Jēkabs Cinovskis


Viens no vadošajiem Latvijas zoologiem

Ir tādi cilvēki – savrupa ceļa kājāmgājēji. Iet lēni, bet uz priekšu. Palaikam nogurst, tad saņem spēkus un dodas tālāk, ieminot taku sekotājiem. Tā vienu no vadošajiem Latvijas zoologiem Jēkabu Cinovski raksturo viņa kolēģi Zinātņu akadēmijā. Šogad viņam aprit 110 gadi.
 
Sākums visam bija dzimtajās mājās Alsungas pagasta „Ciņos” 1906.gada 3.februārī. Jau tēva mājās tika likti stipri pamati visam Jēkaba Cinovska darbīgajam mūžam. Tur viņš iepazina ne tikai darba smagumu, bet arī prieku, saņemot mātes un tēva uzslavas par centīgi un labi padarītu darbu. 
 
Skolas gaitas J.Cinovskis uzsāka Alsungas pamatskolā, uz kurieni mazajam ceļa gājējam bija jāmēro 10 km garš ceļa gabals. Ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgi. Mātei nekādi neizdevās sarūpēt pārtiku, lai iedotu līdzi veselai nedēļai, tādēļ tajā pašā dienā prāvais ceļa gabals bija jāmēro vēlreiz. Vasaras mazajam Jēkabam pagāja ganos. Cik daudzi saullēkti tika sagaidīti pļavas malā, vērojot kā atveras rasoti rīti, kā no miega pieceļas cīruļi, kā pamostas zirneklīši un kā maijvaboles mielojas ar jaunajām bērzu lapām. Pēc tveicīgās dienas atkal tika vēroti saulrieti aiz tumšā egļu sila. Pavadot visu garo dienu divatā ar dabu, zēns iemīlēja to un tā ieinteresēja jauno dabas pētnieku. 
 
Beidzot pamatskolu J.Cinovskis izglītību turpināja Liepājas ģimnāzijā. Lai nopelnītu iztiku un apģērbu nākamajam mācību gadam, vasarās vajadzēja strādāt lauku darbus. Smags trieciens zēnam bija mātes aiziešana mūžībā. Par sevi rūpēties vajadzēja pašam. Taču viņu nebaidīja dzīves sūrums un grūtības, kas stājās viņam ceļā, jo visam pāri stāvēja nepārvarama griba visu izzināt. J.Cinovskis atstāja tēva mājas, no kurām līdzi viņš paņēma apgūto darba tikumu, sīksto izturību un iestājās Rīgas skolotāju institūtā. Pēc skolotāju institūta beigšanas viņš strādāja par skolotāju vispirms laukos, vēlāk – Rīgā. Skolotāja darbu viņš pildīja ar milzīgu atdevi un bija saviem skolēniem labs ceļvedis uz zināšanu krātuvēm. Paralēli, strādājot skolā, Jēkabs Cinovskis iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, specializējoties tieši zooloģijā. Vēl students būdams, viņš sāka pievērsties zinātniskajam darbam, taču to darīt varēja tikai brīvajā laikā, un brīvais laiks bija miegam atņemtās nakts stundas. Lai iegūtu naudu studijām, J.Cinovskis vasarās vāca folkloras materiālus. Tādēļ Folkloras materiālu krātuvē glabājas 2490 vienību – J.Cinovska savāktais materiāls. Varbūt tieši tautas gudrība bija tā, kas palīdzēja jaunajam zinātniekam izvēlēties savu ceļu.
Kopā ar kolēģiem izbraukuma sesijas laikā Kuldīgas novadā.
 
Jau studiju gados tika likti pamati disertācijai. Vācot materiālu zinātniskajam darbam, nācās nostaigāt simtiem kilometru pa Dzimtenes lielceļiem, pāri pļavām un cauri mežiem. 1940.gadā J.Cinovskis absolvēja Latvijas Universitāti un viņu uzaicināja palikt fakultātē, lai turpinātu zinātnisko darbu. Sākoties Otrajam pasaules karam dzīve, tāpat kā daudziem Latvijas gaišajiem prātiem, apmeta kūleni. Dzīvi uz laiku iežogoja koncentrācijas nometnes žogs. 
Pēc kara, līdz 1947.gadam J.Cinovskis strādāja kā pedagogs dažādās skolās. 1945.gadā viņš mācīja ķīmiju Kuldīgas vidusskolā (tagad V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija). Tad devās uz Rīgu un gadu strādāja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Rīgas L.Paegles 1.vidusskolā. 1947.gadā viņš uzsāka darbu kā vecākais laborants Zinātņu Akadēmijā. 
 
1951.gadā nodibināja ZA Bioloģijas institūtu, kur darbu zinātnes laukā turpināja Jēkabs Cinovskis. Viņš apkopoja 20 gadus vākto un sistematizēto materiālu par Latvijas zāģlapsenēm. Par šo tēmu 1953.gadā viņš aizstāvēja disertāciju zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Šis darbs tajā pašā gadā tika izdots grāmatā „Zāģlapsenes un ragastes”, kurā apskatītas vairāk kā 400 sugas, to izplatība un saimnieciskā nozīme.
Jēkabs Cinovskis ZA Bioloģijas institūtā izveido Dzīvnieku citoloģijas laboratoriju, kuru viņš vadīja līdz 1976.gadam. 1955.gadā zinātnieks iedibināja jaunu pētījumu virzienu – kukaiņu citoloģiju. Tas bija oriģināls un rets pētījumu virziens gan toreiz, gan tagad.
 
 
1953.gadā J.Cinovskis aizstāvēja doktora disertāciju „Maijvaboļu kāpuru iekūņošanās bioloģiskie pamati”. Pētījumos par šo tēmu tika atklāta jauna šūnu grupa – otrējās apikālās šūnas, kam ir liela nozīme kukaiņu dzimumšūnu veidošanās procesos. 
 
Otrs liels pētījumu virziens, ko aizsāka J.Cinovskis piecdesmito gadu beigās, bija bioloģiskā augu aizsardzība. Tas ir viens no pašlaik pasaulē izplatītākajiem paņēmieniem - videi draudzīgā augu aizsardzība. Pirmsākums tam bija sīkie kukainīši – trihogrammas. Daudziem likās pilnīgi nepieņemami, ka šīs sīkās radības spēj aizstāt ķīmiskos preparātus. Taču taisnība izrādījās doktoram Jēkabam Cinovskim – trihogrammu pielietošana ir pārdzīvojusi pašu autoru. Katru pavasari ne vienā vien ābeļu dārzā iet cilvēki un izlaiž trihogrammas. Vēlāk tās izlaiž arī zirņu sējumos.
Jēkabs Cinovskis aistāvot doktora disertāciju 1958.gadā.
 
Jēkabs Cinovskis vienmēr daudz strādāja un nekad neskaitīja darba stundas. Pat būdams jau cienījamos gados, nebaidījās no praktiskā darba. Viņš aktīvi popularizēja bioloģisko augu aizsardzības metodi Latvijā. Zinātnieks nekad negāja caur dzīvi citus kājām mīdams. Viņš to vienkārši nespēja un tas iespējams sagādāja ne vienu vien grūtību vadot laboratoriju. Toties kāda sajūsma pārņēma laboratorijas darbiniekus, kad vadītājs pie svētku eglītes aizkustinoši un emocionāli deklamēja V.Plūdoņa „Zaķīšu pirtiņu”.
Jēkabs Cinovskis kopā ar dzīvesbiedri Ievu 1933.gada 5.martā.
 
Ir saglabājies plašs materiālu klāsta par J.Cinovska zinātnisko darbību, bet ļoti maz zināms par viņa ģimeni. Zināms vien tas, ka pacietīga viņa ceļa līdzgaitniece bijusi viņa dzīvesbiedre Ieva, ar kuru kopā iets jau no 1930.gadu sākuma.
Laiks gadu gaitā atsijā nebūtisko, atstājot būtisko, cilvēkam raksturīgo. J.Cinovskis atstāja nākamo zinātnieku paaudzēm bagātu mantojumu, no kura mācīties un kuru papildināt. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēks, kurš ilgi strādājis kādā zinātnes nozarē, nekad no tās pavisam neaiziet. Arī tad nē, kad dzīves uguns apdzisusi. Jēkaba Cinovska dzīves ceļš apstājās 1984.gada 13.septembrī un viņš atdusas Meža kapos Rīgā.
Jēkabs Cinovskis 75.gadu jubilejas reizē Rīgā, savā dzīvoklī 1981.gada 3.II.
 
Kuldīgas novada muzeja
Pētnieciskās nodaļas vadītāja – Jolanta Mediņa
 
www.kuldigasmuzejs.lv