KONTAKTI

INFO.MUZEJS@KULDIGA.LV

+371 633 50179
APMEKLĒTĀJU CENTRS

ADRESE

Kuldīgas novada muzejs

Pils iela 5, Kuldīga, LV-3301

Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļa

Dzirnavu iela 5, Kuldīga, LV-3301

© 2019 KNM

kristaps valters.jpg

Kristaps Valters piedzima 1861. gada 18. decembrī Kuldīgas pagasta (tagad Rumbas pagastā) „Dindžu” mājās, saimnieku ģimenē. Pēc Kuldīgas Vācu ģimnāzijas beigšanas K.Valters devās studēt tieslietas Maskavas universitātē, kur viņam izveidojās sadarbība un draudzība ar Kr.Valdemāru, Kr. Baronu un citiem latviešiem, un kopā ar viņiem arī aktīvi piedalījās latviešu studentu organizācijas veidošanā. Šī organizācija vēlāk pārtapa studentu biedrībā „Austrums”, kuras vadītājs bija Jānis Čakste. Biedrībā aktīvi darbojās arī Kristaps Valters. Viņš bija arī studentu korporācijas „Fraternitas Letica ” biedrs, ar kuras filistriem, bijušajiem studiju biedriem viņu vienoja sirsnīgas attiecības līdz mūža galam.

Vēl būdams students, K.Valters divas vasaras kājām apceļoja Kurzemi un lika pamatus vēlākam latviešu etnogrāfiskajam muzejam ar šajos apmeklējumos iegūtajiem priekšmetiem un mutvārdu liecībām. Vēlāk, viņa vadītajā „Dienas Lapā” tika izveidots īpašs etnogrāfiskais pielikums, kur tika publicēti raksti par tā laika aktualitātēm etnogrāfijas jautājumos.

Kad K.Valters pabeidza studijas, viņš uzsāka advokāta praksi Kuldīgā, strādājot par advokāta palīgu. 1894. gadā viņš tika ievēlēts par Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības priekšsēdētāju. Šajā laikā biedrībā bieži tika rīkotas vakara lekcijas, kuru laikā tika skaidroti dažādi jautājumi. K.Valters pats lasīja lekcijas par Rietumu literatūru un filozofiju. Daudz tika darīts, lai stiprinātu kora dziedāšanas tradīcijas Kuldīgā. Strādādams Kuldīgā Valters pulcēja ap sevi Baltijas skolotāju semināra audzēkņus, iepazīstināja viņus ar Rietumeiropas, īpaši Vācijas, literatūru, filozofiskām un sabiedriskām problēmām.

Pēc dažiem gadiem, kad K.Valters pārcēlās uz Rīgu, aktīvi darbojās Jaunajā strāvā, kur popularizēja rietumnieciskās idejas. Viņa studiju biedrs un draugs Jansons bija uzrakstījis referātu par jauno latviešu literatūru, kas bija tapis dāņu literatūrvēsturnieka Brandesa ideju ietekmē. Valters uzskatīja, ka šo referātu ir vērts noklausīties iespējami plašam klausītāju lokam un tas stipri ietekmēja tā laika sabiedrisko un literāro domu. Krievijas valdības represijas pret jaunstrāvniekiem un „Dienas Lapu” bija nežēlīgas. K.Valteram kādu laiku nācās pavadīt apcietinājumā. Pēc apcietinājumā pavadītā laika viņš turpināja savu advokāta praksi Rīgā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Valtera bēgļa ceļš veda uz Krieviju, kur viņš strādāja Latviešu bēgļu centrālajā palīdzības komitejā Pēterburgā un Tērbatā.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, Rīgā latviešu juristi savā kopsapulcē izlēma jautājumu par turpmāko Latvijas tiesu iekārtu un 1918. gada 7. decembrī kopā ar Jāni Graudiņu ievēlēja K.Valteru par Latvijas augstākās tiesu iestādes senāta senatoriem. Vienlaikus viņš uzņēmās arī jaundibinātā Administratīvā departamenta vadītāja pienākumus, kurus pildīja līdz aiziešanai pensijā. Administratīvā tiesa, kas agrāk ne Latvijā, ne Krievijā nebija pazīstama, bija viņa mūža darbs. Ar to Latvija izveidojās par tiesisku valsti rietumnieciskā nozīmē. Viņa uzskats bija, ka arī katra valsts un pārvaldes iestāde ir stingri saistīta ar pastāvošiem likumiem, kuru pareizu pielietošanu katra pilsoņa interesēs pārbauda neatkarīga tiesa. Tiesu vara tika nostādīta pāri administratīvai varai. Valtera nostāja bija, ka Latvijā tiesiskas iekārtas nostiprināšanai, tāpat kā vairākās rietumu valstīs, ir nepieciešama īpaša Satversmes tiesa, kas pārbaudītu likumu un valdības lēmumu saskaņu ar satversmes noteikumiem, tādā veidā izveidojot tiesību kontroli un Satversmes noteikumu neaizskaramību visās valsts nozarēs. Latvijas valstij jābūt tiesību valstij. Paliekamus pamatus šādai valstij un valsts iekārtai savā mūža darbā ir licis Kristaps Valters.

 

Blakus tiešajam darbam, kas prasīja ļoti daudz laika, reizēm neatstājot to ne ģimenei, ne pašam, senators veidoja un bagātināja savu personību. Līdz savai pēdējai stundai viņš dedzīgi sekoja līdzi latviešu un cittautu juridiskajai literatūrai. Ar sevišķu interesi lasīja latviešu un cittautu literātu darbus, sevišķi pievēršoties vācu un franču literatūrai, filozofijai, vēsturei un socioloģijai. Šo savas personības un izglītības nemitīgu paplašināšanu K. Valters uzskatīja kā svarīgu priekšnoteikumu pareizai tiesību izpratnei. Viņš uzskatīja, ka labam tiesnesim savā personībā ir jāapvieno jurists un kultūras vērtību sapratējs. Tiesību valsts un kultūras valsts K.Valteram bija nedalāms jēdziens.

Kristapa Valtera tuvs draugs bija mākslinieks Janis Rozentāls. Viņš bieži viesojās senatora dzīvoklī Rīgā, kur abi mēdza diskutēt par dažādiem kultūras jautājumiem. Reiz J.Rozentāls uzdāvināja K.Valteram savu gleznu, skaistu Saldus ainavu. Taču glezna pazuda, kad Pirmā pasaules kara laikā Valteru dzīvoklī dzīvoja vācu virsnieki. Interesantu, neliela formāta gleznu kā dāvanu no mākslinieka saņēma K.Valtera meita Anna, kurā bija redzami divi mīlnieki, kas salabst pēc strīda. Sākoties Pirmajam pasaules karam dēls Nikolajs kā dāvanu saņēma pasteli „Latvju strēlnieki”.

Lai neiespaidots varētu veikt savu darbu tiesību jomā, K.Valters atteicās no aktīvas darbības politikā. Viņš atteicās arī no Pētera Juraševska ministru kabinetā piedāvātā tieslietu ministra portfeļa, lai gan pamatdoma bija visa tieslietu resora izņemšana no ikdienas politikas. Tāpat Valters atteicās no aicinājuma kandidēt valsts prezidenta amatam pēdējās prezidenta vēlēšanās.

 

Liktenīgs K.Valteram bija 1934. gads, kad par atteikšanos atzīt 15 .maija legalitāti, viņu palūdza aiziet pensijā. 1926. gadā, par nopelniem Latvijas valsts labā, tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II.šķiru.

 

Ar tiesību jautājumiem bija saistīta gandrīz visa senatora ģimene. Viņa brālis Juris Valters bija viens no pazīstamākajiem latviešu advokātiem, kurš praktizēja Liepājā. Kopā ar sievu Emmu (dzim.Galviņa) K.Valters audzināja divus bērnus. Meita Anna, vēlāk pulkveža Aigara atraitne, bija beigusi Latvijas Universitātes tiesību zinātņu fakultāti.  Padomju varas iestādes viņu izsūtīja uz Sibīriju un pēc atgriešanās dzimtenē viņa dzīvoja Rīgā. Dēls Nikolajs, pabeidzis tiesību studijas Latvijas Universitātē, devās uz Vīni, lai papildinātu savas zināšanas tiesību jomā. Atgriezies Rīgā strādāja kā advokāts un kultūras darbinieks. Pēc Otrā pasaules kara lasīja lekcijas Vīnes universitātē Austrijā. Austrijā arī miris un apglabāts.

Aizejot pensijā Kristaps Valters vēl kādu laiku palika Rīgā, bet tad atgriezās savās tēva mājās, Rumbas pagasta „Dindžās”. Tur viņš daudz lasīja savu iemīļoto autoru darbus un baudīja dabas burvību. Savās tēva mājās,1944. gada 5. novembrī, nesagaidot savu 84 jubileju Kristaps Valters mira. Taču viņš atstāja neizdzēšamas pēdas mūsu Latvijas tiesību zinātņu vēsturē un kalpoja kā paraugs daudziem advokātiem un tiesnešiem.

valt b 1.jpg

Senatori un senāta prokurori 1926. gadā. Pirmajā rindā no kreisās ceturtais sēž senators Kristaps Valters

Autore: Jolanta Mediņa