Komunistiskā genocīda upuru atceres pasākums Kuldīgā

14.06.2019.

14. jūnijā plkst. 13.00 pie Pētera ielas pelēkā piemiņas akmens izskanēja no sirds teikti vārdi, skanēja Latvijas Republikas himna un svinīgā pasākuma laikā tika nolikti ziedi komunistiskā genocīda upuru piemiņai.

Sākumā dalībniekus uzrunāja Sv. Katrīnas draudzes mācītājs Viesturs Pirro, izsakot pateicību Dievam par tiem, kuri izdzīvoja izsūtījumā un atgriezās mājās. Viņš uzsvēra, ka 1941. gadā jaunā murgu vara nežēlīgi izārdīja latviešu dzīves, izsūtot tūkstošiem cilvēku. Līdzīgi kā bandīti viņi nodarbojās ar cilvēku laupīšanu, “iztīrot dzīves telpu no jaunajai varai nevēlamajiem elementiem” un padarot tos par bezdomu vergiem. Mācītājs atgādināja, ka Dieva priekšā katrs atbildēs par saviem darbiem – kā labajiem, tā ļaunajiem.

Dziedot valsts himnu, daudziem acīs bija asaras. Kuldīgas novada pašvaldības izpilddirektore Ilze Dambīte-Damberga aicināja klātesošos aizdomāties par latviešu tautas garu, ko nevar salauzt neviena sveša vara: “Mūsu gars, lai arī ievainots, ir stiprs un nesalaužams. Šodien savās siltajās sirdīs pieminēsim tos, kuri neatgriezās.”

Kuldīgas novada Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs Uldis Jumiķis uzrunāja likteņa biedrus, atgādinot, ka kopš traģiskajiem nežēlīgās deportācijas notikumiem ir pagājuši 78 gadi jeb aptuveni viena cilvēka mūžs. Viņš atklāja, ka pārdzīvotais joprojām smeldz, jo īpaši tad, kad iedomājas par tiem daudzajiem tēviem un bērniem, kas pirmo gadu svešumā nepārdzīvoja.

Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja Ingrīda Pole lasīja fragmentus no Rasmas Aizupes 1974. gadā ārzemēs izdotās grāmatas “Sešpadsmit gadi Sibīrijā”. I.Pole atklāja, ka katrs šajā grāmatā izlasītais vārds un teikums viņā rada sajūtu, it kā viņa lasītu atmiņu stāstus, kas atrodas muzeja krājumā. Caur tiem jūtama īsta un patiesa smeldze. Tā stāsta gan par vīriešiem, kuriem tika liegta iespēja atbalstīt ģimeni grūtībās, gan par mātēm, uz kuru pleciem uzgūlās izdzīvošanas cīņas skaudrums, gan arī par “Sibīrijas bērniem”, kuri, kā nu prazdami, ar zobiem un nagiem turējās pie dzīvības.

Vijolnieka Edgara Ziņģes meistarīgi atskaņotās melanholiskās melodijas klātesošie baudīja pārdomu brīžu muzikālajās pauzēs. Pēc piemiņas brīža Pētera ielā ikviens tika aicināts uz cienastu Kuldīgas Mākslas namā.

1941. gada nakts no 13. uz 14. jūniju kļuva liktenīga daudzām ģimenēm un dzimtām. Deportācija galvenokārt bija vērsta pret personām, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā tika uzskatītas okupācijas režīmam par neuzticamām un bīstamām. Par upuriem kļuva politiķi, valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji. Deportācijai tika pakļauti šo personu ģimenes locekļi neatkarīgi no vecuma. No Latvijas aizveda vairāk nekā 15 000 cilvēku. No Kuldīgas apriņķa deportēja 598 cilvēkus, no kuriem 302 bija vīrieši, kurus atšķīra no ģimenēm, un tikai retais izdzīvoja Gulaga nometnēs. Daudzi bērni kļuva par bāreņiem, jo tēvus viņi pēdējo reizi redzēja dzelzceļa stacijās, bet mātes no pārcilvēcīgā darba un bada nomira nometinājuma vietās.

Atceres brīdī represijās cietuša cilvēka sirds atkal var izsāpēt un izraudāt smagumu par piedzīvoto netaisnību. Kopīgi pārrunājot izsūtījuma laiku, ir iespēja novērtēt dzīves rūdījumu, kas katram dzīvi ir ietekmējis citādāk. Šo notikumu piemiņas tradīcijas pirmsākums Latvijā meklējams 1987. gadā, kad 14. jūnijā cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” sarīkoja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1941. gada deportāciju upurus. Līdztekus daudziem citiem 1987. gada notikumiem šis piemiņas brīdis veicināja Atmodas sākšanos Latvijā.

FOTO GALERIJA

© Kuldīgas novada muzejs / 2017