KONTAKTI

INFO.MUZEJS@KULDIGA.LV

+371 633 50179
APMEKLĒTĀJU CENTRS

ADRESE

Kuldīgas novada muzejs

Pils iela 5, Kuldīga, LV-3301

Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļa

Dzirnavu iela 5, Kuldīga, LV-3301

© 2019 KNM

elvira altcepure 1.jpg

Elvīra Altcepure dzimusi 1897. gada 20. februārī Snēpeles pagasta “Segļos”. Elvīra bija vecākā meita 3 bērnu ģimenē. Tēvs Fricis bija izmācījies par galdnieku, bet māte strādājusi dažādus darbus. Sākumā meitene mācījās Snēpeles pamatskolā, vēlāk iestājās meiteņu privātskolā Kuldīgā. Skolas uzturētāja pēc tautības bija vāciete un meitenēm mācīja franču, angļu, vācu valodu. Latviešu valodu mācīja ļoti maz. Meiteņu privātskolu E.Altcepure pabeidza 17 gadu vecumā.

Pirmā pasaules kara laikā ģimene dzīvoja Plinču muižā, bet E.Altcepure Kuldīgā. Dzīvojot Kuldīgā, viņa strādāja viesnīcas “Metropole” virtuvē, vēlāk aptiekāra Aleksandra fon Grabes virtuvē. 1916. gada janvārī E.Altcepure pārcēlās uz Padures pagastu, kur sāka strādāt par saimniecības vadītāju pie Nabes muižas īpašnieka Karlsona. 1920. gadā pirmo reizi Padurē spēlēja teātri, uzvedot lugu “Ģimenes laime”. Vēlāk arī Elvīras ģimene pārcēlās uz Nabes muižu. Tēvs bija miris, bet jaunākajai māsai bija tikai 10 gadi.

Kad Kuldīgā tika nodibināts Kuldīgas Latviešu teātris, E.Altcepure pārcēlās uz Kuldīgu un aktīvi iesaistījās teātra darbībā. Interese par teātra spēlēšanu bija, taču mazajā Kuldīgā trūka iespēju izglītoties šajā jomā. Tādēļ 1923. gadā Altcepure aizbrauca uz Rīgu un sāka mācīties Zeltmata (Ernesta Kārkliņa) dramatiskajos kursos. Kursos bija jāmācās 3 gadi. Brīvlaikos, lai nopelnītu līdzekļus kursu turpināšanai un iztikai, bija jāmeklē darbs. Sākumā Elvīru kā mājkalpotāju pieņēma kāda krievu tautības sieviete Rīgā. Saimniece katru mēnesi maksāja 25 latus un bija iespēja apmaksāt mācības kursos. Taču pēc pāris gadiem saimniece devās prom uz Krieviju un dzīvokli pārdeva. Tad, pa dienu E.Altcepure strādāja muitā, bet vakaros apmeklēja kursus. Vienu vasaru viņai izdevās dabūt saimniecības vadītājas un aukstā galda pārzines vietu Jūrmalā. Te maksāja lielas algas. Reizēm pat 3000 rubļus. E.Altcepurei kā aukstā galda saimniecei bija jāgatavo uzkodas un saldie ēdieni. Jūrmalā atradās kāds ebreju paviljons, kur bieži mēdza uzturēties bagātie ebreji. Kad viņi devās prom, tad vēl atstāja dzeramnaudu, kā pateicību par labu ēdienu un apkalpošanu. Rudenī bija iespēja nomaksāt mācības kursos, bet pavasarī E.Altcepure sāka saņemt stipendiju.

Trīs gadus E.Atcepure mācījās pie Zeltmata kursos. Zeltmatis un pārējie kursu mācībspēki bija nolēmuši, ka viņai jākļūst par režisori Limbažu dramatiskajā ansamblī, bet aktrisei prātā bija tikai Kuldīga.

 

E.Altcepurei piemita arī skatuves pedagoga talants un spējas, jo mācoties 3. kursā, kad Zeltmatis bija kaut kur aizbraucis, viņai uzticēja strādāt ar pirmā kursa audzēkņiem. Māksliniece pati savām spējām tik daudz neticēja, bet Zeltmatis un citi pasniedzēji gan.

Pabeigusi dramatiskos kursus, E.Altcepure atgriezās Kuldīgā, taču teātrī visas vietas jau bija aizņemtas. Padures un Īvandes dramatisko pulciņu vadītāji bija uzzinājuši, ka viņa atgriezusies Kuldīgā, tūlīt brauca runāt par darbu. Tā kādu laiku E.Altcepure strādāja ar dramatiskajiem kolektīviem Padurē, Īvandē un Snēpelē. Pagastos pastāvēja dažādas biedrības, pie kurām darbojās dramatiskie kolektīvi, tur arī tika uzvestas dažādas lugas. Strādājot ar dramatisko kolektīvu Padures pagastā, E.Altcepurei tika uzticēts darboties ar meitenēm, kuras sastāvēja aizsargu pulciņā. 1928. gada aprīlī izdevums “Latvijas Kareivis” ziņoja, ka par Kuldīgas aizsargu pulka Padures aizsardžu pulciņa priekšnieci iecelta Elvīra Altcepure. Kad atbrīvojās vieta Kuldīgas Latviešu teātrī, tad E.Altcepure sāka strādāt tur un nostrādāja līdz 1929. gadam.

elvira altcepure 2.jpg

Padures pagasta koris un dramatiskais kolektīvs 1920. gados. Elvīra Altcepure pirmā no kresās, pagriezusies iesānus

Kad Latvijai pienāca krīzes gadi, E.Altcepuri aicināja uz Rīgu strādāt palīdzības darbā. Sasitībā ar lielo bezdarbu, krīzes laikā Rīgā bija ļoti daudz trūcīgo, kam bija nepieciešama palīdzība. Rīgā viņa ieradās 1930. gada janvārī. Palīdzības organizācijā Altcepures pienākums bija reģistrēt trūcīgos un apmeklēt viņus mājās, lai noskaidrotu, kāda palīdzība viņiem nepieciešama. Bija jāvāc arī ziedojumi. Tika iedota čeku grāmatiņa, kur piereģistrēt ziedoto un E. Altcepure staigāja no mājas uz māju. Katrs ziedoja trūcīgajiem, ko vien varēja – naudu, apģērbu, pārtiku. Kad ziedojumi bija savākti, tad tika saaicināti trūcīgie un saziedotās mantas viņiem izdalītas. Rīgā, Kazaku ielā 3, tika ierīkots ēdināšanas punkts, tā saucamā zupas virtuve. Tur bērniem katru dienu bija iespēja paēst siltas pusdienas. Sestdienās katram vēl iesvēra drusku putraimus un speķi, ko aiznest uz mājām, lai paši pagatavotu pusdienas svētdienā, jo svētdienās ēdināšanas punkts nestrādāja. Vasarās Jūrmalā tika ierīkots mātes un bērna atpūtas nams, bet priekš lielākiem bērniem vasaras kolonijas. E.Altcepure šeit strādāja ar bērniem un viņas pārziņā bija bērni no dzimšanas līdz skolas vecumam. Laikā, kad E.Altcepure strādāja palīdzības organizācijā, Izglītības ministrs Latvijā bija Atis Ķēniņš. Pēc Dānijas parauga Latvijā tika nodibināta Tautas augstskola. Altcepure blakus darbam apmeklēja arī šo augstskolu. Tajā lekcijas par literatūru lasīja Zenta Mauriņa un viņa E.Altcepurei uzticēja lasīt to dzejnieku dzejoļus, par kuriem viņa lasīja lekcijās. Palīdzības organizācijā viņa nostrādāja līdz 1935. gadam. Tad ekonomiskā situācija un apstākļi Latvijā sāka uzlaboties, pakāpeniski samazinājās bezdarbs un nebija vairs tik daudz trūcīgo ģimeņu.

1935. gada beigās E.Altcepure atgriezās atpakaļ Kuldīgā un iestājās darbā Kuldīgas slimnīcā, bet vakaros un brīvajās dienās strādāja teātrī. Divus gadus nostrādāja slimnīcā, bet vēlāk tikai teātrī. Skatītāji Elvīru Altcepuri pazīst kā Elvu Mežrozīti (Mežrozi).

elvira altcepure 3.jpg

Personāls un slimnieki Kuldīgas pilsētas slimnīcas dārzā 1937. gada vasarā. Elvīra Altcepure apķērusi zēnu.

Otrā pasaules kara laikā dramatiskajā ansamblī kā režisore strādāja Altcepures draudzene Kamilla Baumane, arī aktieris Valdis Mediņš. Tika iestudēta Raiņa luga “Pūt vējiņi”, kur Mežrozīte spēlēja māti, R.Blaumaņa “Pazudušais dēls”, kur spēlēja Roplainieti un M.Zīverta “Pavēsti”, kur spēlēja Suķa kundzi.

Karam beidzoties, liela daļa Kuldīgas aktieru aizbrauca uz Latgali, kur darbojās Rēzeknes teātrī. Uz Rēzekni aizbrauca arī K.Baumane un V.Mediņš, bet E.Altcepure palika Kuldīgā. Viņa teica: “Kamēr Kuldīgā būs akmens uz akmeņa, es Kuldīgu nepametīšu, Kuldīga bez teātra nepaliks.” Aktrise nolēma rakstīt vēstuli uz Liepāju Arvīdam Briedim, vai viņš negribētu strādāt Kuldīgā. Nav skaidri zināms, ko A.Briedis atbildēja, bet līdz 1950. gadam E.Altcepure pati vadīja dramatisko ansambli Kuldīgā. Pēc pāris gadiem aktrises darbība uz skatuves beidzās un tam iemesls bija sliktā veselība. Strauji bija pasliktinājusies redze, kas Kuldīgas skatuves dīvai Mežrozītei vairs neļāva atrasties uz skatuves, kur viņa jutās daudz brīvāka un noderīgāka, nekā režisores amatā. 1953. gadā viņa aizgāja pensijā un pēc laika pārcēlās uz Alsungu.

Elvīra Altcepure ar savu aizrautību un nesavtību ir devusi nenovērtējamu ieguldījumu teātra attīstībā un teātra dzīves organizēšanā Kuldīgā. Daudz sapņu izsapņots gan uz skatuves, gan dzīvē, sniedzot palīdzīgu roku tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. Kuldīgas teātra dīva Elva Mežrozīte savas dzīves skatuvi atstāja 1983. gada 13. janvārī. Pateicoties viņai un viņas neatlaidībai, teātra gars Kuldīgā bija dzīvs arī laikā, kad vairāk vajadzēja domāt par dienišķo maizi un citām vajadzībām. Šogad atceroties Rozīti (tā viņu mīļi dēvēja skatuves kolēģi) 120 dzimšanas dienā, atceramies arī teātri Kuldīgā un tā skatuves cilvēkus.

Autors: Jolanta Mediņa