KONTAKTI

INFO.MUZEJS@KULDIGA.LV

+371 633 50179
APMEKLĒTĀJU CENTRS

ADRESE

Kuldīgas novada muzejs

Pils iela 5, Kuldīga, LV-3301

Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļa

Dzirnavu iela 5, Kuldīga, LV-3301

© 2019 KNM

ernests alberts leja 1.jpg

Ernests Alberts Leja dzimis 1896. gada 23. martā Kurzemē, Sieksātes pagasta „Apšeniekos”. Ernests bija vienīgais bērns Mārtiņa un Līzes Leju ģimenē. Tāpat kā daudzi tā laika lauku bērni, arī Ernests bija izgājis cauri ganu gaitām. No savas bērnības līdzi tika paņemta apbrīna par dažādām mašīnām un mehānismiem, jo lielākam govju ganam Jēkabsonu Kārlim visās malās darbojās paša būvēti mašīnu modeļi – dzirnavas, zāģi, kuļmašīnas u.c.

Pirmo izglītību Ernests Leja ieguva pie skolotājiem jaunstrāvniekiem Burkāna un Pendera Sieksātes pagasta skolā. Mācoties skolā pagāja trauksmainie revolūcijas gadi. Soda ekspedīcijas plosīšanās tuvākā un tālākā apkārtnē, māju dedzināšana, cilvēku šaušana un pakāršana atstāja neizdzēšamas atmiņas padsmitgadīgā zēna dzīvē. 1906. gadā tika apcietināts Ernesta tēvs par piedalīšanos revolucionārajā kustībā. Pēc vairāk kā pusgada pavadīšanas ieslodzījumā, tēvu tiesāja Rīgas lauku kara tiesa un beigās tēvs tika attaisnots. Šie notikumi bija palikuši visas ģimenes skaudrajās atmiņās.

Vidējo izglītību Ernests Leja ieguva Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, kā valsts stipendiāts. Vecākiem vairs nebija līdzekļu, lai varētu dēlu skolot. Taču skolotāju semināra izglītība vēl nedeva iespēju iestāties augstskolā. Tādēļ seminārists papildus gatavojās pārbaudījumiem, lai iegūtu gatavības apliecību. Gatavības apliecību Ernests Leja ieguva 1915. gadā no Petrogragas mācību apgabala komisijas.

Stāšanās augstskolā vēl uz kādu laiku bija jāatliek, jo 1915. gadā E.Leja tika iesaukts karadienestā. Pēc īslaicīga dienesta dažādās vienībās viņš tika pārcelts uz Artilērijas kara skolu Petrogradā. Pēc kursu beigšanas jaunais kareivis tika piekomandēts galvenajai artilērijas pārvaldei, kas atradās Petrogradā, kur arī pārdzīvoja 1917. gada februāra un oktobra revolucionāros notikumus.

Revolūcijas juku laikos E.Leja nonāca Urālu kalnos, kur bēgļu gaitās patvērumu un darbu bija atraduši viņa vecāki. 1918. gadā pretrevolūcijas vilnis atkal ierāva Ernestu Leju dienestā. Kādu laiku viņš kalpoja 12. artilērijas brigādē, kas bija piekomandēta 12. divīzijai, kuras komandieris bija ģenerālis Bangerskis.  Kad nodibinājās Latviešu vienība, E.Leja tika pārcelts uz to. 1920. gadā ar Imantas pulka pirmo ešelonu viņš atgriezās Latvijā. Kad tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, E.Leja demobilizējās un sāka strādāt par skolotāju Aizputes pilsētas skolā. Uz Aizputi skolotājs devās kopā ar jauno sievu Natāliju (dzim.Reinsone). Te jaunajai ģimenei piedzima pirmais dēls Visvaldis.

Inženieris Ernests Leja ar sievu Natāliju un vecāko dēlu Visvaldi 1930. gados Latvijā

1923. gadā Leju ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur ģimenes galva strādāja par skolotāju Rīgas pilsētas 24. pamatskolā. Tika atsāktas arī studijas Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātē. Aktīvi darbojās studentu biedrībā „Kursa”. 1924. gadā ģimenē piedzima otrs dēls Oļģerts.

Studijas Universitātē E.Leja beidza 1929. gadā. Viņš bija specializējies pie profesora Rozenšteina silikāta tehnoloģijā. Prakses laikā un vēl dažus gadus pēc studiju beigšanas E.Leja darbojās stikla un porcelāna rūpniecībā Rīgā. Taču galvenā nodarbošanās bija pedagoga darbs Rīgas pilsētas komercskolā, Rīgas Valsts tehnikumā, Rīgas pilsētas tehnikumā, Rīgas pilsētas tehnikumā u.c. Mācīja galvenokārt prečzinību, ķīmijas tehnoloģiju un ķīmiju. Sarakstīja arī vairākas mācību grāmatas – „Praktiskie darbi prečzinībā” un „Ievads preču zinībā”, grāmata 3 daļās.

1938. gada pavasarī, Zemkopības ministra uzaicināts, E.Leja pārcēlās darbā uz akciju sabiedrību „Šīferis”. Akciju sabiedrības uzdevumā viņš projektēja un būvēja jauno cementa fabriku Brocēnos. 1939. gadā tika iecelts par Profesiju kameras locekli un a/s „Šīferis” tehnisko direktoru, atbildībā saņemot gan Brocēnu, gan Rīgas fabrikas. 1940. gadā, pēc krievu ienākšanas Latvijā, a/s „Šīferis ” tika nacionalizēts, bet E.Leja palika par Rīgas šīfera fabrikas vadītāju. Lietpratēji no Krievijas, kas atbrauca iepazīties ar stāvokli Latvijas rūpniecībā bija pārsteigti par cementa rūpniecības teicamo stāvokli. 1941. gada pavasarī E.Leju izsauca uz Maskavu kā ekspertu pie projekta apspriešanas par cementa fabrikas celtniecību Krievijā.

Kamēr E.Leja atradās Krievijā, 1941. gada 14. jūnijā apcietināja un deportēja viņa ģimeni – sievu Natāliju un vecāko dēlu Visvaldi, kurš tikko bija beidzis Rīgas pilsētas pirmo ģimnāziju. Jaunākais dēls Oļģerts atradās skolas praksē laukos un viņam izdevās no izsūtīšanas izvairīties. Bēguļodams E.Leja atgriezās Latvijā. Kara sākumā, kopā ar jaunāko dēlu Oļģertu, vairākas nedēļas pavadīja mežā ar partizāniem.

Pēc krievu padzīšanas no Latvijas 1941. gada vasarā E.Leja atsāka darbu Rīgas šīfera fabrikā un strādāja tur līdz 1944. gada rudenim, kad pārcēlās uz Vāciju. Līdz 1945. gadam darbojās šīfera fabrikā Vācijā. Dēls Oļģerts tika iesaukts vācu armijā un gāja bojā 1945. gada pavasarī Karalauču ielenkumā cīnoties pret krieviem.

Karam beidzoties E.Leja pārcēlās uz Rietumvāciju, bet 1950. gadā uz Kanādu, lai vadītu jaunas cementa fabrikas celtniecību Kornenbrukā. Vienlaikus viņam bija jāvada arī ģipša plātņu fabrikas būve. Kad abas fabrikas bija uzceltas, E.Leja palika par to direktoru rīkotāju, līdz to nodošanai privātās rokās. 1955. gadā inženieris leja atstāja valdības dienestu un kļuva par a/s „Lundrigane Concrete Ltd” direktoru. Desmit viņa darbības gados sabiedrības apgrozījums būtiski palielinājās. E.Leja nenoliedzami tika dēvēts par spriegbetona pionieri Austrumkanādā. Pēc viņa iniciatīvas pirmais spriegbetona tilts Ņūfaundlendā tika uzbūvēts 1960. gadā, bet pirmās ēkas ar spriegbetona elementiem 1961. gadā.

Inženieris E.Leja bija vairāku zinātnisku un profesionālu biedrību biedrs: direktors Kanādas spriegbetona institūtā, Kanādas betona ražotāju apvienības viceprezidents un Latviešu nacionālās apvienības Kanādā pārstāvis Kornenbrukā. Par nopelniem spriegbetona rūpniecības attīstībā Ņūfaundlendas profesionālo inženieru biedrība E.Leju ievēlēja par mūža goda biedru. Sagaidot savu dzīves 75 gadskārtu 1971. gadā, Ernests Leja rakstīja: „...Tā nu ir. Mūžs pagājis! Kāds tas bijis – bijis, to nevar grozīt. Vai jaunie varētu no tā ko mācīties? Maz ko viņi pieņems: grib paši visu atklāt, izmēģināt, maldīties, priecāties un ciest. Tādai laikam jābūt dzīvei.”

1970. gadā Ernests Leja aizgāja pensijā. Pavisam maz bija palicis, lai viņš sagaidītu savu 90 dzimšanas dienu. 1982. gada 1. jūnijā Halifaksā viņš mira. Izpildot viņa pēdējo vēlēšanos, pēc kremēšanas viņa pelnus izkaisīja Atlantijas okeānā. Pēdējā saikne ar Latviju bija vēstules dēlam Visvaldim, bet pieminēšanas vērts ir viņa ieguldījums Latvijas rūpniecības attīstībā un pedagoģijā.

Sagatavojot rakstu izmantota E.A.Lejas rakstītā biogrāfija, meitas Ilgas un sievas Lilijas rakstītas atmiņas.

Autore: Jolanta Mediņa

Raksts publicēts laikraksts "Kurzemnieks" , 2017. gada 15. martā, Nr 32 (11119)