Eduards Berklavs


Politiķis, valsts un sabiedriskais darbinieks.

1914.gada 15.jūnijā, netālu no Kuldīgas, „Birznieku” mājās piecu bērnu ģimenē piedzima Eduards Berklavs. Viņa tēvs bija vienkāršs lauku amatnieks, bet māte – laukstrādniece. Ģimenei apstākļi bija ļoti trūcīgi, tādēļ jau 8 gadu vecumā Eduardam nācās pelnīt sev iztiku pie dažādiem saimniekiem, salīgstot par ganu vai citus vienkāršus lauku darbus.

Mācību gaitas Eduardam Berklavam uzsākās Ķimāles sešklasīgajā skolā, kur viņš bija ne tikai labs skolēns, bet arī čakls mazpulcēns un vēlāk arī jaunatnes organizācijas „Cerības pulciņš” dalībnieks. Ar lielu aizrautībi skolas gados mācījās spēlēt vojoli. Apstākļi bija ļoti trūcīgi, bet pabeidzot Ķimāles skolu, vēlme turpināt izglītības iegūšanu bija spēcīgāka par visu. Eduards Berklavs kļuva par mācekli Kuldīgas tipogrāfijā. Dienā mācekļa darbs tipogrāfijā, bet vakaros mācības Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Dzīves sākums jaunajam cilvēkam ir ļoti raibs un nopelnītajam maizes riecienam ir diezgan bieza garoza. Vēl mācoties ģimnāzijā, Eduards Berklavs uzsāka darbu laikrakstā „Kurzemnieks”, taču pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma laikrakstu slēdza un nācās meklēt citu darbu. Kādu laiku viņš strādāja dažādus gadījuma darbus fabrikā „Vulkāns”, ceļu būves darbus un mežizstrādes darbus.

 

Ar draugiem dodoties makšķerēt pie Ventas.

1935.gadā Eduardam Berklavam radās iespēja pārcelties uz Rīgu. Tur viņš uzsāka darbu elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros turpināja mācības Rīgas Amatniecības vidusskolā. Paralēli mācībām un darbam, turpināja darboties kā burtlicis komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā „Spartaks”. Par pagrīdes darbību tika arestēts, sodu izcieta Rīgas centrālcietumā, vēlāk tika norīkots spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

Jaunībā Eduards Berklavs kļuva par aktīvu pagrīdes komunistu. Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā strādāja komjaunatnes centrālkomitejā un komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā. 1941.gadā, sākoties karam, Berklavs nokļuva Latviešu strēlnieku divīzijā. Piedalījās kaujās, sākumā kā ierindnieks, bet vēlāk ieguva virsnieka pakāpi.

Pēc kara Eduards Berklavs strādāja kā pārliecināts komunists dažādās padomju varas iestādē. Savā laikā bijis arī LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks. Trīs gadus viņš mācījās partijas augstskolā Maskavā. Taču laiks un dažādi apstākļi ļāva izprast PSKP īsto mērķi – pārkrievot latviešu tautu. Tādēļ uzsāka aktīvu pretdarbību Maskavas režīmam. 1959.gadā Eduardu Berklavu atbrīvoja no visiem ieņemamajiem amatiem un izsūtīja. Izsūtījumā Vladimiras apgabalā viņš pavadīja 9 gadus. Berklavu izslēdza arī no komunistiskās partijas, pamatojot to kā Ļeņina nacionālās politikas kropļošanu un partijas augstāko instanču lēmumu ignorēšanu. Līdz aiziešanai pensijā viņš strādāja Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā.

Kad Eduards Berklavs atgriezās no izsūtījuma, viņam aizliedza publicēt savus rakstus, viņa vārdu nepieminēja presē un radio. Taču Berklava darbība tik vienkārši nebeidzās. 1971.gadā viņš uzrakstīja „17 latviešu komunistu vēstuli”, kurā atspoguļoja PSKP un LKP īstenoto politiku Latvijā. Šo vēstuli nodrukāja gandrīz 100 preses izdevumi 14 valstīs, vairākas reizes to iztulkotu nolasīja ārzemju radioraidījumos. Par šīm pretpadomju aktivitātēm vairākas reizes Berklavu partināja Valsts drošības komitejā un pret viņu tika sagatavota apsūdzība.

Atmodas laikā Eduards Berklavs ļoti aktīvi iesaistījās dažādos sabiedriskos procesos. Viņš bija viens no LNNK dibinātājiem un šīs kustības pirmais priekšsēdētājs. Tajā pašā laikā darbojās arī Latvijas Tautas Frontes valdē, bet 1990. gadā tika ievēlēts par LR Pilsoņu kongresa delegātu.

1990.gadā Eduardu Berklavu ievēlēja Augstākajā Padomē, kur viņš bija gados vecākais deputāts. AP viņš darbojās Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijā. Šajā laikā viņš bieži tikās ar tautiešiem ārzemēs un skaidroja viņiem okupācijas režīma sekas.

1993.gadā Berklavu ievēlēja Latvijas Republikas 5.Saeimā un līdz 1996.gadam viņš bija Cilvēktiesību un nacioālo jautājumu komisijā kā LNNK deputāts.

Sākot ar 1988.gadu viņš aktīvi publicēja savus darbus dažādos preses izdevumos gan Latvijā, gan ārzemēs. Berklavs sarakstīja turpat 200 rakstus, kuros centies atspoguļot politiko, ekonomisko un sociālo stāvokli Latvijā. Viņa apjomīgākais darbs ir 1998.gadā publicētā grāmata „Zināt un neaizmirst”. Dažādu politisko apsvērumu dēļ Berklavs izstājās no apvienības „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”, taču no jauna nevienā politiskajā spēkā neiestājās.

1995.gadā Eduards Berklavs saņāma augstāko valsts apbalvojumu – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet jau 2000.gadā viņu apbalvoja ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš saņēmis arī 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Eduards Berklavs bija precējies. Viņa sieva Margarita pēc izglītības bija inženiere ķīmiķe un visu mūžu nostrādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas organiskās sintēzes institūtā. Taču ģimenē pēcnācēju nebija. Sāpīgs Eduardam Berklavam izvērtās 2000.gada janvāris, kad nācās uz mūžu atvadīties no sava uzticamā dzīves drauga Margaritas.

Kāzu dienā kopā ar sievu Margaritu 1939.gada 24.septembrī.

Deviņdesmito gadu vidū Berklavu arvien biežāk sāka piemeklēt veselības problēmas. Tika piedzīvota vilšanās partijas biedros. Viņš nolēma aiziet no aktīvās politikas, taču nezaudēja interesi par to līdz savai aiziešanai mūžībā, 2004.gada novembrī, dažus mēnešus pēc tam, kad vasaras vidū kopā ar radiem un draugiem tika atzīmēta 90 gadu jubileja.

Savā 90 gadu jubilejā 2004.gada 15.jūnijā kopā ar radiniekiem Annu un Žani Grīnbergiem.
(Fotogrāfijas no Žaņa Grīnberga personīgā arhīva.)

Par Eduarda Berklava dzīvi un viņa politiskajiem uzskatiem 2007.gadā tika uzņemta dokumentālā filma „Berklavisms”.

 

Autore: Jolanta Mediņa

 

„Kurzemnieks” 2014.gada 13.VI. Nr.66.

www.kuldigasmuzejs.lv