top of page

GLEZNOTĀJS VALDIS KALNROZE

26.02.2024.

Valdis Kalnroze savā studijā Rīgā, 1982. gads, fotogrāfs J. Poišs. KNM 27194


Gleznotājs Valdis Kalnroze (17.01.1894.–16.04.1993.), kuru dēvē par latviešu glezniecības pelēkās krāsas meistaru, dzimis Kuldīgā maizniekmeistara Kārļa Rozenberga un viņa sievas Anetes (dzim. Rubauska) ģimenē. Dzimšanas reģistrā zēnam minēti divi vārdi – Indriķis Valdis, bet visu mūžu saukts par Valdi. Uzvārdu “Kalnroze” mākslinieks izvēlējās pēc Mākslas akadēmijas beigšanas. Kopš 1935. gada gleznas tika parakstītas “V. Kalnroze”, bet oficiālā uzvārda maiņa notika 1961. gadā.


Kuldīgā aizritēja mākslinieka agrīnā bērnība, un pēc nepilniem trim gadiem ģimene pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Diemžēl nav saglabājušās liecības par ģimenes dzīves un tēva beķerejas atrašanās vietām Kuldīgā. Kādreiz, jautāts par Kuldīgas atmiņām, Valdis Kalnroze teicis, ka viņš atceroties tikai zilas debesis, zaļu zaru un mātes rokas.


Liepājā pagāja Valda Kalnrozes bērnības un skolas gadi. Lai atvieglotu vecākiem četru bērnu ģimenes uzturēšanu, 16 gadu vecumā Valdis uzsāka patstāvīgu dzīvi un darba gaitas. Sākās darbs bilžu ierāmēšanas darbnīcā Tirgoņu ielā, tad dažādās Liepājas fabrikās: drāšu, korķu un sērkociņu fabrikā “Vulkāns”. Visur smags, veselībai kaitīgs darbs par minimālu samaksu. Tāpēc māksliniekam pusaudža gadi atmiņā palikuši ar mūžīgu izsalkuma un bada sajūtu. Pusaudzi Valdi sajūsmināja un aizrāva teātra māksla. Paralēli darbam fabrikās viņu pieņēma Liepājas Jaunā teātra trupā. Teātris kļuva par Valda otrajām mājām arī burtiskā nozīmē, jo ģērbtuvēs bija arī viņa naktsmājas.


Nodrošinātākas dzīves meklējumi Valdi Kalnrozi 1913. gadā aizveda uz Rīgu. Par pēdējo naudu tika nopirkta vilciena biļete. Rīgā viņam laimējās dabūt darbu Psihiatriskajā slimnīcā par sanitāru, kur darba samaksā bija iekļauta arī ēdināšana un gultas vieta.

Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Valdis Kalnroze devās bēgļu gaitās uz Igauniju – vispirms uz Tallinu, tad uz Sāremā salu. Tur viņš strādāja dažādu nocietinājumu būvdarbos. Igaunijā jauneklis Valdis sastapa latviešu meiteni Annu Kārkliņu un 1916. gadā izveidoja ģimeni, kurā piedzima meita Elza.


Valda Kalnrozes ģimene Latvijā, vēl vāciešu okupētajā Liepājā, atgriezās 1918. gadā. Valdis strādāja Liepājas dzelzceļa stacijā par elektrotehniķi, ģimenē piedzima otrais bērns – meita Valda. Par Valda Kalnrozes kā mākslinieka veidošanās gadiem var saukt laiku no 1921. gada, kad viņš sāka dzīvot Jelgavā. Tur darba gaitas turpinājās “dzelzceļa sistēmā” – vispirms Jelgavas dzelzceļa pārvaldē par elektrotehniķi, tad par kantoristu.

Radās iespēja atkal pievērsties teātra mākslai. Valdis Kalnroze Jelgavas dzelzceļa pārvaldē izveidoja amatiermākslas teātra trupu, iestudēja lugas un veidoja izrāžu dekorācijas. Paralēli šai brīvā laika nodarbei topošais mākslinieks spēlēja arī Jelgavas teātrī un apmeklēja nodarbības mākslas studijā pie Anša Stundas, lai sagatavotos iestājpārbaudījumiem Mākslas akadēmijā.


Valdis Kalnroze Jelgavā, 1926. gads. KNM 27182


1927. gadā Valdi Kalnrozi, 33 gadu vecumā, uzņēma Mākslas akadēmijā un jau pēc gada viņš kļuva par Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadītās dabasskatu meistardarbnīcas audzēkni. Pēc profesoram atrādītajiem 20 darbiem, kuri bija 1928. gada vasarā izlikti Valda Kalnrozes 1. personālizstādē Vecgulbenes stacijas dienesta telpās, Vilhelms Purvītis teicis: “Es domāju, ka stiprāka par jums šogad nebūs, es jūs uzņemšu!”. Studijas noritēja paralēli darbam Jelgavas dzelzceļa pārvaldē. Sadzīve topošajam māksliniekam bija smaga – naudas trūkums, parādi, grūtības ģimenes dzīvē. Vienīgi gleznojot viņš jūtās laimīgs! Radošajā dzīvē bija emocionāli gaiši brīži – iesaistīšanās mākslinieku grupā “Zaļā Vārna”, izstāžu rīkošana Jelgavā un iespaidīgais ceļojums kopā ar citiem studentiem uz Nīderlandi, Beļģiju, Vāciju 1931. gada vasarā. Mākslinieka darbi katru gadu tika izlikti akadēmijas studentu izstādēs, kur tos arī nopirka. Tas bija zināms atspaids Valda Kalnrozes ģimenes budžetam. 1932. gadā Valdis Kalnroze beidza Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu “Darbs”, kurā redzami Jelgavas cukurfabrikas ēku korpusi. Glezna pelēcīgos toņos, cik dabā spēj būt pelēcīgi un neievērojami industriāli objekti. Bet … šie pelēkie toņi mākslas darbā bija “atklājuši” nebijušu pelēko toņu meistaru latviešu glezniecībā. Valdis Kalnroze kļuva pazīstams kā pelēkās krāsas meistars, kas šajā it kā garlaicīgajā tonī pratis saskatīt daudzveidīgas nianses un uzgleznot tās. Meistara pelēcīgā gammā ieturētās ainavas bieži tika dēvētas par “pelēkajām simfonijām”. Vēlākajos gados šajā sudraboti pelēcīgajā ainavā vienmēr mirgojās sarkanas krāsas punktiņš, izstarojot vitālu enerģiju.


Glezna „Skultes jūrmala”, 1961. gads. KNM 498


Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Valdis Kalnroze turpināja darbu Jelgavas dzelzceļa pārvaldē, daudz gleznoja, piedalījās izstādēs Jelgavā, Rīgā un lielākajās Eiropas pilsētās. Starp latviešu māksliniekiem nebija īpaši mīlēts, jo bija tiešs savos spriedumos par mākslinieka misiju. Savukārt kritiķi bieži vien vērtēja nevis Valda Kalnrozes darbus, bet viņa uzskatus. Tāpēc mākslinieka darbu patiesāks novērtējums bija lasāms pēc Eiropā rīkotajām izstādēm poļu kritiķa atsauksmēs: “Kalnrozes pelēkās dienas un Daugavmalas ainavas ir mirdzošas un caurspīdīgas, nenoteiktas un ierosinošas, poētiskas un nereālas savos ar māku pielietotos pelēki – bēšos toņos. Tās ir sapņu ainavas, un tomēr jūt, ka viņas atspoguļo īstenību: viņas ir brīnišķīgas”. 1938. gadā Valdi Kalnrozi pārcēla darbā uz Rīgu, uz Dzelzceļa virsvaldes elektrodarbnīcu kantori. Rīgā, Pārdaugavā, Drustu ielā dzīvesvietu atrada arī mākslinieka ģimene, kurā bija notikušas vairākas pārmaiņas – 1934. gadā noslēgta trešā laulība ar Mildu Martiņu un audzināmi jau četri bērni (1942. un 1947. gadā pievienosies vēl dēli Andris un Valdis).


Glezna „Jūra”, 1984. gads. KNM 23669


Pirmās padomju okupācijas gadā (1940–1941) Valdis Kalnroze strādāja Valsts apgādniecības un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē par Mākslas redakcijas vadītāju. Ienākot Latvijā vācu karaspēkam, darbs pārtrūka, bet radās daudz laika gleznošanai. Pāris mēnešu laikā tika uzgleznots vairāk kā iepriekšējos gados. Darbus izstādīja mākslas saloni Rīgā un tos bieži arī nopirka, bet par nelielām summām. 1942. gada vasarā mākslinieks gleznoja Latgales ainavas Rēzeknes apkārtnē. Gleznošanas prieku aizēnoja grūtības iegādāties krāsas un audeklu, kā arī nepieciešamība gleznas pārdot, lai ģimenei būtu iztikšana. Māksliniekam radās iespēja Kaugurciemā pie jūras ierīkot darbnīcu. Tur tapa darbi ar mūžam mainīgo jūras ainavu.


Pēc Otrā pasaules kara Valdis Kalnroze atkal ieguva darba vietu Valsts apgādniecības un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē par Mākslas redakcijas vadītāju. Ilgstoši trūcīgie dzīves apstākļi pasliktināja gleznotāja veselības stāvokli, viņam konstatēja tuberkulozi. Tās ārstēšanai pagāja četri gadi un slimība veiksmīgi tika uzveikta. Šajos gados Valdis Kalnroze pievērsās kluso dabu gleznošanai, īpaši tuvas viņam bija rozes. Pēc atveseļošanās vēl nedaudz tika strādāts žurnālā “Padomju Latvijas Kolhoznieks” par māksliniecisko iekārtotāju.


Gleznotāja Valda Kalnrozes mākslinieciskā darbība padomju gados bija vērienīga un reizē arī ļoti savrupa. 1944. gadā viņš tika uzņemts Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Darbus kopā ar citiem latviešu māksliniekiem izstādīja izstādēs Maskavā un aiz Padomju Savienības robežām Eiropā, pat Japānā, ASV un Kanādā. Latvijas Mākslas muzejā tika rīkotas Valda Kalnrozes personālizstādes – 1964. gadā ar 53 darbiem, 1970. gada izstāde veltīta 75 gadu jubilejai (32 darbi) un 1979. gadā. Paplašinājās radīto darbu tematika – līdzās pilsētu siluetiem, kuri spoguļojas upju un ezeru ūdeņos, tapa aizvien vairāk jūras ainavu. Mākslinieks lielāko laiku pavadīja gleznojot Skultē, dzīvojot nelielā zvejnieka mājiņā pie pašas jūras. Par mākslinieku parādījās raksti laikrakstos un žurnālos, kuriem žurnālisti lika specifiskus, tikai Valdi Kalnrozi raksturojošus virsrakstus: “Pelēko ūdeņu meistars”, “Pelēko toņu dzejnieks”, “Vai varavīksne var būt pelēka?”, “Sidrabaino ūdeņu dzejnieks”, “Pelēkās varavīksnes”, “Zemes krāsu toņos”, “Pelēko toņu burvis”. Ar kolēģiem-māksliniekiem gleznotājs satikās reti, izvairījās no saviesīgiem pasākumiem, jo viņam nebija pieņemamas padomju varas dogmas. Valdis Kalnroze uzskatīja, ka “nav sociālistiskās vai kapitālistiskās mākslas. Māksla vai nu ir vai nav”. Arī par sadzīvi Padomju Latvijā māksliniekam bija savs viedoklis: “Ja saka „mana Latvija, mana Rīga”, tad tas ir nacionālisms. Bet, ja diendienā dzird: „naša Latvija, naša Riga”, tad tas ir „družba”.


Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja garu mūžu – 99 gadus, savā mūžā parakstīja 1542 gleznas. Pēdējo darbu – jūras skatu, viņš aizsāka 92 gadu vecumā, bet īpašais “sarkanais punktiņš” uz tā netika uzlikts. Viņa simtgadei veltītajā gleznu izstādē Valsts Mākslas muzejā Rīgā, kuru atklāja 1994. gada 19. augustā, bija skatāmas piecdesmit trīs dažādu gadu gleznas – ainavas un ziedu gleznojumi, ogles zīmējumi, skices, mākslinieka fotogrāfijas, dokumenti, dažas personiskas lietas.


Valda Kalnrozes palete, otas, studenta cepurīte. KNM 27233; KNM 27234; KNM 27235


Kuldīgā gleznotāja Valda Kalnrozes darbi bijuši izlikti vairākās novada mākslinieku kopizstādēs, pirmo reizi 1962. gadā. Bet mākslinieka 100-gadei veltītā izstādē Kuldīgas novada muzejā varēja aplūkot darbus no dažādu Latvijas muzeju kolekcijām. Kuldīgas novada muzeja krājumā glabājas piecas gleznas, kuras muzejs ir ieguvis no Latvijas Valsts Mākslas muzeja un paša autora. Mākslinieks muzejam ir dāvinājis fotogrāfijas no savas radošās darbības, dažādu izstāžu katalogus, un savas personīgās lietas – paleti, otas un studentu gadu cepuri.


Apraksta autore Ilze Lāce,

Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja

Comentarios


bottom of page