varēja mācīties arī viņa skolēni, kad Z.Kalniņš strādāja par pasniedzēju Rīgas  kultūras darbinieku tehnikumā, mācot skatuves tehniku. Viņš bija pedagogs, kurš mācīja ar praktisku piemēru, pats darot. Par nopelniem Latvijas labā 1996. gada 22. aprīlī viņš tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.

zigfrids kalnins 3.jpg

Z.Kalniņu 50 gadu jubilejā sveic kuldīdznieki

Tā tas bija arī ar visām citām lietām. Ja jābūvē brīvdabas estrāde, tad ne jau kabinetā uz papīra, bet zābakiem kājās, ar cirvi vai zāģi rokās. Ja Latvijas austrumu robeža jānostāda ar ozoliem, tad lāpsta rokās un uz priekšu. Tādu piemēru būtu daudz, kurus varētu minēt, lai rādītu, ka Zigfrīds Kalniņš nebija malā stāvētājs, bet organizētājs un darītājs.

Viņš vienmēr apmeklēja arī ikgadējos novadnieku salidojumus. Viņu pat zināmā mērā varēja pieskaitīt šo salidojumu organizētājiem, jo vienmēr tika sazvanīti novadnieki Rīgā un saorganizēts transports, lai visi jūnija otrajā sestdienā varētu būt Kuldīgā. Un ne jau tikai novadnieku salidojumi. Viņš arī  ģimnāzistu tikšanās reizēs vienmēr bija klāt un ar sirsnīgiem vārdiem atcerējās savus skolotājus un skolas biedrus. 1985. gada 21. maijā viņam tika piešķirts Kuldīgas pilsētas goda pilsoņa nosaukums. Protams nekad netika aizmirsta arī dzimtā Alšvanga, kur „Gāču” mājās ieraudzīja pasauli un atdusas vieta atrodas „Lipšņu” kapsētā.

zigfrids kalnins 4.jpg

Z.Kalniņš kopā ar meitu Simonu 1997. gadā Lipšņu kapos pie kapellas

Pēc smagas cīņas ar slimību, Zigfrīds Kalniņš aizgāja aizsaulē 1998. gada 31. janvārī, kaut gan savos tuvākās dzīves mērķos bija ierakstījis – nodzīvot līdz 2000. gada 19. maijam, savai 70 dzimšanas dienai. Februāra pirmajās dienās atvadīšanās un guldīšana dzimtās zemes smiltājā notiek pēc paša rakstīta scenārija. Nacionālā teātra kolēģi 2010. gada 31. janvārī, Z.Kalniņa nāves dienā pieminēja viņu ar radioraidījumu „Talanti un pielūdzēji”, kurā skanēja arī bijušā direktora vietnieka balss.

Autore: Jolanta Mediņa

ERNESTS ALBERTS LEJA

bulta.png
 
ernests alberts leja 1.jpg

Ernests Alberts Leja dzimis 1896. gada 23. martā Kurzemē, Sieksātes pagasta „Apšeniekos”. Ernests bija vienīgais bērns Mārtiņa un Līzes Leju ģimenē. Tāpat kā daudzi tā laika lauku bērni, arī Ernests bija izgājis cauri ganu gaitām. No savas bērnības līdzi tika paņemta apbrīna par dažādām mašīnām un mehānismiem, jo lielākam govju ganam Jēkabsonu Kārlim visās malās darbojās paša būvēti mašīnu modeļi – dzirnavas, zāģi, kuļmašīnas u.c.

Pirmo izglītību Ernests Leja ieguva pie skolotājiem jaunstrāvniekiem Burkāna un Pendera Sieksātes pagasta skolā. Mācoties skolā pagāja trauksmainie revolūcijas gadi. Soda ekspedīcijas plosīšanās tuvākā un tālākā apkārtnē, māju dedzināšana, cilvēku šaušana un pakāršana atstāja neizdzēšamas atmiņas padsmitgadīgā zēna dzīvē. 1906. gadā tika apcietināts Ernesta tēvs par piedalīšanos revolucionārajā kustībā. Pēc vairāk kā pusgada pavadīšanas ieslodzījumā, tēvu tiesāja Rīgas lauku kara tiesa un beigās tēvs tika attaisnots. Šie notikumi bija palikuši visas ģimenes skaudrajās atmiņās.

Vidējo izglītību Ernests Leja ieguva Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, kā valsts stipendiāts. Vecākiem vairs nebija līdzekļu, lai varētu dēlu skolot. Taču skolotāju semināra izglītība vēl nedeva iespēju iestāties augstskolā. Tādēļ seminārists papildus gatavojās pārbaudījumiem, lai iegūtu gatavības apliecību. Gatavības apliecību Ernests Leja ieguva 1915. gadā no Petrogragas mācību apgabala komisijas.

Stāšanās augstskolā vēl uz kādu laiku bija jāatliek, jo 1915. gadā E.Leja tika iesaukts karadienestā. Pēc īslaicīga dienesta dažādās vienībās viņš tika pārcelts uz Artilērijas kara skolu Petrogradā. Pēc kursu beigšanas jaunais kareivis tika piekomandēts galvenajai artilērijas pārvaldei, kas atradās Petrogradā, kur arī pārdzīvoja 1917. gada februāra un oktobra revolucionāros notikumus.

Revolūcijas juku laikos E.Leja nonāca Urālu kalnos, kur bēgļu gaitās patvērumu un darbu bija atraduši viņa vecāki. 1918. gadā pretrevolūcijas vilnis atkal ierāva Ernestu Leju dienestā. Kādu laiku viņš kalpoja 12. artilērijas brigādē, kas bija piekomandēta 12. divīzijai, kuras komandieris bija ģenerālis Bangerskis.  Kad nodibinājās Latviešu vienība, E.Leja tika pārcelts uz to. 1920. gadā ar Imantas pulka pirmo ešelonu viņš atgriezās Latvijā. Kad tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, E.Leja demobilizējās un sāka strādāt par skolotāju Aizputes pilsētas skolā. Uz Aizputi skolotājs devās kopā ar jauno sievu Natāliju (dzim.Reinsone). Te jaunajai ģimenei piedzima pirmais dēls Visvaldis.

ernests alberts leja 2.jpg

Inženieris Ernests Leja ar sievu Natāliju un vecāko dēlu Visvaldi 1930. gados Latvijā

1923. gadā Leju ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur ģimenes galva strādāja par skolotāju Rīgas pilsētas 24. pamatskolā. Tika atsāktas arī studijas Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātē. Aktīvi darbojās studentu biedrībā „Kursa”. 1924. gadā ģimenē piedzima otrs dēls Oļģerts.

Studijas Universitātē E.Leja beidza 1929. gadā. Viņš bija specializējies pie profesora Rozenšteina silikāta tehnoloģijā. Prakses laikā un vēl dažus gadus pēc studiju beigšanas E.Leja darbojās stikla un porcelāna rūpniecībā Rīgā. Taču galvenā nodarbošanās bija pedagoga darbs Rīgas pilsētas komercskolā, Rīgas Valsts tehnikumā, Rīgas pilsētas tehnikumā, Rīgas pilsētas tehnikumā u.c. Mācīja galvenokārt prečzinību, ķīmijas tehnoloģiju un ķīmiju. Sarakstīja arī vairākas mācību grāmatas – „Praktiskie darbi prečzinībā” un „Ievads preču zinībā”, grāmata 3 daļās.

1938. gada pavasarī, Zemkopības ministra uzaicināts, E.Leja pārcēlās darbā uz akciju sabiedrību „Šīferis”. Akciju sabiedrības uzdevumā viņš projektēja un būvēja jauno cementa fabriku Brocēnos. 1939. gadā tika iecelts par Profesiju kameras locekli un a/s „Šīferis” tehnisko direktoru, atbildībā saņemot gan Brocēnu, gan Rīgas fabrikas. 1940. gadā, pēc krievu ienākšanas Latvijā, a/s „Šīferis ” tika nacionalizēts, bet E.Leja palika par Rīgas šīfera fabrikas vadītāju. Lietpratēji no Krievijas, kas atbrauca iepazīties ar stāvokli Latvijas rūpniecībā bija pārsteigti par cementa rūpniecības teicamo stāvokli. 1941. gada pavasarī E.Leju izsauca uz Maskavu kā ekspertu pie projekta apspriešanas par cementa fabrikas celtniecību Krievijā.

Kamēr E.Leja atradās Krievijā, 1941. gada 14. jūnijā apcietināja un deportēja viņa ģimeni – sievu Natāliju un vecāko dēlu Visvaldi, kurš tikko bija beidzis Rīgas pilsētas pirmo ģimnāziju. Jaunākais dēls Oļģerts atradās skolas praksē laukos un viņam izdevās no izsūtīšanas izvairīties. Bēguļodams E.Leja atgriezās Latvijā. Kara sākumā, kopā ar jaunāko dēlu Oļģertu, vairākas nedēļas pavadīja mežā ar partizāniem.

Pēc krievu padzīšanas no Latvijas 1941. gada vasarā E.Leja atsāka darbu Rīgas šīfera fabrikā un strādāja tur līdz 1944. gada rudenim, kad pārcēlās uz Vāciju. Līdz 1945. gadam darbojās šīfera fabrikā Vācijā. Dēls Oļģerts tika iesaukts vācu armijā un gāja bojā 1945. gada pavasarī Karalauču ielenkumā cīnoties pret krieviem.

Karam beidzoties E.Leja pārcēlās uz Rietumvāciju, bet 1950. gadā uz Kanādu, lai vadītu jaunas cementa fabrikas celtniecību Kornenbrukā. Vienlaikus viņam bija jāvada arī ģipša plātņu fabrikas būve. Kad abas fabrikas bija uzceltas, E.Leja palika par to direktoru rīkotāju, līdz to nodošanai privātās rokās. 1955. gadā inženieris leja atstāja valdības dienestu un kļuva par a/s „Lundrigane Concrete Ltd” direktoru. Desmit viņa darbības gados sabiedrības apgrozījums būtiski palielinājās. E.Leja nenoliedzami tika dēvēts par spriegbetona pionieri Austrumkanādā. Pēc viņa iniciatīvas pirmais spriegbetona tilts Ņūfaundlendā tika uzbūvēts 1960. gadā, bet pirmās ēkas ar spriegbetona elementiem 1961. gadā.

Inženieris E.Leja bija vairāku zinātnisku un profesionālu biedrību biedrs: direktors Kanādas spriegbetona institūtā, Kanādas betona ražotāju apvienības viceprezidents un Latviešu nacionālās apvienības Kanādā pārstāvis Kornenbrukā. Par nopelniem spriegbetona rūpniecības attīstībā Ņūfaundlendas profesionālo inženieru biedrība E.Leju ievēlēja par mūža goda biedru. Sagaidot savu dzīves 75 gadskārtu 1971. gadā, Ernests Leja rakstīja: „...Tā nu ir. Mūžs pagājis! Kāds tas bijis – bijis, to nevar grozīt. Vai jaunie varētu no tā ko mācīties? Maz ko viņi pieņems: grib paši visu atklāt, izmēģināt, maldīties, priecāties un ciest. Tādai laikam jābūt dzīvei.”

1970. gadā Ernests Leja aizgāja pensijā. Pavisam maz bija palicis, lai viņš sagaidītu savu 90 dzimšanas dienu. 1982. gada 1. jūnijā Halifaksā viņš mira. Izpildot viņa pēdējo vēlēšanos, pēc kremēšanas viņa pelnus izkaisīja Atlantijas okeānā. Pēdējā saikne ar Latviju bija vēstules dēlam Visvaldim, bet pieminēšanas vērts ir viņa ieguldījums Latvijas rūpniecības attīstībā un pedagoģijā.

Sagatavojot rakstu izmantota E.A.Lejas rakstītā biogrāfija, meitas Ilgas un sievas Lilijas rakstītas atmiņas.

Autore: Jolanta Mediņa

JĒKABS CINOVSKIS

bulta.png
 
jekabs-cinovskis-1.jpg

Ir tādi cilvēki – savrupa ceļa kājāmgājēji. Iet lēni, bet uz priekšu. Palaikam nogurst, tad saņem spēkus un dodas tālāk, ieminot taku sekotājiem. Tā vienu no vadošajiem Latvijas zoologiem Jēkabu Cinovski raksturo viņa kolēģi Zinātņu akadēmijā.

 

Sākums visam bija dzimtajās mājās Alsungas pagasta „Ciņos” 1906. gada 3. februārī. Jau tēva mājās tika likti stipri pamati visam Jēkaba Cinovska darbīgajam mūžam. Tur viņš iepazina ne tikai darba smagumu, bet arī prieku, saņemot mātes un tēva uzslavas par centīgi un labi padarītu darbu. 

 

Skolas gaitas J.Cinovskis uzsāka Alsungas pamatskolā, uz kurieni mazajam ceļa gājējam bija jāmēro 10 km garš ceļa gabals. Ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgi. Mātei nekādi neizdevās sarūpēt pārtiku, lai iedotu līdzi veselai nedēļai, tādēļ tajā pašā dienā prāvais ceļa gabals bija jāmēro vēlreiz. Vasaras mazajam Jēkabam pagāja ganos. Cik daudzi saullēkti tika sagaidīti pļavas malā, vērojot kā atveras rasoti rīti, kā no miega pieceļas cīruļi, kā pamostas zirneklīši un kā maijvaboles mielojas ar jaunajām bērzu lapām. Pēc tveicīgās dienas atkal tika vēroti saulrieti aiz tumšā egļu sila. Pavadot visu garo dienu divatā ar dabu, zēns iemīlēja to un tā ieinteresēja jauno dabas pētnieku. 

 

Beidzot pamatskolu J.Cinovskis izglītību turpināja Liepājas ģimnāzijā. Lai nopelnītu iztiku un apģērbu nākamajam mācību gadam, vasarās vajadzēja strādāt lauku darbus. Smags trieciens zēnam bija mātes aiziešana mūžībā. Par sevi rūpēties vajadzēja pašam. Taču viņu nebaidīja dzīves sūrums un grūtības, kas stājās viņam ceļā, jo visam pāri stāvēja nepārvarama griba visu izzināt. J.Cinovskis atstāja tēva mājas, no kurām līdzi viņš paņēma apgūto darba tikumu, sīksto izturību un iestājās Rīgas skolotāju institūtā. Pēc skolotāju institūta beigšanas viņš strādāja par skolotāju vispirms laukos, vēlāk – Rīgā. Skolotāja darbu viņš pildīja ar milzīgu atdevi un bija saviem skolēniem labs ceļvedis uz zināšanu krātuvēm. Paralēli, strādājot skolā, Jēkabs Cinovskis iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, specializējoties tieši zooloģijā. Vēl students būdams, viņš sāka pievērsties zinātniskajam darbam, taču to darīt varēja tikai brīvajā laikā, un brīvais laiks bija miegam atņemtās nakts stundas.

 

Lai iegūtu naudu studijām, J.Cinovskis vasarās vāca folkloras materiālus. Tādēļ Folkloras materiālu krātuvē glabājas 2490 vienību – J.Cinovska savāktais materiāls. Varbūt tieši tautas gudrība bija tā, kas palīdzēja jaunajam zinātniekam izvēlēties savu ceļu.

jekabs-cinovskis-2.jpg

Kopā ar kolēģiem izbraukuma sesijas laikā Kuldīgas novadā

Jau studiju gados tika likti pamati disertācijai. Vācot materiālu zinātniskajam darbam, nācās nostaigāt simtiem kilometru pa Dzimtenes lielceļiem, pāri pļavām un cauri mežiem. 1940. gadā J.Cinovskis absolvēja Latvijas Universitāti un viņu uzaicināja palikt fakultātē, lai turpinātu zinātnisko darbu. Sākoties Otrajam pasaules karam dzīve, tāpat kā daudziem Latvijas gaišajiem prātiem, apmeta kūleni. Dzīvi uz laiku iežogoja koncentrācijas nometnes žogs. 

Pēc kara, līdz 1947. gadam J.Cinovskis strādāja kā pedagogs dažādās skolās. 1945. gadā viņš mācīja ķīmiju Kuldīgas vidusskolā (tagad V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija). Tad devās uz Rīgu un gadu strādāja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Rīgas L.Paegles 1. vidusskolā. 1947. gadā viņš uzsāka darbu kā vecākais laborants Zinātņu Akadēmijā. 

 

1951. gadā nodibināja ZA Bioloģijas institūtu, kur darbu zinātnes laukā turpināja Jēkabs Cinovskis. Viņš apkopoja 20 gadus vākto un sistematizēto materiālu par Latvijas zāģlapsenēm. Par šo tēmu 1953. gadā viņš aizstāvēja disertāciju zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Šis darbs tajā pašā gadā tika izdots grāmatā „Zāģlapsenes un ragastes”, kurā apskatītas vairāk kā 400 sugas, to izplatība un saimnieciskā nozīme.

Jēkabs Cinovskis ZA Bioloģijas institūtā izveido Dzīvnieku citoloģijas laboratoriju, kuru viņš vadīja līdz 1976. gadam. 1955. gadā zinātnieks iedibināja jaunu pētījumu virzienu – kukaiņu citoloģiju. Tas bija oriģināls un rets pētījumu virziens gan toreiz, gan tagad.

 

1953. gadā J.Cinovskis aizstāvēja doktora disertāciju „Maijvaboļu kāpuru iekūņošanās bioloģiskie pamati”. Pētījumos par šo tēmu tika atklāta jauna šūnu grupa – otrējās apikālās šūnas, kam ir liela nozīme kukaiņu dzimumšūnu veidošanās procesos. 

 

Otrs liels pētījumu virziens, ko aizsāka J.Cinovskis piecdesmito gadu beigās, bija bioloģiskā augu aizsardzība. Tas ir viens no pašlaik pasaulē izplatītākajiem paņēmieniem - videi draudzīgā augu aizsardzība. Pirmsākums tam bija sīkie kukainīši – trihogrammas. Daudziem likās pilnīgi nepieņemami, ka šīs sīkās radības spēj aizstāt ķīmiskos preparātus. Taču taisnība izrādījās doktoram Jēkabam Cinovskim – trihogrammu pielietošana ir pārdzīvojusi pašu autoru. Katru pavasari ne vienā vien ābeļu dārzā iet cilvēki un izlaiž trihogrammas. Vēlāk tās izlaiž arī zirņu sējumos.

jekabs-cinovskis-3.jpg

Jēkabs Cinovskis aistāvot doktora disertāciju 1958. gadā

Jēkabs Cinovskis vienmēr daudz strādāja un nekad neskaitīja darba stundas. Pat būdams jau cienījamos gados, nebaidījās no praktiskā darba. Viņš aktīvi popularizēja bioloģisko augu aizsardzības metodi Latvijā. Zinātnieks nekad negāja caur dzīvi citus kājām mīdams. Viņš to vienkārši nespēja un tas iespējams sagādāja ne vienu vien grūtību vadot laboratoriju. Toties kāda sajūsma pārņēma laboratorijas darbiniekus, kad vadītājs pie svētku eglītes aizkustinoši un emocionāli deklamēja V.Plūdoņa „Zaķīšu pirtiņu”.

jekabs-cinovskis-4.jpg

Jēkabs Cinovskis kopā ar dzīvesbiedri Ievu 1933. gada 5. martā

Ir saglabājies plašs materiālu klāsta par J.Cinovska zinātnisko darbību, bet ļoti maz zināms par viņa ģimeni. Zināms vien tas, ka pacietīga viņa ceļa līdzgaitniece bijusi viņa dzīvesbiedre Ieva, ar kuru kopā iets jau no 1930. gadu sākuma.

Laiks gadu gaitā atsijā nebūtisko, atstājot būtisko, cilvēkam raksturīgo. J.Cinovskis atstāja nākamo zinātnieku paaudzēm bagātu mantojumu, no kura mācīties un kuru papildināt. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēks, kurš ilgi strādājis kādā zinātnes nozarē, nekad no tās pavisam neaiziet. Arī tad nē, kad dzīves uguns apdzisusi. Jēkaba Cinovska dzīves ceļš apstājās 1984. gada 13. septembrī un viņš atdusas Meža kapos Rīgā.

jekabs-cinovskis-5.jpg

Jēkabs Cinovskis 75. gadu jubilejas reizē Rīgā, savā dzīvoklī 1981. gada 3. II.

Autore: Jolanta Mediņa

ANDREJS ZEIDAKS

bulta.png
 
andrejs-zeidaks.jpg

Andrejs Zeidaks ir dzimis 1874. gada 18. janvārī Kuldīgā. Viņa tēvs Kristaps strādāja pilsētas dienestā, bet māte Ilze strādāja par saimnieci vietējās muižās. Ģimene dzīvoja nelielā dzīvoklītī Alekšupītes tuvumā. Tādēļ arī mazā Andreja spilgtākās bērnības atmiņas bija saistītas ar Alekšupīti, Ventu, Ventas rumbu un gleznaino Kuldīgas apkārtni, kur mazais puika labprāt staigāja. Jau bērnu dienās viņam piemita dzīva iztēle un izdoma. Viņš bija vienīgais bērns ģimenē un ar audzināšanu galvenokārt nodarbojās māte, jo tēvs bija aizņemts darbā. Tādēļ arī visu mūžu puikam bija liela tuvība ar māti.

Andrejs mācījās Kuldīgas pilsētas skolā, bija apdāvināts un uzcītīgs skolēns ar ļoti izcilām spējām zīmēšanā. Mācības skolā notika vācu un krievu valodā, bet latviskuma apziņu skolēnos uzturēja skolotājs un tā laika atmodas darbinieks Frīdenbergs–Mieriņš. Arī vēlākos laikos Andrejs Zeidaks šo skolotāju pieminējis ar lielu cieņu par viņa latvisko stāju pārkrievošanās laikā. Tā kā dzīves apstākļi ģimenei bija ļoti šauri, tad Andrejam 10 gadu vecumā, brīvlaikos dažreiz bija jāstrādā sērkociņu fabrikā „Vulkāns” pie sērkociņu saiņošanas. Taču 16 gadu vecumā jauneklis uzsāka dārznieka mācekļa gaitas Ķimales muižā. Ģimenei tajā brīdī trūka līdzekļu, lai varētu turpināt izglītošanos, jo bija miris tēvs un māte bija palikusi vienīgā apgādniece. Vēl pēc daudziem gadiem viņš atcerējās pavasara rītu, kad māte viņu izvadīja uz jauno darba vietu un novēlēja vienmēr būt godīgam un taisnam, tad dzīvē netrūks Dieva palīga. Šis mātes novēlējums viņam sekoja visu mūžu.

Strādājot Ķimales muižā A.Zeidaks satikās ar Rīgas dārzu direktoru Georgu Kūfaldu, kurš bija uzaicināts vadīt muižā parka un dārzniecības ierīkošanas darbus, jo muižnieks bija iecerējis izdaiļot apkārtni, izveidojot parku un apstādījumus. Jaunekli iesaistīja rakšanas un stādīšanas darbos. Tādā veidā viņam bija iespējams no pašiem pamatiem iepazīties ar apkārtnes pārveidošanas darbu gaitu un šo darbu gala rezultātu. Jaunā pieredze mudināja brīvajā laikā un vakara stundās, kad bija jāuzrauga siltumnīcas, iepazīties ar nepieciešamo dārzkopības literatūru, kā arī papildināt savas vācu un krievu valodas zināšanas.

Pēc četru gadu darba, draugu pamudināts, Andrejs Zeidaks devās uz Rīgu, kur iestājās darbā par jaunāko dārznieku. Brīvo laiku viņš pavadīja papildinādams zināšanas dārzkopībā. Būdams ļoti uzcītīgs zināšanu apguvē, pēc gada viņš uzņēmās jaunākā zīmētāja pienākumus Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalda birojā. Sākumā Kūfalds uzdeva Zeidakam pārzīmēt plānus, taču vēlāk uzticēja izstrādāt nelielus, patstāvīgus projektus. Nākamos septiņus gadus var dēvēt par Andreja Zeidaka augstskolu. Ziemās viņš zīmēja plānus, bet vasarās aizrautīgi tos realizēja dabā. Šajā periodā visi plāni bija zīmēti G. Kūfalda stilā un pasūtītāji tos saņēma ar Kūfalda parakstu.

Andrejs Zeidaks daudz mācījās no Georga Kūfalda un viņa pieredzes, ar viņa palīdzību ieguva plašas zināšanas dārzkopībā. Izmantojot šīs zināšanas, 1896. gadā Zeidaks pilnīgi patstāvīgi piedalījās Viskrievijas Ķeizariskās dārzkopju biedrības izsludinātajā konkursā par Pēterburgas Ziemas pils apstādījumu pārveidošanu. Par savu projektu viņš ieguva zelta medaļu un ar šo panākumu var uzskatīt, ka sākās pilnīgi jauns posms Andreja Zeidaka dzīvē.

Ievērodams Zeidaka spējas un talantu, Georgs Kūfalds iesaistīja viņu plašākos pasākumos, uzticot viņam Katrīnlejas parka pie Tallinas pārveidošanas darbu uzraudzību. Šo darbu viņš veica ļoti sekmīgi. Tad viņš devās uz Pēterburgu, lai uzraudzītu sava godalgotā projekta īstenošanu – Ziemas pils apstādījumu paplašināšanu. Viņa vadībā tika veikti lieli zemes pārvietošanas un koku pārstādīšanas darbi, iekārtoti pilnīgi jauni apstādījumi.

1901. gadā tika izsludināts konkurss par labāko projektu ļoti lielam parkam pie Kara akadēmijas Pēterburgā. Šajā konkursā A.Zeidaks ieguva pirmo vietu un zelta medaļu. Viņa izstrādātais projekts bija tik izcils, ka pārējās godalgas nepiešķīra nevienam, arī G.Kūfaldam nē. Par to G.Kūfaldes nebija sajūsmināts. Tādēļ A.Zeidaks pieņēma lēmumu pārcelties uz Krieviju un sākt strādāt patstāvīgi. Sākumā A.Zeidaks apmetās uz dzīvi Harkovā, bet vēlāk pārcēlās uz Kijevu, kur pavadīja divpadsmit ražīgus darba gadus un izveidoja plašu daiļdārzniecības uzņēmumu. Laikā no 1902. līdz 1915. gadam viņš projektēja un iekārtoja parkus un dārzus gan Kijevas pilsētai, gan apkārtējiem muižniekiem un fabrikantiem. Andrejs Zeidaks bija kļuvis par vienu no izcilākiem Krievijas dārzu arhitektiem. Šajā laikā viņa ienākumi deva iespēju apceļot Vakareiropu, iepazīties ar turienes dārziem un parkiem, iegūt jaunas zināšanas daiļdārzniecības un dārzu mākslas nozarēs. Viņa asais prāts un novērošanas spējas ļāva saskatīt un paturēt prātā visu jaunāko un interesantāko pasaules dārzu mākslā.

Ziemās A.Zeidaks strādāja pie nākošās vasaras projektiem, vasarās apbraukāja Dienvidkrievijas apgabalus, pārraugot savus projektēto dārzu un parku ierīkošanas darbus. A.Zeidaks arī ļoti aktīvi iesaistījās Kijevas Latviešu biedrības dzīvē. Latviešu biedrībā viņš satikās ar savu jaunības dienu paziņu, kurzemnieci Mariju Gulbi, kura tajā laikā strādāja par bērnu audzinātāju kādā muižnieku ģimenē. 1912. gadā viņi salaulājās Lielīvandes baznīcā, Marijas dzimtajā pusē. 1913. gadā ģimenē piedzima meita Austra Margrieta. Dzīve ritēja darbam mijoties ar atpūtu un veidojot jaunas nākotnes ieceres, taču ierasto darba plūsmu pārtrauca Pirmā pasaules kara notikumi, kas pāršalca pasauli 1914. gadā.

1915. gada sākumā Andrejs Zeidaks saņēma uzaicinājumu uzņemties Rīgas dārzu direktora pienākumus, jo G.Kūfalds bija devies uz Vāciju. 1915. gada martā A.Zeidaks ar ģimeni atstāja Krieviju un devās uz jauno darba vietu Rīgā. Ģimenei tika ierādīta diezgan liela savrupmāja, kas atradās Rīgas pilsētas dārzniecības teritorijā.

Kara apstākļi atstāja arī diezgan lielu iespaidu uz pilsētas dārziem un parkiem. Līdzekļu, lai tos uzturētu kārtībā, bija stipri ierobežoti un to katrā ziņā varēja saprast. Tomēr jaunais direktors, neskatoties uz grūtībām, centās tos uzturēt pēc iespējas labākā stāvoklī. Pēc kara, pamazām sakārtojās arī saimnieciskā dzīve. Ar laiku radās iespēja sakopt un sakārtot jau esošos dārzus un parkus. A.Zeidaks ar lielu entuziasmu ķērās klāt arī pie jaunu dārzu un apstādījumu izveidošanas.

 

A.Zeidaka devīze šajā darbā bija: vairāk saules, gaismas un ziedu! Rīgas apstādījumos parādījās krāšņi ziedu stādījumi, tika izretināti kara laikā pāraugušie koki un krūmi, lai dotu vietu saules gaismai. Rīgā tika iekārtoti saulaini un plaši bērnu rotaļu laukumi, iekārtotas vietas pilsētnieku atpūtai.

1922. gadā A.Zeidaks uzsāka Rīgas centra apstādījumu rekonstrukciju. Rīgas dārzkopju biedrības priekšnieks 1924. gadā rakstīja: „Vērmanes dārzs pats par sevi jau ir puķu izstāde pēc tam, kad mūsu ģeniālā daiļdārzniecības mākslinieka A.Zeidaka pārvērsts no „palaistas” pļavas par skaistāko, ziedu bagātāko dārzu visā Eiropas kontinentā. Vēl 1924. gada vasarā man izdevās pabūt četrās Vakareiropas galvaspilsētas, bet tajās nekā tamlīdzīga neredzēju.” Par Andreja Zeidaka panākumiem runāja vairākās Eiropas zemēs. To apliecināja arī „Arhitektu Kopraksta” 59. numurā publicētā ziņa, ka 1929. gadā Zviedrijas karalis Andrejam Zeidakam piešķīris Gustava Vāsa ordeni. Par izciliem sasniegumiem Rīgas pilsētas apstādījumu veidošanā.

Brāļu kapi ir A.Zeidaka mūža darbs. 1915. gadā viņam nācās risināt Tīreļpurvā kritušo strēlnieku Brāļu kapu projektu. Viņš bija šī projekta idejiskais ierosinātājs un darbojās kopā ar tēlnieku K.Zāli un arhitektu A.Birznieku kā kapu daiļdārznieciskā veidojuma autors.

Kad tika nodibināta Latvijas Universitāte, A.Zeidaks vairākus gadus arhitektūras fakultātē lasīja lekcijas par dārzu mākslu un dārzu vēsturi. Arī Bulduru dārzkopības skolā mācīja daiļdārzniecību un dārzu mākslu. Taču divdesmito gadu beigās, veselības traucējumu dēļ, darbu abās mācību iestādēs nācās pārtraukt. A.Zeidaks, blakus daudzajiem pienākumiem, darbojās arī Rīgas dārzkopju biedrībā un pēdējos gadus bija arī tās priekšnieks.

Ienākot Rīgā padomju armijai, 1940. gadā, Andreju Zeidaku atbrīvoja no Rīgas dārzi direktora amata. Karš bija šo rosīgo A.Zeidaka darba cēlienu pārtraucis. 1944. gada augustā Zeidaku ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur sākumā apmetās pie A.Zeidaka jaunības dienu drauga Dienvidvācijā, bet vēlāk nonāca bēgļu nometnē Vestfālē. 1951. gada vasarā A.Zeidaks kopā ar meitas ģimeni izceļoja uz ASV. Mūža novakari viņš pavadīja meitas ģimenē kopā ar mazdēliem Juri un Andri skaistā dārzu pilsētā Ņūtonā.

1964. gada 12. janvārī A.Zeidaks aizgāja mūžībā, nenodzīvojot tikai dažas dienas līdz pilniem 90. gadiem. Apglabāja viņu Ģetzemanes kapsētā, netālu no Bostonas. Viņa piemiņai aug viņa paša stādītie dzīvības koki un koši zied viņa veidotais puķu dārzs ģimenes mājas priekšā. Taču viņa atdusas vietai vajadzēja būt Brāļu kapos Rīgā, līdzās tēlniekam Kārlim Zālem, jo Brāļu kapi bija viņu abu izlolots piemiņas stāsts strēlniekiem, kas savas galvas nolika par Latvijas brīvību.

Autore: Jolanta Mediņa

EDUARDS BERKLAVS

bulta.png
 
eduards berklavs.jpg

1914. gada 15. jūnijā, netālu no Kuldīgas, „Birznieku” mājās piecu bērnu ģimenē piedzima Eduards Berklavs. Viņa tēvs bija vienkāršs lauku amatnieks, bet māte – laukstrādniece. Ģimenei apstākļi bija ļoti trūcīgi, tādēļ jau 8 gadu vecumā Eduardam nācās pelnīt sev iztiku pie dažādiem saimniekiem, salīgstot par ganu vai citus vienkāršus lauku darbus.

Mācību gaitas Eduardam Berklavam uzsākās Ķimāles sešklasīgajā skolā, kur viņš bija ne tikai labs skolēns, bet arī čakls mazpulcēns un vēlāk arī jaunatnes organizācijas „Cerības pulciņš” dalībnieks. Ar lielu aizrautībi skolas gados mācījās spēlēt vojoli. Apstākļi bija ļoti trūcīgi, bet pabeidzot Ķimāles skolu, vēlme turpināt izglītības iegūšanu bija spēcīgāka par visu. Eduards Berklavs kļuva par mācekli Kuldīgas tipogrāfijā. Dienā mācekļa darbs tipogrāfijā, bet vakaros mācības Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Dzīves sākums jaunajam cilvēkam ir ļoti raibs un nopelnītajam maizes riecienam ir diezgan bieza garoza. Vēl mācoties ģimnāzijā, Eduards Berklavs uzsāka darbu laikrakstā „Kurzemnieks”, taču pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma laikrakstu slēdza un nācās meklēt citu darbu. Kādu laiku viņš strādāja dažādus gadījuma darbus fabrikā „Vulkāns”, ceļu būves darbus un mežizstrādes darbus.

eduards-berklavs-1.JPG

Ar draugiem, dodoties makšķerēt pie Ventas

1935. gadā Eduardam Berklavam radās iespēja pārcelties uz Rīgu. Tur viņš uzsāka darbu elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros turpināja mācības Rīgas Amatniecības vidusskolā. Paralēli mācībām un darbam, turpināja darboties kā burtlicis komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā „Spartaks”. Par pagrīdes darbību tika arestēts, sodu izcieta Rīgas centrālcietumā, vēlāk tika norīkots spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

Jaunībā Eduards Berklavs kļuva par aktīvu pagrīdes komunistu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā strādāja komjaunatnes centrālkomitejā un komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā. 1941. gadā, sākoties karam, Berklavs nokļuva Latviešu strēlnieku divīzijā. Piedalījās kaujās, sākumā kā ierindnieks, bet vēlāk ieguva virsnieka pakāpi.

Pēc kara Eduards Berklavs strādāja kā pārliecināts komunists dažādās padomju varas iestādē. Savā laikā bijis arī LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks. Trīs gadus viņš mācījās partijas augstskolā Maskavā. Taču laiks un dažādi apstākļi ļāva izprast PSKP īsto mērķi – pārkrievot latviešu tautu. Tādēļ uzsāka aktīvu pretdarbību Maskavas režīmam.

 

1959. gadā Eduardu Berklavu atbrīvoja no visiem ieņemamajiem amatiem un izsūtīja. Izsūtījumā Vladimiras apgabalā viņš pavadīja 9 gadus. Berklavu izslēdza arī no komunistiskās partijas, pamatojot to kā Ļeņina nacionālās politikas kropļošanu un partijas augstāko instanču lēmumu ignorēšanu. Līdz aiziešanai pensijā viņš strādāja Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā.

Kad Eduards Berklavs atgriezās no izsūtījuma, viņam aizliedza publicēt savus rakstus, viņa vārdu nepieminēja presē un radio. Taču Berklava darbība tik vienkārši nebeidzās. 1971. gadā viņš uzrakstīja „17 latviešu komunistu vēstuli”, kurā atspoguļoja PSKP un LKP īstenoto politiku Latvijā. Šo vēstuli nodrukāja gandrīz 100 preses izdevumi 14 valstīs, vairākas reizes to iztulkotu nolasīja ārzemju radioraidījumos. Par šīm pretpadomju aktivitātēm vairākas reizes Berklavu partināja Valsts drošības komitejā un pret viņu tika sagatavota apsūdzība.

Atmodas laikā Eduards Berklavs ļoti aktīvi iesaistījās dažādos sabiedriskos procesos. Viņš bija viens no LNNK dibinātājiem un šīs kustības pirmais priekšsēdētājs. Tajā pašā laikā darbojās arī Latvijas Tautas Frontes valdē, bet 1990. gadā tika ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu.

1990. gadā Eduardu Berklavu ievēlēja Augstākajā Padomē, kur viņš bija gados vecākais deputāts. AP viņš darbojās Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijā. Šajā laikā viņš bieži tikās ar tautiešiem ārzemēs un skaidroja viņiem okupācijas režīma sekas.

1993. gadā Berklavu ievēlēja Latvijas Republikas 5. Saeimā un līdz 1996. gadam viņš bija Cilvēktiesību un nacioālo jautājumu komisijā kā LNNK deputāts.

Sākot ar 1988. gadu viņš aktīvi publicēja savus darbus dažādos preses izdevumos gan Latvijā, gan ārzemēs. Berklavs sarakstīja turpat 200 rakstus, kuros centies atspoguļot politiko, ekonomisko un sociālo stāvokli Latvijā. Viņa apjomīgākais darbs ir 1998. gadā publicētā grāmata „Zināt un neaizmirst”. Dažādu politisko apsvērumu dēļ Berklavs izstājās no apvienības „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”, taču no jauna nevienā politiskajā spēkā neiestājās.

1995. gadā Eduards Berklavs saņāma augstāko valsts apbalvojumu – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet jau 2000. gadā viņu apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš saņēmis arī 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Eduards Berklavs bija precējies. Viņa sieva Margarita pēc izglītības bija inženiere ķīmiķe un visu mūžu nostrādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas organiskās sintēzes institūtā. Taču ģimenē pēcnācēju nebija. Sāpīgs Eduardam Berklavam izvērtās 2000. gada janvāris, kad nācās uz mūžu atvadīties no sava uzticamā dzīves drauga Margaritas.

eduards-berklavs-2.jpg

Kāzu dienā kopā ar sievu Margaritu 1939. gada 24. septembrī

Deviņdesmito gadu vidū Berklavu arvien biežāk sāka piemeklēt veselības problēmas. Tika piedzīvota vilšanās partijas biedros. Viņš nolēma aiziet no aktīvās politikas, taču nezaudēja interesi par to līdz savai aiziešanai mūžībā, 2004. gada novembrī, dažus mēnešus pēc tam, kad vasaras vidū kopā ar radiem un draugiem tika atzīmēta 90 gadu jubileja.

eduards-berklavs-3.JPG

Savā 90 gadu jubilejā 2004. gada 15. jūnijā kopā ar radiniekiem Annu un Žani Grīnbergiem
(Fotogrāfijas no Žaņa Grīnberga personīgā arhīva)

Par Eduarda Berklava dzīvi un viņa politiskajiem uzskatiem 2007. gadā tika uzņemta dokumentālā filma „Berklavisms”.

Autore: Jolanta Mediņa

ANSIS KARPS

bulta.png
 
ansis karps.jpg

Ansis Karps ir dzimis 1892. gada 16. janvārī Skrundas pagasta “Kaupiņu” mājās. Viņš bija ceturtais bērns Kaupiņu mājas saimnieka Krista un viņa sievas Annas ģimenē. Saimnieki visos laikos raksturoti kā gaiši, progresīvi un cienīti vīri, kas vienmēr ieņēmuši redzamu stāvokli savā apkārtnē. Pirmais Skrundas pagasta vecākais bija Anša Karpa vecvectēvs Pēteris. Anša vecaistēvs, par paraugu visai plašajai apkārtnei, sāka sēt savos laukos sarkano āboliņu un blakus saimniekošanai pildīja pagasta tiesneša pienākumus. Šo amatu no viņa bija mantojis viņa dēls, Anša tēvs, kurš daudzus gadu desmitus bija pagasta tiesas priekšsēdis.

Skolas gaitas Ansis Karps uzsāka Skrundas draudzes skolā pie ļoti stingrā skolotāja Pētera Briganta. Draudzes skolu viņš pabeidza nepilnu 15 gadu vecumā, bet zināmu apstākļu dēļ nācās šo skolu apmeklēt vēl vienu gadu no lieka, jo bija par jaunu, lai uzsāktu mācības Baltijas Skolotāju seminārā Kuldīgā.

1907. gadā nācās izturēt grūtus pārbaudījuma darbus, jo seminārā bija pieteikušies 80 audzēkņi, bet uzņemt paredzēts bija tikai 20. Ansis Karps izturēja pārbaudījumus, iegūstot 4 labāko rezultātu un valdības stipendiju. Mācoties seminārā, viņš visu laiku bija labākais skolnieks savā klasē. Mācības padevās viegli. Daudz laika varēja atlicināt lasīšanai. Seminārista gados Ansis Karps aizrāvās arī ar dzejas rakstīšanu. Inspektors, kurš apmeklēja semināru, sarunā ar semināristiem centās atrast jautājumu, uz kuru neviens seminārists nevarētu atbildēt. Viņš pajautājis, vai kāds varētu noskaitīt tēvreizi senslāvu valodā. Inspektors un skolotāji zināja, ka šajā valodā tēvreize nav mācīta. Visiem par lielu pārsteigumu viena roka pacēlās. Tas bija Ansis Karps, kurš tēvreizi senslāvu valodā noskaitīja bez kļūdām. Būdams ļoti zinātkārs, viņš to iemācījās savai interesei. Semināru Ansis Karps pabeidza 1911. gadā, iegūstot pamatskolas skolotāja tiesības. Pēc semināra beigšanas, divus gadus jaunais skolotājs nostrādāja Madlienas draudzes skolā. Blakus darbam skolā viņš neatlaidīgi mācījās valodas, lai 1913. gada pavasarī Jelgavā varētu nokārtot ģimnāzijas beigu eksāmenus. Ansis Karps savās atmiņās par 1913. gada vasaru raksta: “Man nekad nav bijis tik līksms prāt kā bija tad, kad pārbraucu tēva mājās Vasarsvētku rītā 1913. gadā no Jelgavas ar eksterna gatavības apliecību kabatā. To grūti saprast lielā pilsētā augušam jauneklim, kas pieradis redzēt operas un koncertus, milzīgus namus, ļaužu masas un grāmatu kaudzes. Nu visi prāti bija saistīti pie Tērbatas vien – tur nokļūt, visu redzēt, mācīties un mācīties bez gala. Tas bija kā brauciens meklēt pasaules malu, nu reiz būs iespējams atrast cilvēka prāta robežas! Es nekad nedomāju par to, kas būšu, kad mācības pabeigšu. Visa 1913. gada vasara pagāja vienās gavilēs, nekad nebija grūti strādāt lauku darbos, jo “sapņu tālumā” rēgojās Tērbata!”

 

Tā paša gada 24. augustā Ansi Karpu uzņēma Tērbatas Universitātes juridiskajā fakultātē. Sākumā Ansis Karps gribēja turpināt ģimenes tradīcijas un zināmā mērā izvēli ietekmēja tēvs un vecaistēvs. Taču jaunekli tobrīd nodarbināja jautājums – kas ir dzīvība? Galvenais dzinulis, lai iestātos Tērbatas Universitātē, bija vēlēšanās izzināt visus dabas noslēpumus un pasaules mīklas. Divas nedēļas nomācījies juridiskajā fakultātē, Ansis Karps mainīja fakultāti un mācības turpināja dabaszinātņu fakultātē. Kad studenta prātā ieviesās skaidrība par dzīvības noslēpumiem, viņš gribēja zināt vairāk par cilvēka prātu. Viņš gribēja zināt, kas ir cilvēka domāšanas spējas, kas ir cilvēka prāts un kādas ir tā robežas. Tādēļ Ansis Karps vēlreiz mainīja fakultāti un turpināja studijas medicīnas fakultātē.

Ansis Karps jau no agras jaunības centies izzināt un daudz laika veltījis uzkrājot informāciju par ļoti daudziem jautājumiem. Studējot medicīnu, viņa interese neaprobežojās tikai ar to vien. Viņš bieži apmeklēja lekcijas, kuras nebija domātas nākamajiem mediķiem. Bieži Ansis Karps gāja klausīties filozofa Jēkaba Oša lekcijas. Ar interesi tika klausītas arī mākslas vēsturnieka Felsberga lasītās lekcijas. Aizraujošas bija arī docenta Lautenbaha lasītās lekcijas latviešu literatūrā. Lielu pārsteigumu līdzi sev nesa universitātes bibliotēkas apmeklējums Domkalnā. Tur uzejot nodaļu par Baltijas vēsturi, Ansis Karps nespēja atrauties no lasīšanas. Viņš ieradās te rītos agri un pameta bibliotēku vakaros vēlu. Viņš lasīja par senlatviešu dzīvi. Tika izlasīta Indriķa hronika un citas vērtīgas grāmatas, par kuru eksistenci students nemaz nevarēja iedomāties.

1918. gadā Tērbatas Universitāte savu darbību beidza un Ansim Karpam bija jādodās atpakaļ uz tēva mājām. Karš vēl nebija beidzies un politiskā situācija visapkārt bija nedroša. 1919. gada martā Ansis Karps nolēma doties pāri Ventas nedrošajam ledum, lai brīvprātīgi iestātos pulkveža Apiņa komandētajā atsevišķajā bataljonā un piedalījās Brīvības cīņās. Bataljonā viņš pildīja kara ārsta pienākumus. Ievainoto bija daudz un darba pietika. 1921. gada 3. septembrī kopā ar citiem karavīriem tika demobilizēts. Šajā laikā viņš bija 4. Robežsargu pulka vecākais ārsts – leitnants.

Karam beidzoties vajadzēja domāt, kā pabeigt Tērbatas Universitātē iesāktās medicīnas studijas. Studijas tika pabeigtas Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē 1923. gada decembrī. Nepilna gada laikā Ansis Karps nokārtoja 19 eksāmenus, no kuriem 16 tika nokārtoti ar atzīmi “ļoti sekmīgi” un pārējie 3 ar atzīmi “sekmīgi”.

Pēc Latvijas Universitātes beigšanas Ansis Karps savu tālāko darbību saistīja ar garīgo slimību ārstēšanu. Vērojot garā vājos slimniekus dažādās slimības pakāpēs, bija izdevība ieskatīties dziļāk prāta procesos. No 1922. līdz 1923. gadam Ansis Karps strādāja kā profesora Hermaņa Budula subasistents, bet no 1924. līdz 1942. gadam asistents un nodaļas vadītājs Sarkankalna garīgo slimību slimnīcā Rīgā. 1942. gadā vācu okupācijas vara Sarkankalna slimnīcu slēdza. Ansis Karps uzsāka privātpraksi, ko turpināja līdz izceļošanai uz Vāciju.

Blakus darbam slimnīcā Ansim Karpam bija vairākas aizrautīgas intereses. Viņš ļoti sekoja līdzi visam jaunajam latviešu glezniecībā un latviešu literatūrā. Vēl mācoties Baltijas skolotāju seminārā, Ansis Karps spēlēja semināra orķestrī. Mācījās arī klavierspēli pie privātskolotāja. Kad pabeidza studijas Latvijas Universitātē, viņš atsāka mācīties klavierspēli pie profesora Dauguļa un līdzās darbam pabeidza Latvijas konservatorijas klavieru klases kursu. Vēlāk trimdas gados Ansis Karps secināja, ka klavierēm veltīto laiku vajadzēja izmantot padziļinot zināšanas psihiatrijā un izstrādāt doktora disertāciju šajā nozarē. Taču klavierspēle bija Anša Karpa kaislīga aizraušanās līdz viņa mūža beigām. Par mūziku kādā savā darbā viņš rakstīja: “Mūzika māca mūs pieņemt šo dzīvi visā viņas pilnībā kā ciešanu un līksmības mūžīgo ritumu.”

Ar īpašām jūtām bija apvīts laiks, kurš pavadīts kopā ar operdziedātāju Adeli Pulciņu. 1932. gadā abi noslēdza laulības līgumu. Viņu mīlestība bija romantiskas mīlestības paraugs, kuru draugi apbrīnoja.

ansis karps 2.JPG

Ansis Karps ar sievu Adeli pastaigājoties Teutoburgas mežā 1950. gadā

Pēc laulībām abi uzsāka kopīgu dzīvi Sarkankalna slimnīcā. Tur bija uzbūvēta atsevišķa māja, kur dzīvoja ārsti ar savām ģimenēm. No mājas pavērās skaists uz Sarkankalna pļavām un Ganību dambi. Mājai bija 7 istabas un milzīga veranda. Vienā mājas pusē auga lieli koki, bet otrā bija ierīkots augļu dārzs un puķu dobes.

Galvenais, kas vienoja abus, bija lielā mīlestība uz mūziku. Kad mājās tika rīkotas viesības un viesi lūdza, lai Adele dzied, Ansim Karpam viņas dziedāšanu vajadzēja pavadīt uz klavierēm. Vienu reizi to darīt nācās arī plašākai publikai.

Dzīve pagāja abiem saspringtos darbos – Ansim slimnīcā, bet Adelei piedaloties mēģinājumos un koncertos. Svarīgi abiem bija kopā pavadīt brīvdienas un atvaļinājumu. Adeli un Ansi Karpus nekad neredzēja Rīgas jūrmalā, kas vienmēr bija ļaužu pilna. Viņu iemīļotās vietas bija Gaujas un Ventas krasti. Jāņu vakarus Karpi vienmēr pavadīja Kurzemē, Anša tēvamājās. Adele aizrautīgi staigāja pa meža malu plūkdama puķes un pīdamas vainagus visai saimei. Vakarā tika iedegtas jāņugunis un līgošana notika līdz rīta gaismai. Visvairāk abu atmiņās bija iespiedušies jaukie brīži kopā staigājot pa Ventas krastu. “Venta ir variāciju upe, kur dziļas vietas ātri mainās ar seklām, stāvi krasti ar lēzenām pļavām, akmeņaini dibeni un pliena šķautnes ar skaidrām smiltīm kā jūrmalā. Ventas ūdens ir vistīrākais no visiem Latvijas ūdeņiem, tā kā katru sīkumu var redzēt upes dibenā. Vēl šodien atceros mūsu braucienus laivā pa Ventu: Adele sēž laivas galā, es airēju, seklajās vietās ar kārti bīdot laivu uz priekšu. Visapkārt vasaras zaļais kuplums un ziedi krastā un ūdenī – ūdensrozes! Miers un atpūta. Rīga vairs nepastāv, tā šķiet esam aiz trejdeviņiem kalniem. Mēs priecājamies par katru mazu dabas stūrīti. Skatoties upes dziļumā, Adelei noslīd no kakla dzintara krelles un nemanot pazūd ūdenī. To mēs ievērojam tikai vēlāk. Kad braucam atpakaļ tās meklēt, var redzēt tās spīguļojam uz akmeņiem. Ar lielu piepūli izdodas krelles izzvejot.”

1944. gada 28. septembrī Ansis Karps kopā ar Adeli izlēma atstāt Latviju. Tieši šajā dienā bija jāsēžas kuģī, lai dotos uz Vāciju. Nekādas pazīmes vairs neliecināja, ka kaut kas vēl varētu pagriezties citādāk. Ar dziļām sāpēm sirdī Ansis Karps atvadījās no dzimtenes, no mīļās Rīgas, no savām daudzajām gleznām un grāmatām. Opera tika slēgta. Daudzi draugi jau bija aizbraukuši uz Vāciju. Adele vēl aizbrauca uz Valmieru, lai atvadītos no vecākiem un savas dzimtās puses. Tas notika ar domu, ka šī redzēšanās varētu izrādīties pēdējā un tā arī bija, jo drīz Adeles māte nomira. Ar grūtībām Adele atgriezās Rīgā, jo kara josla bija izveidojusies ap pašu pilsētu. Bija skaidrs, ka rūgtais trimdas kauss neies garām arī Karpu ģimenei.

Drīz vien nācās arī domāt par to, kā nopelnīt iztiku. Visā Dancigā bija tikai divi nervu ārsti, bet viens no tiem bija saslimis. Ansis Karps tika izsludināts par mobilizētu un ārstu kamera viņam uzdeva strādāt saslimušā nervu ārsta vietā. Pēc trīs mēnešiem Karpu ģimenei nācās Dancigu atstāt un kopā ar citiem doties uz Vācijas tālākajiem novadiem.

Kad Vācijā ienāca angļu okupācijas spēki, Vācijas latvieši, Anša Karpa vadībā, nodibināja Latvijas Sarkanā Krusta nodaļu. 1945. gada rudenī atkal notika pārcelšanās – šoreiz uz Lībeku.

 

1950. gada oktobrī Adele un Ansis Karpi emigrēja uz ASV. Ansis Karps uzsāka darbu Misūrī sinodes atpalikušo un garā vājo bērnu slimnīcā Votertaunā Viskonsīnā. Slimnīcā Ansis Karps izņēma izpilddirektora posteni un atalgojums bija samērā mazs. Taču tam visam bija arī savs izskaidrojums, kāpēc viņš turējās pie šī maz atalgotā darba. Strādājot šeit, viņam bija iespēja daudz brīvā laika veltīt sabiedriskajam darbam latviešu trimdinieku labā. Šajā laikā viņš daudz braukāja pa latviešu kolonijām, kas bija izvietojušās pa visas Amerikas teritoriju. Šajā darbā Ansis Karps pierādīja sevi kā latviešu patriotu, kuram mazāk rūp materiālā labklājība.

Ansis Karps daudz pūļu pielika, lai trimdā varētu iznākt rakstu krājums “Akadēmiskā Dzīve”. Doma par rakstu krājuma izdošanu virmoja latviešu vidū jau sākot no 1954. gada. Ansi Karpu var uzskatīt arī par vienu no aktīvākajiem publicistiem un žurnālistiem trimdā. Blakus visiem pienākumiem bija izveidojusies arī plaša sarakste ar tautiešiem. Apveltīts ar karstām patriotisma jūtām, prata patriotisma dzirksti iedegt arī citos latviešos.

Liels trieciens nāca 1957.gada jūlijā, kad pēc grūtas slimības aizsaulē aizgāja Adele. Ansis Karps smagi pārdzīvoja sava tuvā un mīļā cilvēka aiziešanu. Pēc Adeles nāves Ansis Karps viņas piemiņai publicē grāmatu “Adele Pulciņa – Karpa”.

Būdams aktīvs darbonis dažādās sabiedriskajās jomās, Ansis Karps centās veicināt Baltijas tautu sadarbību. Ļoti tuva un radoša sadarbība viņam bija izveidojusies ar lietuviešiem. Viņam bija izveidojusies  ļoti plaša sarakste ar igauņu un lietuviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, lai veicinātu vienotību tautu starpā. Labprāt iepazinās arī ar kaimiņu tautu preses izdevumiem. Lai popularizētu visu triju tautu draudzību Ansis Karps uzņēmās redaktora pienākumus žurnālam “Treji Vārti”. Šajā žurnālā tika ievietoti raksti, kas veicinātu latviešu, lietuviešu un igauņu kultūras sakarus un sadarbību literārajā jomā. “Trejos Vārtos” Ansis Karps rakstīja rakstus ar kuru palīdzību iepazīstināja lasītājus ar jaunajiem, topošajiem kultūras darbiniekiem – aktieriem, dziedātājiem u.c. Piedaloties kultūras darbinieku kongresos viņš dedzīgi pacēla jautājumu par Latviešu mākslas aģentūras dibināšanu trimdā, bet šis projekts palika nerealizēts.

 

Daudziem latviešu dziedātājiem Ansis Karps izkārtoja koncertturnejas, jo latviešu kultūras darbiniekiem bija zināmas grūtības, lai savu talantu parādītu plašākai publikai.

 

1970. gadā Ansis Karps no Votertaunas pārcēlās uz Milvokiem, kur dzīvoja viņa radinieki, Šteinbergu ģimene. Kad radi pārvācās uz jaunām mājām, viņš palīdzēja viņiem iekārtoties. Drīz pēc pārcelšanās Ansis Karps saslima. Jūnija sākumā viņu ievietoja slimnīcā. Sirds kaite vairs neļāva aktīvi darboties. 24. jūnijā Ansis Karps aizgāja aizsaulē.

Autore: Jolanta Mediņa

VINCENTS STRELĒVIČS

bulta.png
 
vincents strelevics.jpg

Vincents Strelēvičs dzimis 1888. gada 3. jūlijā Basu pagasta „Kaibutu ” mājās. Vecāki Jēkabs un Marija Strelēviči nodarbojās ar lauksaimniecību un bija svētīti ar lielu ģimeni. Ģimenē piedzima 12 bērni, taču pieci no tiem nomira agrā bērnībā.

Kad tika pabeigta vietējā pagasta skola, Vincents Strelēvičs skolas gaitas turpināja Kuldīgas vācu ģimnāzijā. Tad sekoja mācības Pēterburgas garīgajā seminārā, kuru absolvēja 1914. gadā. No Pēterburgas jaunais garīdznieks atgriezās Latvijā un 1914. gada 26. aprīlī viņu iesvētīja par priesteri. Tūlīt pēc iesvētībām viņš ieņēma palīgmācītāja vietu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā.

 

Pirmais pasaules karš, kas postīja Latvijas zemi, ierāva savā virpulī arī jauno priesteri. No 1917.līdz 1918. gadam Vincents Strelēvičs ir Latviešu strēlnieku kapelāns. Karam beidzoties viņš ieņēma prāvesta vietu Līksnas baznīcā. Tad darbošanās vēl dažādās Latgales puses baznīcās, līdz 1928. gadā viņš uzsāk četru gadu ilgu darbību Aglonā. No Aglonas Vincents Strelēvičs tika pārcelts uz Rīgu par arhibīskapa katedrāles prāvestu.

Strādājot Rīgā un citās Latvijas vietās Vincents Strelēvičs nekad neaizmirsa savu dzimto pusi. Jau 1912. gadā bija aktualizējies jautājums par Gudenieku draudzes dibināšanu un tās atdalīšanu no Alsungas draudzes. Sākotnējās ieceres par baznīcas celtniecību izjauca Pirmais pasaules karš. 1920. gadā uzcēla pirmo koka baznīcu, vienlaicīgi nodibināja arī savu draudzi. Taču koka baznīca bija ļoti maza. Jau 1930. gadā tika ielikti pamati mūra baznīcai un prelāts Vincents Strelēvičs deva līdzekļus jaunās baznīcas celtniecībai.

1944. gadā, kopā ar vēl diviem latviešu katoļu garīdzniekiem Vincents Strelēvičs atstāja Latviju. Trimdas gadus viņš pavadīja Vācijā, vēlāk Brazīlijā un visbeidzot ASV, Minesotas štatā. Tur viņš bija vietējo latviešu labi ieredzēts un mīlēts garīdznieks. Liela pateicība par to pienākas Tutiņu ģimenei, kuras mājas verandā Vincents Strelēvičs ierīkoja kapelu, ko pats vēlāk nodēvēja par savu „katedrāli”. Daudzi tuvi paziņas viņu bija iesaukuši par Dižo Suitu, jo pats priesteris vienmēr augstā godā turēja vietu un cilvēkus, no kuriem bija cēlies.

1974. gadā, sakarā ar prelāta Vincenta Strelēviča 60 gadiem priesterībā, baznīca iecēla viņu par apustulisko protonotāru. Tas ir augstākais tituls, visaugstākā goda parādīšana, ko Svētais Krēsls piešķir priesteriem.  

Vēl 1983. gada 10. maijā Dižais Suits noturēja svēto Misi savā „katedrālē”. Taču jau pēc 17 dienām uzticīgais Dieva kalps aizgāja mūžībā. Pirms nāves, gulēdams slimnīcā, viņš kopā ar prelātu R.Šūleru skaitīja rožukroni par Baznīcu, lūgšanās pieminot Latviju, Latviešu tautu un tās ilgas pēc brīvības.  

Autore: Jolanta Mediņa

VALDIS MEDIŅŠ

bulta.png
 
valdis-medins.jpg

Valdis Mediņš piedzima 1909. gada 5. februārī Kuldīgas pagasta (Rumbas pagasta) „Lemzeru” mājās. Māte bija laukstrādniece, bet tēvs Mārtiņš – galdnieks. Mediņu ģimenē bija pieci bērni – Emīlija, Indriķis, Valdis, Rūdolfs un Alberts. Jaunākais brālis Alberts krita Otrā pasaules kara laikā.

1912. gada Jurģos Mediņu ģimene pārcēlās uz Ķimales muižas kalpu māju. Tēvs bija salīcis ar baronu Rādenu strādāt muižas galdnieka darbu. Mātei muižas darbos neļāva iet, jo vajadzēja pieskatīt mazos bērnus. Nākamā gada jurģos ģimene pārcēlās uz Kalnmuižu, bet 1914. gadā jau dzīvoja Vendzavas muižas kalpu mājā apmēram 20 km no Ventspils. 1914. gadā pasauli un vienlaikus arī Latviju pāršalca Pirmais pasaules karš un piecgadīgais Valdis pirmo reizi redzēja kādi izskatās zaldāti. Tie esot bijuši cara armijas kazaki, kas atkāpjoties no Ventspils sedza kājnieku aizmuguri.

Vendzavas muižā ģimene nodzīvoja tikai gadu, tad pārcēlās uz Dziras muižu, bet pēc gada, 1916. gada jurģos pārcēlās uz Veckuldīgu, kur apmetās „Tomsonu” mājās. Tēvs strādāja muižā par galdnieku. Taču katru gadu tuvojoties Jurģiem, tēvs devās salīgt darbu kādā citā vietā un ģimenei bija jādodas līdzi. Kad ģimene apmetās „Ozolbūdā”, kādus 5 km no Kuldīgas uz Kabiles pusi, Valdim vajadzēja iet ganos. Tā tas turpinājās deviņas vasaras.

 

Zēns pieauga un bija jāsāk domāt arī par mācībām un vecāki viņu sūtīja Kuldīgas pagasta skolā. Mācoties skolā nākamajam aktierim bija iespēja pirmo reizi noskatīties teātra izrādi. Apvienotais Kuldīgas un Kuldīgas pagasta skolotāju kolektīvs uz Kuldīgas sadraudzīgās biedrības skatuves izrādīja R.Blaumaņa lugu „Indrāni”. Šī izrāde uz jaunieti atstāja tik spilgtu iespaidu, ka pat mūža novakarē viņš par to vēl runāja.

Skolā sekmes jauneklim bija labas. Labi padevās gan lasīšana, gan rakstīšana, gan matemātika un deviņos mācību mēnešos viņš pabeidza divas pamatskolas klases. Jurģos aizbrauca pie sava krusttēva Rozenfelda  „Kroju” mājās, kas atradās netālu no dzimtajām mājām „Lemzeriem” ganīt govis, bet vecāki un pārējie bērni pārcēlās uz Kuldīgu. Turpmākās skolas gaitas Valdim Mediņam bija saistītas ar dažādām skolām Kuldīgā. Dzīvojot Kuldīgā sākās arī jaunekļa trīs aizraušanās, kas nākamo aktieri neatstāja vienaldzīgu visu mūžu – literatūra, zīmēšana un sports.

Literāros sacerējumus Valdis Mediņš nerakstīja uz pasūtījuma, bet tad, kad pats juta pēc tā vajadzību. Mācoties ceturtajā klasē tika izdots literārs žurnāls „Meklētājs” un Valdi Mediņu ievēlēja par šī žurnāla redaktoru.

 

Ar zīmēšanu viņš nodarbojās arī ārpus stundām un ziedoja šai nodarbei daudz brīvā laika. Tālākās domas jauneklim bija saistītas ar studijām Mākslas akadēmijā. Tēvs viņu atbalstīt nevarēja, tādēļ atbalstu apsolīja vecākais brālis Indriķis. Taču ne visas ieceres vienmēr piepildās. Kādā vēlā ziemas vakarā vedot no meža malku, notika nelaimes gadījums un brālis Indriķis gāja bojā. Līdz ar to izgaisa Valda cerības mācīties Mākslas akadēmijā.

Sportā Valdis Mediņš pievērsās trīs disciplīnām – vieglatlētikai, volejbolam un futbolam. Futbolu viņš nospēlēja divdesmit vasaras. Komandai bija labi panākumi cīņā ar Kurzemes spēcīgākajām komandām un piedalījās Latvijas kausa izcīņas ceturtdaļfinālā un spēlēja pat Rīgā.

Kad Valdis Mediņš bija pabeidzis divas vidusskolas sagatavošanas klases, mācības bija jāpārtrauc, jo vajadzēja mātei palīdzēt audzināt un sūtīt skolā abus jaunākos brāļus. Valdis sāka mācīties burtliča amatu pie Nikolaja Jevlampjeva tipogrāfijā, kur tajā laikā strādāja arī Kuldīgas Latviešu teātra aktieris – voluntieris Jēkabs Lācis. Jēkabs Lācis uzaicināja Valdi Mediņu piedalīties H.Ibsena lugas „Ziemeļu varoņi” izrādē. Tas bija straujš pagrieziens Valda Mediņa dzīvē un pagrieza viņa sapņu taku pilnīgi uz citu pusi. Tā viņš izmācījās burtliča amatu un pabeidza Kuldīgas Latviešu teātra noorganizētos un režisora Viļa Segliņa vadītos dramatiskos kursus.

Sākumā Valdis Mediņš strādāja Kuldīgas Latviešu teātrī kā voluntieris, bet 1930. gadā viņam tika piešķirta pārbaudes loma jūlija Pētersona lugā „Ideāla sabiedrība”. Pēc šīs izrādes viņu ieskaitīja trupas pamatsastāvā. Valdis Mediņš turpināja strādāt uz Kuldīgas teātra skatuves arī tad, kad 1933. gadā Kuldīgas Latviešu teātri likvidēja.

1940. gadā Valdis Mediņš strādāja Kuldīgas pagasta (Rumbas pagasta) valdes kancelejā. Viņu uzaicināja piedalīties A.Upīša lugas „1905. gads.” iestudējumā, kurā viņš tēloja cara armijas virsnieku. Izrādi iestudēja bijušais Kuldīgas Latviešu teātra režisors Maksis Stūris. Taču izrādes iestudēšanas laikā režisors Stūris smagi saslima un viņa vietā stājās Valdis Mediņš.

Arī kara laikā Kuldīgā darbojās teātris, kuru slēdza tikai 1944. gadā. Aktieris, kas bija atbraukuši no Rīgas, aizbrauca. Kuldīgā palika režisore Kamilla Baumane un daži aktieri. Karam beidzoties, 1945. gada vasarā, pie Kuldīgas kultūras nama tika noorganizēts „Kuldīgas drāmas ansamblis”. Valdi Mediņu iecēla par ansambļa administratoru un ansambļa vadītāju. Pie drāmas ansambļa tika noorganizēta dramatiskā studija, kur aktieri varēja papildināt teorētiskās zināšanas un apgūt aktiera meistarību. Pieteicās 26 kursanti, no kuriem 12 arī šos kursus pabeidza.

Pie kultūras nama tajā laikā nedarbojās savs dramatiskais pulciņš, taču bija jāpiedalās republikas kultūras namu skatē. Tā laika kultūras nama direktors Teodors Lakševics uzticēja šo uzdevumu veikt drāmas studijas audzēkņiem ar uzvedumu „Cerība uz svētību”. Izrādē piedalījās arī Valdis Mediņs. Pēc nospēlētās izrādes Rīgā, Valdis Mediņš atcerējās: „Pēc izrādes Rīgā – skates vērtēšanas komisijas loceklis, Tautas skatuves mākslinieks Eduards Smiļģis paziņoja režisorei Kamillai Baumanei, ka kuldīdznieku izrādē ir jūtamas profesionāla teātra iezīmes un tādēļ netiek līdzi vērtēti pašdarbnieku kolektīviem. Visi kuldīdznieki kā prēmiju saņēma atļauju iegādāties mēteļu vai uzvalku drēbi un brauca mājās.”

Valdība negribēja dotēt Kuldīgas drāmas ansambli, ieteica aktieriem pārcelties uz Rēzekni un turpināt darbu Valsts Latgales teātrī. 1946. gadā Valdis Mediņš kopā ar vēl dažiem aktieriem pārcēlās uz Rēzekni un strādāja Latgales teātrī līdz teātra likvidēšanai.

1948. gadā Valdis Mediņš sāka strādāt Leona Paegles Valsts Valmieras drāmas teātrī. Šajā teātrī tika nospēlētas ļoti daudzas interesantas lomas. Tā laika teātra kritiķi atzina, ka Valdis Mediņš galvenokārt ir spilgtu raksturlomu tēlotājs. Esot meistarīgam aktierim, viņam bija pa spēkam parādīt savu atveidoto varoņu raksturus un pārdzīvojumus.

Valdis Mediņš aizgāja mūžībā 1982. gada rudenī un viņa atdusas vieta ir Kuldīgas Annas kapos. Tikai retais šodien atceras šo interesanto un nesavtīgo aktieri, kurš savu dzīvi bija atdevis skatuves dēļiem, taču viņa pašrocīgi rakstītās atmiņas, kas glabājas Kuldīgas novada muzeja krājumā, mums ļauj ieskatīties tā laika pilsētas kultūras dzīvē, atsedzot arī tās aizkulises.

Autore: Jolanta Mediņa

FRIDRIHS FREIBERGS

bulta.png
 
fridrihs-freibergs.jpg

Kuldīgas latviešu luterāņu draudzes ilggadējais mācītājs Fridrihs Freibergs dzimis 1833. gada 13. oktobrī Vārmes pagastā. Viņa tēvs Ansis Freibergs bija Vārmes pagasta skolas skolotājs. 1856. gadā viņš no skolas darba aizgāja un rentēja Vārmes muižas baronam fon der Osten – Zakenam piederošo pusmuižu pie Ēdoles.

 

Ansis Freibergs bija precējies ar Edi (Ernestīni) Kūlmani no Usmas pagasta „Amjūdu” mājām. Viņiem bija četri dēli un divas meitas, taču abas meitas Jūlija un Dore agri nomira. Vecākajam no dēliem Fricim (vēlāk sauktam par Fridrihu) sakarā ar tēva un barona vēlēšanos vajadzēja kļūt par tautskolas skolotāju un turpināt tēva darbu Vārmes skolā. Pabeidzis vietējo skolu viņš devās uz tikko atvērto Irlavas skolotāju semināru, kuru viņš pabeidza 17 gadu vecumā un skolotāja darbam bija par jaunu. Vārmes draudzes mācītājs Reihvalds ieteica Fridriham Freibergam iestāties Liepājas pilsētas skolā. Mācību laikā viņš dzīvoja pie Liepājas Sv.Trīsvienības baznīcas mācītāja Kīnica pansijā, kurš bija Vārmes mācītāja radinieks. Mācītāja Kīnice iespaidā Fridriham Freibergam radās doma kļūt par mācītāju.

Tajā laikā Liepājas pilsētas skolā mācījās un pie mācītāja Kīnica pansijā dzīvoja Krišjānis Valdemārs. Abi kopā mācības turpināja arī Tērbatas Universitātē. Tērbatā F.Freibergs bija K.Valdemāra dibinātās korporācijas „Fraternitas Academica” loceklis. Tomēr būdams draudzīgās attiecībās ar Valdemāru, distancējās no jaunlatviešu kustības. F.Freibergs Tērbatas Universitātē studēja teoloģiju. 1859. gadā viņš teoloģijas studijas beidza un nokārtoja Jelgavā konsistorijas eksāmenus. Kandidāta gadu F.Freibergs nokalpoja pie mācītāja Ubāna Ārlavā.

Tajā laikā Kurzemes draudzēs vakantas mācītāju vietas nebija, tad Fridrihs Freibergs vairāk kā gadu nostrādāja pie barona Heikinga Galtenē un pie barona Rennes Popragā par mājskolotāju. Tad viņš pārcēlās uz Kuldīgu pie Kuldīgas latviešu draudzes mācītāja Georga Harfa, kur veica mājskolotāja pienākumus. Dzīvojot pie mācītāja Harfa F.Freibergs bija iemantojis draudzes simpātijas. Kad mācītājs Harfs nomira, 1864. gadā F.Freibergs pārņēma draudzi un pastorātu. Tajā pašā gadā F.Freibergs apprecējās ar draudzes ērģelnieka meitu Ernestīni.

Latviešu draudzei toreiz bija kopīga baznīca ar vācu draudzi – Sv.Katrīnas baznīca. Latviešu draudzes dievkalpojumi sākās no rīta, bet vācu draudzes dievkalpojumi pusdienlaikā. Pie draudzes piederēja latvieši no Kuldīgas pilsētas un apkārtējām muižām. Mācītājam Freibergam stājoties amatā draudzes skaits stipri auga.

Mācītājs Fridrihs Freibergs Kuldīgas latviešu draudzē nokalpoja gandrīz 50 gadus līdz savai emeritūrai 1912. gadā. Ilgajā darba mūžā viņš bija iemantojis lielu autoritāti. Atšķirībā no tā laika latviešu draudžu mācītājiem, kas bija vācieši, viņš bija latvietis un latviešu valoda bija viņa dzimtā valoda. Mācītājam Freibergam bijušas labas runas dotības, arī skanīga balss un laba dikcija.

1880. gadā Fridrihs Freibergs saslima ar smagu plaušu karsoni. Tomēr pēc ilgas un grūtas slimības atkal atgriezās draudzē.

 

1899. gadā kā atzinību par savu ilggadīgo kalpošanu saņēma apbalvojumu – mācītāja zelta krustu. Nozīmīgākais notikums F.Freiberga kalpošanas laikā Kuldīgas latviešu draudzē neapšaubāmi bija jaunās baznīcas būvēšana un iesvētīšana. 1896. gadā Iekšlietu ministrija deva būvatļauju un baznīcas celšana varēja sākties. 1899. gada 3. oktobrī notika pamatakmens ielikšana. Jauno baznīcu iesvētīja 1904. gada 31. oktobrī. Tika sarīkotas plašas svinības un tā bija nozīmīga svētku reize visai latviešu draudzei.

1911. gadā Fridrihs Freibergs iesniedza konsistorijai emeritācijas lūgumu un saņēmis atbrīvojumu, bet pēc konsistorijas lūguma amatu vēl pildīja līdz 1912. gadam, kad draudzi varēja nodot sava dēla Ernesta Freiberga aprūpē.

1913. gada 20. janvārī Fridrihs Freibergs svinēja savas ordinēšanas 50 gadadienu. Kuldīgas avīzē Kuldīgas avīze (Goldingenscher Anzeiger, 9. Feb. 1913.) rakstīja: - 20. janvarī ģimenes un draugu lokā savas ordinācijas 50 gadu atceri atzīmēja mācītajs emer. Fr. Freibergs. Tikai dažus mēnešus pirms šīs gadadienas mācītājs Freibergs savu kalpošanu Kuldīgas latviešu draudzē varēja nodot sava vecākā dēla rokās. Šai draudzei viņš ir veltījis visu savu garo darba mūžu. ... Viņš savai draudzei ir bijis blakus labās dienās un nav to pametis grūtībās, arī pašās ļaunākās dienās viņš ir palicis vīrišķīgs un drošs. Svētku dienas rītā, tā bija svētdiena, mācītājs Ernests Freibergs savās lūgšanās pieminēja un uzrunā draudzei atgādināja, ko šī diena nozīmē viņa tēvam un arī visai draudzei. Pēc tam pats sirmais mācītājs, dievkalpojumu noslēdzot, svētīja draudzi.

Fridrihs Freibergs mira 1918. gada 27. martā. Izvadīšanā piedalījās ļoti daudzi draudzes locekļi. Viņu apglabāja vācu kapos, blakus 1911. gadā mirušajai sievai Ernestīnei.

Fridriha un Ernestīnes Freibergu ģimenē bija 6 bērni – 3 meitas un 3 dēli. Dēls Ernests turpināja vadīt Kuldīgas latviešu draudzi arī pēc tēva nāves.

Mācītājs Fridrihs Freibergs ir atstājis nenovērtējamu ieguldījumu Kuldīgas pilsētas reliģiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Draudzes locekļi viņa sekotājus bieži vien mēdza pielīdzināt viņam kā spilgtai autoritātei. Runājot par Sv.Annas baznīcas vēsturi Kuldīgā, viņa vārds vienmēr tiek pieminēts.

Autore: Jolanta Mediņa

HERBERTS STANGUTS

bulta.png
 
herberts-stanguts-1.jpg

1923. gada 23. jūlijā Kuldīgā ir dzimis vēlāk Melburnā, Austrālijā labi pazīstams sabiedriskais darbinieks Herberts Stanguts. Viņa talants ilgus gadus priecēja klausītājus dažādās Austrālijas vietās, kur pulcējās latviešu sabiedrība.

Herberta Stanguta tēvs Ansis Stanguts bija Kuldīgā labi pazīstams būvniecības meistars un ilgus gadus bija Sv.Annas draudzes priekšnieks. Par labu sava aroda pildīšanu un nopelniem pilsētas sabiedriskajā dzīvē 1930. gados viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Savukārt māte Zelma vadīja mājsaimniecību, audzināja četrus bērnus, trīs meitas un dēlu Herbertu.

1930. gadā Herberts Stanguts sāka apmeklēt Otro pilsētas pamatskolu, kas atradās Ventspils un Smilšu ielas stūrī. Pirmā saskare ar mūziku un dziedāšanu Herbertam bija tad , kad sāka apmeklēt zēnu skolu, kurā strādāja ļoti enerģisks mūzikas skolotājs. Viņš skolā izveidoja zēnu kori, kuru apmācīja spēlējot vijoli. Spilgti atmiņā zēnam bija palikusi diena, kad zēnu koris dziedāja Sv.Annas baznīcas iesvētes dienā pēc baznīcas lielā remonta un tas tika pārraidīts radio.

1938. gadā Herberts Stanguts sāka apmeklēt ģimnāziju, kur atkal sāka dziedāt jauktajā korī. Beidzot ģimnāziju jauneklis gribēja turpināt mācības universitātē, bet vispirms 6-7 mēneši bija jānodien vācu darba dienestā. Tur gadījās sastapt kādu muzikālu jaunieti no Liepājas, kurš no dziedāt gribētājiem sastādīja dubultkvartetu. Taču pēc darba dienesta leģionā gan vairs nekāda dziedāšana nesanāca.

 

Pēc kara Herberts Stanguts atradās Dānijā bēgļu nometnē, arī tur vācās kopā dziedāt gribētāji un nodibināja dubultkvartetu, kas ar labiem panākumiem  noturējās līdz 1950. gadam, kad dziedātāji izceļoja uz citām valstīm. Herberts Stanguts ar sievu un diviem bērniem devās uz Austrāliju, kur ieradās 1950. gada novembrī. Darba spējīgie tika norīkoti dažādos valdības darbos, bet sievietēm ar bērniem bija jāpaliek emigrantu nometnē. Tikai vairāk kā pēc gada, kad bija iekrāta neliela nauda, ģimene kopā ar sievas vecākiem nopirka savu māju.

1962. gadā Herberts Stanguts sāka dziedāt Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas vīru dubultkvartetā „Kursa”. Speciālas muzikālas izglītības viņam nebija. Dziedāšanu bija apguvis pašmācības ceļā daudz trenējot balsi, ieklausoties diriģenta aizrādījumos un ieteikumos, kā arī klausoties slavenu dziedātāju ierakstus. Vēlāk Herberts Stanguts abi ar sievu dziedāja jauktajā ansamblī „Harmonija”, kuru vadīja Elfrīda Balode un ansamblis, orķestra pavadībā, izpildīja viņas sarakstītas un aranžētas dziesmas. Dziedot „Harmonijā” Herberts Stanguts izpildīja daudzus solo gabalus.

herberts-stanguts-2.JPG

Herberts Stanguts dzied Melburnas latviešu namā 1987. gada 22. novembrī. Pianiste Kristīne Mellēna

1980. gadā, kad saslima ansambļa „Kursa” vadītājs, ansamblis savu darbību  pārtrauca. Vēlāk, kad Juris Pomers atveseļojās, tika noorganizēta dziesmu vienība, kur viņš spēlēja akordeonu, Herberts Stanguts dziedāja tenoru un Ojārs Bernsons – baritonu. Šīs dziesmu vienības mērķis bija sniegt muzikālus priekšnesumus Melburnas veco ļaužu mītnē, kas tika dēvēts par Latviešu ciemu. Pēc laika šī dziesmu vienība tika nosaukta par „Melburnas prāģeriem”. Latviešu ciemā tika nodibināts jauktais koris, kurā dziedāja arī Herberts Stanguts un bieži vien izpildīja galvenā solista pienākumus. Tika tīkoti arī garīga rakstura koncerti latviešu Svētā Krusta baznīcā.

herberts-stanguts-3.JPG

"Melburnas prāģeri" sarīkojumā Latviešu ciema zālē 1992. gadā. Pie klavierēm Linda Eimane

„Melburnas prāģeri” izdeva arī vairākas skaņu ierakstu kasetes un uzstājās ar vairākiem koncertiem latviešu centrā Adelaidē. Kad 1993. gadā aizsaulē aizgāja Juris Pomers, Herberts Stanguts un Ojārs Bernsons turpināja dziedāt duetā. Duets ar dziesmām kuplināja  dažādu organizāciju sarīkojumus un ar garīgiem dziedājumiem kuplināja  dievkalpojumus. Abi draugi un dueta dziesminieki bija stingri nolēmuši, kamēr vēl skanēs viņu balsis un būs klausītāji, viņi dziedās.

Kopā ar sievu 1998. gadā nosvinēja Zelta kāzas, kas bija liecība par to, ka pavadīti gan kopīgi prieka, gan kopīgi bēdu apvīti neizdzēšami piecdesmit gadi. Lielākā sāpe ģimenei bija meitas grūtā slimība un aiziešana aizsaulē, bet kopīgiem spēkiem Stangutu ģimene tika tam pāri. Herberta Stanguta devums Melburnas latviešu sabiedrībai ir nenovērtējams. Viņa balss kopā ar ansambli „Kursa” iemūžināta vairākās kasetēs, 3 lielajās skaņu platēs un vienā mazajā sakņu apsveikumu skaņu platē. Viņa mūža gājums nozīmīgs abiem dēliem un kuplajam mazbērnu pulciņam. Herberts Stanguts jau vairākus gadus atdusas Melburnas latviešu kapsētā.

​​

Autore: Jolanta Mediņa

ANSIS ROZENBAHS

bulta.png
 
ansis-rozenbahs.jpg

1923. gada 29. decembrī Kuldīgas apriņķa Raņķu pagasta „Kalnarozes” mājās, lauksaimnieku ģimenē ir dzimis vēlāk labi pazīstamais tautsaimnieks un sabiedriskais darbinieks Ansis Rozenbahs.

 

Mācījies Raņķu pamatskolā, kas atradās kādus 3 km no mājām. Kā pats Ansis Rozenbahs kādā vēstulē rakstīja, dzīve skolā bijusi interesanta. Tēvs pirmdienas rītos aizvedis uz skolu. Līdzi skolniekam bija pārtikas kulīte, kurā māte bija ielikusi maizi, sviestu, dradžus, ko nu kuru reizi. Skolas saimniece uzvārīja tēju. Pusdienās bija silts ēdiens. Vecākiem bija kopgalds jānodrošina ar saknēm, kartupeļiem un putraimiem. Vecāko klašu meitenes gāja palīgā saimniecei izvārīt ēdienu, saklāt galdu un nomazgāt traukus. Guļamistabā bija divstāvu gultas. Lielus tračus taisīt nevarēja, jo blakus guļamistabai atradās skolas pārziņa dzīvoklis. Vakaros viņš iegāja guļamistabās, paskatījās vai visi gultās un nopūta petrolejas lukturus. Sestdienās tēva brauca pakaļ uz skolu un pa ceļam uz mājām kādu gabalu aizveda arī pusgraudnieku bērnus.

ansis-rozenbahs-1.jpg

Trīs Kuldīgas ģimnāzisti - Ansis Rozenbahs, Alfrēds Veisbergs un Žanis Evalds - 1941. gada pavasarī

Vēlāk izglītību Ansis Rozenbahs turpināja Viļa Plūdoņa ģimnāzijā Kuldīgā. 1943. gadā, tāpat kā daudzi citi vidusskolēni un ģimnāzisti, tika iesaukts latviešu leģionā. Pēc sešu nedēļu apmācības kursa Liepājā tika nosūtīts uz fronti Krievijā. Par piedalīšanos cīņās pie Opočkas saņēmis arī apbalvojumu – dzelzs krustu. Piedalījies kaujās Pomerānijā un Meklenburgā Vācijā. 1945. gada maijā nonācis angļu gūstā. Vēlāk nonācis gūstā Braunšveigā.

ansis-rozenbahs-2.JPG

Ansis Rozenbahs kopā ar studiju biedru Robertu Aizelksni pie Baltijas universitātes ēkas Pinebergā

1947. gadā Ansis Rozenbahs iestājās Baltijas Universitātē, kur studēja tautsaimniecību. 1949. gadā A.Rozenbahs apprecējās ar zobārstniecības studenti un vēlāk ģimenē tika uzaudzināti trīs dēli. 1950. gadā sieva Mirdza  saņēma izceļošanas un darba atļauju strādāt kā zobārste valsts dienestā Zviedrijā. Tā ģimene pārcēlās uz Zviedriju. Pirmos divus gadus Zviedrijā A.Rozenbahs strādāja kā strādnieks metālrūpniecībā un cītīgi mācījās zviedru valodu. Tad izdevās dabūt darbu nelielā elektrisko aparātu fabrikā par saimniecības daļas vadītāju. Tālāk karjeras ceļš Ansi Rozenbahu aizveda uz Skandināvijas lielāko atslēgu, eņģu un skrūvju fabriku, kur izturēja konkursu un tika pieņemts darbā par saimniecības nodaļas vadītāja asistentu. Pēc vairākiem gadiem pats kļuva par šīs nodaļas vadītāju. Šajā amatā Ansis Rozenbahs nostrādāja līdz aiziešanai pensijā.

1950. gadu sākumā Ansis Rozenbahs aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā darbā Daugavas vanagu, Latviešu Nacionālā fondā, Zviedrijas Latviešu centrālā padomē un Latviešu palīdzības komitejā. Pēc Pasaules Brīvo Latviešu apvienības Latvijas Brīvības fonda nodibināšanas ASV A.Rozenbahs tika uzaicināts uzņemties vicepriekšsēdētāja pienākumus Eiropā. Šajā vietā viņš nokalpoja 22 gadus un 1995. gadā tika apbalvots ar „Atzinības rakstu”.

Jau 1966. gadā Ansis Rozenbahs tika ievēlēts Latviešu Nacionālā Fonda revīzijas komisijā. 1992. gadā fonda sēdē tika nolemts, ka daļu naudas no fonda kapitāla bez starpniekiem izdalīs daudzbērnu ģimenēm Latvijā. Ansis Rozenbahs uzņēmās naudu nogādāt Latvijā un kopā ar cilvēkiem no Latvijas apbraukāja daudzbērnu ģimenes Kuldīgā, Talsos, Aizputē un citur, lai nodotu naudu ģimenēm.

 

Padomju gados pāris reizes Ansis Rozenbahs uzņēmās iniciatīvu iepazīstināt publiku Zviedrijā ar labākajiem Latvijas operdziedātājiem, baletdejotājiem, tautas deju kolektīviem un populāro Raimonda Paula mūziku. Viņi visi viesojās Eskilstunā. 1974. gadā Eskilstunā viesojās un Anša Rozenbaha mājās tika uzņemts maestro Raimonds Pauls.

1996. gada 18. novembrī Ansis Rozenbahs saņēma Triju Zvaigžņu Ordeņa zelta Goda zīmi par nopelniem Latvijas labā. Ansis Rozenbahs kopā ar dzīvesbiedri Mirdzu regulāri apmeklē Latviju. 2002. gada vasarā vairākas Kuldīgas skolas un Kuldīgas novada muzejs dāvanā saņēma vērtīgas Trimdā izdotas grāmatas.

 

 

Autore: Jolanta Mediņa