KONTAKTI

INFO.MUZEJS@KULDIGA.LV

+371 633 50179
APMEKLĒTĀJU CENTRS

ADRESE

Kuldīgas novada muzejs

Pils iela 5, Kuldīga, LV-3301

Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļa

Dzirnavu iela 5, Kuldīga, LV-3301

© 2019 KNM

vilis pludonis.jpg

Vilis Plūdons, īstajā vārdā Vilis Lejnieks piedzima 1874. gada 9. martā Bauskas apriņķa Pilsmuižas „Lejenieku” mājās. Jau no agras bērnības bija saprotams, ka mazais Vilis ir apdāvināts bērns un kārs uz grāmatu lasīšanu. Kad ziemas vakaros, pēc vakariņām, māte piesēdās pie vērpjamā ratiņa, mazajam Vilim bija jāsēž tuvāk pie skala un skaļi jālasa grāmata. Māte gribēja, lai dēls biežāk atšķir lielo melno grāmatu, bet Bībeles stāsti puiku garlaikoja. Cita lieta bija „Skolas maize”, kas bija izlasīta krustām šķērsām. Izlasītas bija visas grāmatas, kas „Lejeniekos” un tuvākajās mājās bija atrodamas. Pilsmuižas pamatskolas skolotāji bija pārsteigti, pa kuru laiku desmitgadīgais Vilis tik daudz grāmatas paspējis izlasīt. Taču, vai viņi zināja, ka mazajam Vilim „Lejeniekos” iznāca savs žurnāls ar nosaukumu „Reiznieks”, kurā viņš ierakstīja nelielus, paša sacerētus stāstiņus. Vilis arī nevienam nestāstīja, ka viņš kopā ar brāļiem spēlēja teātri, atveidojot izlasīto grāmatu tēlus.

Pilsētas skolā skolotājs Adamovičs labprāt lasīja Viļa sacerētos pantiņus, stāstiņus, nemitīgi mudinādams rakstīt vēl un apgādādams ar labu lasāmvielu. No dziesmu svētkiem vecākais brālis Kārlis pārveda Ausekļa dzejas un sastapšanās ar Ausekli bija liktenīga: Vilis saprata, ka tā ir īsta dzeja, kas paliek atmiņā pat pēc vienas reizes izlasīšanas. Auseklis bija topošā dzejnieka īsts draugs, skolotājs, padomdevējs un priekšzīmes rādītājs.

1891. gadā Vilis Lejnieks devās uz Kuldīgu, lai iestātos Baltijas skolotāju seminārā. Tā bija gara vasara, kas izsauca nākamajā skolotājā nebeidzamas ilgas pēc mājām, pēc dzimtajiem „Lejeniekiem”, kas tagad atradās tik tālu. Vaļas brīžos Vilis bieži aizdomājās par to, ko tagad dara „Lejeniekos”. Šīs nepārvaramās ilgas pēc mājām un seminārista dzīve spilgti aprakstīta Reiņa Ādmīdiņa grāmatā „Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs.”: „... Katru rītu pulksten septiņos visi semināristi, miegu no acīm berzēdami, pulcējās zālē, kur pops noturēja rīta lūgšanu. Arī ēdamistabā vēl bija jāskaita lūgšana. No astoņiem līdz pusdiviem – mācības: krievu valoda, vēsture, literatūra, ģeogrāfija, ticības mācība... Cik maz spēja dot mācību grāmatas un skolotāji! Viens otrs no viņiem bija nožēlojams muļķis... Deviņos vakarā pirms vakariņām atkal garlaicīgs dievkalpojums, tad desmitos jādodas gulēt. Semināra ēkas bēniņos bija novietotas audzēkņu mantas – lādes, maisi. Te Plūdons bija noslēpis grāmatas gan latviešu, gan krievu, gan vācu valodā. Bairons, Šekspīrs, Gēte, Šillers, Heine, Ibsens, Haiptmanis, Zūdermanis, Bjernsons, Brandess, Turgeņevs... Bija jāizdomā visādas viltības, lai varētu lasīt šīs grāmatas. Naktīs, kad visi gulēja, Plūdons sēdēja pie galda un lasīja, visu laiku uzmanīdamies, lai kāds nepārsteigtu. Direktors mēdz staigāt pa koridoriem un nemanīts ienākt guļamistabā, klasē, koridorā.”

Mācoties seminārā Vilis Lejnieks rakstīja dzejoļus. Vairākus no tiem viņš nosūtīja Teodoram Zeifertam „Mājas Viesa” redakcijā, kur tie tika nodrukāti ar pseidonīmu Plūdons. Faktiski varam teikt, ka Viļa Lejnieka dzimtā vieta ir „Lejenieki”, bet Plūdons ir dzimis Kuldīgā. 1894. gadā viņš pabeidza savu pirmo dzejoļu krājumu „Pirmie akordi”. Krājums tika nosūtīts T.Zeifertam, kurš sameklēja „Pirmajiem akordiem” izdevēju – Neimani Jelgavā.

1895. gadā, kad seminārā notika beigšanas eksāmeni, Plūdons saņēma no Jelgavas „Pirmo akordu” eksemplārus ar autora ģīmetni tajos. Krājuma eksemplāri tika piesūtīti uz svešu adresi. Iespējams, ka tā bija Zeltmata (Ernesta Kārkliņa) adrese, kurš tajā laikā bija pilsētas valdes ierēdnis un īrēja dzīvokli Kuldīgā. Plūdons bija Zeltmata labs draugs un biežs sarunu biedrs. Plūdons bija iecerējis sava pirmā dzejoļu krājuma eksemplārus dāvināt saviem draugiem un labvēļiem. Svarīga vieta apdāvināmo sarakstā bija iemīļotajam semināra skolotājam Eistaķijam Līcītim. Skolotājs Līcītis ļoti priecājās par sava audzēkņa panākumiem, taču viņam bija Vilim Lejniekam jāpaziņo vēsts, ka semināra pedagoģiskā padome, izskatot mācītāja Vasīlija Aļejeva ierosinājumu, nolēmusi jaunā skolotāja apliecībā pamazināt atzīmi uzvedībā par latvietības sludināšanu. Vēlāk, atceroties seminārā pavadītos gadus, Plūdons bijušajiem audzēkņiem un skolotājiem veltījis vairākus dzejoļus, ko vēlāk iespieda grāmatā par Baltijas skolotāju semināru.

 

Vai Plūdons, saņemot skolotāja diplomu Baltijas skolotāju seminārā, vēl kādreiz atgriezās Kuldīgā, nav īsti zināms. Sekoja Plūdoņa skolotāja gaitas dažādās Latvijas skolās un aktīva sabiedriskā darbība. Par dažādiem sasniegumiem Latvijas Valdība divas reizes Plūdoni apbalvojusi ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis arī Tēvzemes balvu.

Vilis Plūdons mira 1940. gada 15. janvārī pēc garas slimības. 21. janvārī viņu apglabāja Bauskas Plūdoņa (agrāk Lejnieku) kapos.

Baltijas skolotāju semināra ēku 1931. gadā nodeva Kuldīgas Valsts ģimnāzijas rīcībā. Lai saglabātu dzejnieka Viļa Plūdoņa piemiņu saistībā ar Kuldīgu, tika paziņots par ģimnāzijas nosaukuma maiņu, kuru apstiprināja Izglītības Ministrijas rīkojums Nr.45, 1940. gada 19. martā, kuru bija parakstījis ministrs J.Auškāps un tekstā bija teikts: „pārdēvēju līdzšinējo Kuldīgas Valsts ģimnāziju par Viļa Plūdoņa Valsts ģimnāziju”. Svinīgos apstākļos ģimnāzijai tika pasniegts jaunais skolas karogs. Taču jaunajam skolas nosaukumam un karogam brīvi izpausties bija lemts tikai neilgu laiku, jo 1940. g. 17. jūnijā Latvijā sākās padomju okupācija.

Līdz 1988. gadam skolas nosaukumi dažādi mainījušies, taču ar Plūdoņa vārdu tam nebija saistības. 1988. gadā pateicoties vietējo varas iestāžu atbalstam, sekmīgi tika risināts jautājums par Viļa Plūdoņa vārda atgūšanu. 1989. gada augustā Latvijas PSR Ministru Padome Kuldīgas 1. vidusskolu pārdēvēja par Viļa Plūdoņa Kuldīgas 1. vidusskolu. 1990. gadā skolā atgriezās saglabātais ģimnāzijas karogs.

1993. gadā, lai saglabātu Viļa Plūdoņa piemiņu skola izsludināja konkursu, kurā skolēni varēja iesniegt savus jaunrades darbus, literāri pētnieciskos darbus vai piedalīties daiļlasītāju skatē. Lai ieinteresētus skolēnus šajā konkursā iesaistīties, tika izsludinātas arī naudas prēmijas.

Baltijas skolotāju semināra ēkā šobrīd atrodas Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma profesionālā vidusskola. Skola sagatavo arī ēdināšanas pakalpojumu speciālistus, kas praktisko mācību darbu apgūst skolas ēdnīcā „Eža kažociņš”. Arī tas ir kaut kas saistībā ar Plūdoni.

Pagājuši jau 120 gadi, kad Vilis Plūdons kopā ar semināristiem staigāja pa Kuldīgas ielām, ieelpojot ceriņu smaržu un skatoties kā pār Ventas rumbu peld balti mākoņi. Domas raisījās, kad pilsēta bija dienvidū aizsnaudusies un karstums slāpēja elpu zem brūnajiem, saulē sakarsušajiem dakstiņiem. Kuldīgā dzīvojot, Vilim Plūdonim lielas rocības nebija, kā tikai tā, ko vecāki atsūtīja no „Lejniekiem”, taču kādu kapeiku seminārists nopelnīja Kuldīgas bodniekiem reklāmas pantiņus rakstīdams. Draudzējoties ar Zeltmati un diskutējot ar viņu par latviešu valodu, veidojās uzskati par to, kas ir īstens tautiskums. Kuldīgai kā vietai ir būtiska nozīme dzejnieka personības veidošanā.

Autore: Jolanta Mediņa

„Kurzemnieks” 2014.g.10.III. Nr.29.