KONTAKTI

INFO.MUZEJS@KULDIGA.LV

+371 633 50179
APMEKLĒTĀJU CENTRS

ADRESE

Kuldīgas novada muzejs

Pils iela 5, Kuldīga, LV-3301

Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļa

Dzirnavu iela 5, Kuldīga, LV-3301

© 2019 KNM

ansis karps.jpg

Ansis Karps ir dzimis 1892. gada 16. janvārī Skrundas pagasta “Kaupiņu” mājās. Viņš bija ceturtais bērns Kaupiņu mājas saimnieka Krista un viņa sievas Annas ģimenē. Saimnieki visos laikos raksturoti kā gaiši, progresīvi un cienīti vīri, kas vienmēr ieņēmuši redzamu stāvokli savā apkārtnē. Pirmais Skrundas pagasta vecākais bija Anša Karpa vecvectēvs Pēteris. Anša vecaistēvs, par paraugu visai plašajai apkārtnei, sāka sēt savos laukos sarkano āboliņu un blakus saimniekošanai pildīja pagasta tiesneša pienākumus. Šo amatu no viņa bija mantojis viņa dēls, Anša tēvs, kurš daudzus gadu desmitus bija pagasta tiesas priekšsēdis.

Skolas gaitas Ansis Karps uzsāka Skrundas draudzes skolā pie ļoti stingrā skolotāja Pētera Briganta. Draudzes skolu viņš pabeidza nepilnu 15 gadu vecumā, bet zināmu apstākļu dēļ nācās šo skolu apmeklēt vēl vienu gadu no lieka, jo bija par jaunu, lai uzsāktu mācības Baltijas Skolotāju seminārā Kuldīgā.

1907. gadā nācās izturēt grūtus pārbaudījuma darbus, jo seminārā bija pieteikušies 80 audzēkņi, bet uzņemt paredzēts bija tikai 20. Ansis Karps izturēja pārbaudījumus, iegūstot 4 labāko rezultātu un valdības stipendiju. Mācoties seminārā, viņš visu laiku bija labākais skolnieks savā klasē. Mācības padevās viegli. Daudz laika varēja atlicināt lasīšanai. Seminārista gados Ansis Karps aizrāvās arī ar dzejas rakstīšanu. Inspektors, kurš apmeklēja semināru, sarunā ar semināristiem centās atrast jautājumu, uz kuru neviens seminārists nevarētu atbildēt. Viņš pajautājis, vai kāds varētu noskaitīt tēvreizi senslāvu valodā. Inspektors un skolotāji zināja, ka šajā valodā tēvreize nav mācīta. Visiem par lielu pārsteigumu viena roka pacēlās. Tas bija Ansis Karps, kurš tēvreizi senslāvu valodā noskaitīja bez kļūdām. Būdams ļoti zinātkārs, viņš to iemācījās savai interesei. Semināru Ansis Karps pabeidza 1911. gadā, iegūstot pamatskolas skolotāja tiesības. Pēc semināra beigšanas, divus gadus jaunais skolotājs nostrādāja Madlienas draudzes skolā. Blakus darbam skolā viņš neatlaidīgi mācījās valodas, lai 1913. gada pavasarī Jelgavā varētu nokārtot ģimnāzijas beigu eksāmenus. Ansis Karps savās atmiņās par 1913. gada vasaru raksta: “Man nekad nav bijis tik līksms prāt kā bija tad, kad pārbraucu tēva mājās Vasarsvētku rītā 1913. gadā no Jelgavas ar eksterna gatavības apliecību kabatā. To grūti saprast lielā pilsētā augušam jauneklim, kas pieradis redzēt operas un koncertus, milzīgus namus, ļaužu masas un grāmatu kaudzes. Nu visi prāti bija saistīti pie Tērbatas vien – tur nokļūt, visu redzēt, mācīties un mācīties bez gala. Tas bija kā brauciens meklēt pasaules malu, nu reiz būs iespējams atrast cilvēka prāta robežas! Es nekad nedomāju par to, kas būšu, kad mācības pabeigšu. Visa 1913. gada vasara pagāja vienās gavilēs, nekad nebija grūti strādāt lauku darbos, jo “sapņu tālumā” rēgojās Tērbata!”

 

Tā paša gada 24. augustā Ansi Karpu uzņēma Tērbatas Universitātes juridiskajā fakultātē. Sākumā Ansis Karps gribēja turpināt ģimenes tradīcijas un zināmā mērā izvēli ietekmēja tēvs un vecaistēvs. Taču jaunekli tobrīd nodarbināja jautājums – kas ir dzīvība? Galvenais dzinulis, lai iestātos Tērbatas Universitātē, bija vēlēšanās izzināt visus dabas noslēpumus un pasaules mīklas. Divas nedēļas nomācījies juridiskajā fakultātē, Ansis Karps mainīja fakultāti un mācības turpināja dabaszinātņu fakultātē. Kad studenta prātā ieviesās skaidrība par dzīvības noslēpumiem, viņš gribēja zināt vairāk par cilvēka prātu. Viņš gribēja zināt, kas ir cilvēka domāšanas spējas, kas ir cilvēka prāts un kādas ir tā robežas. Tādēļ Ansis Karps vēlreiz mainīja fakultāti un turpināja studijas medicīnas fakultātē.

Ansis Karps jau no agras jaunības centies izzināt un daudz laika veltījis uzkrājot informāciju par ļoti daudziem jautājumiem. Studējot medicīnu, viņa interese neaprobežojās tikai ar to vien. Viņš bieži apmeklēja lekcijas, kuras nebija domātas nākamajiem mediķiem. Bieži Ansis Karps gāja klausīties filozofa Jēkaba Oša lekcijas. Ar interesi tika klausītas arī mākslas vēsturnieka Felsberga lasītās lekcijas. Aizraujošas bija arī docenta Lautenbaha lasītās lekcijas latviešu literatūrā. Lielu pārsteigumu līdzi sev nesa universitātes bibliotēkas apmeklējums Domkalnā. Tur uzejot nodaļu par Baltijas vēsturi, Ansis Karps nespēja atrauties no lasīšanas. Viņš ieradās te rītos agri un pameta bibliotēku vakaros vēlu. Viņš lasīja par senlatviešu dzīvi. Tika izlasīta Indriķa hronika un citas vērtīgas grāmatas, par kuru eksistenci students nemaz nevarēja iedomāties.

1918. gadā Tērbatas Universitāte savu darbību beidza un Ansim Karpam bija jādodās atpakaļ uz tēva mājām. Karš vēl nebija beidzies un politiskā situācija visapkārt bija nedroša. 1919. gada martā Ansis Karps nolēma doties pāri Ventas nedrošajam ledum, lai brīvprātīgi iestātos pulkveža Apiņa komandētajā atsevišķajā bataljonā un piedalījās Brīvības cīņās. Bataljonā viņš pildīja kara ārsta pienākumus. Ievainoto bija daudz un darba pietika. 1921. gada 3. septembrī kopā ar citiem karavīriem tika demobilizēts. Šajā laikā viņš bija 4. Robežsargu pulka vecākais ārsts – leitnants.

Karam beidzoties vajadzēja domāt, kā pabeigt Tērbatas Universitātē iesāktās medicīnas studijas. Studijas tika pabeigtas Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē 1923. gada decembrī. Nepilna gada laikā Ansis Karps nokārtoja 19 eksāmenus, no kuriem 16 tika nokārtoti ar atzīmi “ļoti sekmīgi” un pārējie 3 ar atzīmi “sekmīgi”.

Pēc Latvijas Universitātes beigšanas Ansis Karps savu tālāko darbību saistīja ar garīgo slimību ārstēšanu. Vērojot garā vājos slimniekus dažādās slimības pakāpēs, bija izdevība ieskatīties dziļāk prāta procesos. No 1922. līdz 1923. gadam Ansis Karps strādāja kā profesora Hermaņa Budula subasistents, bet no 1924. līdz 1942. gadam asistents un nodaļas vadītājs Sarkankalna garīgo slimību slimnīcā Rīgā. 1942. gadā vācu okupācijas vara Sarkankalna slimnīcu slēdza. Ansis Karps uzsāka privātpraksi, ko turpināja līdz izceļošanai uz Vāciju.

Blakus darbam slimnīcā Ansim Karpam bija vairākas aizrautīgas intereses. Viņš ļoti sekoja līdzi visam jaunajam latviešu glezniecībā un latviešu literatūrā. Vēl mācoties Baltijas skolotāju seminārā, Ansis Karps spēlēja semināra orķestrī. Mācījās arī klavierspēli pie privātskolotāja. Kad pabeidza studijas Latvijas Universitātē, viņš atsāka mācīties klavierspēli pie profesora Dauguļa un līdzās darbam pabeidza Latvijas konservatorijas klavieru klases kursu. Vēlāk trimdas gados Ansis Karps secināja, ka klavierēm veltīto laiku vajadzēja izmantot padziļinot zināšanas psihiatrijā un izstrādāt doktora disertāciju šajā nozarē. Taču klavierspēle bija Anša Karpa kaislīga aizraušanās līdz viņa mūža beigām. Par mūziku kādā savā darbā viņš rakstīja: “Mūzika māca mūs pieņemt šo dzīvi visā viņas pilnībā kā ciešanu un līksmības mūžīgo ritumu.”

Ar īpašām jūtām bija apvīts laiks, kurš pavadīts kopā ar operdziedātāju Adeli Pulciņu. 1932. gadā abi noslēdza laulības līgumu. Viņu mīlestība bija romantiskas mīlestības paraugs, kuru draugi apbrīnoja.

ansis karps 2.JPG

Ansis Karps ar sievu Adeli pastaigājoties Teutoburgas mežā 1950. gadā

Pēc laulībām abi uzsāka kopīgu dzīvi Sarkankalna slimnīcā. Tur bija uzbūvēta atsevišķa māja, kur dzīvoja ārsti ar savām ģimenēm. No mājas pavērās skaists uz Sarkankalna pļavām un Ganību dambi. Mājai bija 7 istabas un milzīga veranda. Vienā mājas pusē auga lieli koki, bet otrā bija ierīkots augļu dārzs un puķu dobes.

Galvenais, kas vienoja abus, bija lielā mīlestība uz mūziku. Kad mājās tika rīkotas viesības un viesi lūdza, lai Adele dzied, Ansim Karpam viņas dziedāšanu vajadzēja pavadīt uz klavierēm. Vienu reizi to darīt nācās arī plašākai publikai.

Dzīve pagāja abiem saspringtos darbos – Ansim slimnīcā, bet Adelei piedaloties mēģinājumos un koncertos. Svarīgi abiem bija kopā pavadīt brīvdienas un atvaļinājumu. Adeli un Ansi Karpus nekad neredzēja Rīgas jūrmalā, kas vienmēr bija ļaužu pilna. Viņu iemīļotās vietas bija Gaujas un Ventas krasti. Jāņu vakarus Karpi vienmēr pavadīja Kurzemē, Anša tēvamājās. Adele aizrautīgi staigāja pa meža malu plūkdama puķes un pīdamas vainagus visai saimei. Vakarā tika iedegtas jāņugunis un līgošana notika līdz rīta gaismai. Visvairāk abu atmiņās bija iespiedušies jaukie brīži kopā staigājot pa Ventas krastu. “Venta ir variāciju upe, kur dziļas vietas ātri mainās ar seklām, stāvi krasti ar lēzenām pļavām, akmeņaini dibeni un pliena šķautnes ar skaidrām smiltīm kā jūrmalā. Ventas ūdens ir vistīrākais no visiem Latvijas ūdeņiem, tā kā katru sīkumu var redzēt upes dibenā. Vēl šodien atceros mūsu braucienus laivā pa Ventu: Adele sēž laivas galā, es airēju, seklajās vietās ar kārti bīdot laivu uz priekšu. Visapkārt vasaras zaļais kuplums un ziedi krastā un ūdenī – ūdensrozes! Miers un atpūta. Rīga vairs nepastāv, tā šķiet esam aiz trejdeviņiem kalniem. Mēs priecājamies par katru mazu dabas stūrīti. Skatoties upes dziļumā, Adelei noslīd no kakla dzintara krelles un nemanot pazūd ūdenī. To mēs ievērojam tikai vēlāk. Kad braucam atpakaļ tās meklēt, var redzēt tās spīguļojam uz akmeņiem. Ar lielu piepūli izdodas krelles izzvejot.”

1944. gada 28. septembrī Ansis Karps kopā ar Adeli izlēma atstāt Latviju. Tieši šajā dienā bija jāsēžas kuģī, lai dotos uz Vāciju. Nekādas pazīmes vairs neliecināja, ka kaut kas vēl varētu pagriezties citādāk. Ar dziļām sāpēm sirdī Ansis Karps atvadījās no dzimtenes, no mīļās Rīgas, no savām daudzajām gleznām un grāmatām. Opera tika slēgta. Daudzi draugi jau bija aizbraukuši uz Vāciju. Adele vēl aizbrauca uz Valmieru, lai atvadītos no vecākiem un savas dzimtās puses. Tas notika ar domu, ka šī redzēšanās varētu izrādīties pēdējā un tā arī bija, jo drīz Adeles māte nomira. Ar grūtībām Adele atgriezās Rīgā, jo kara josla bija izveidojusies ap pašu pilsētu. Bija skaidrs, ka rūgtais trimdas kauss neies garām arī Karpu ģimenei.

Drīz vien nācās arī domāt par to, kā nopelnīt iztiku. Visā Dancigā bija tikai divi nervu ārsti, bet viens no tiem bija saslimis. Ansis Karps tika izsludināts par mobilizētu un ārstu kamera viņam uzdeva strādāt saslimušā nervu ārsta vietā. Pēc trīs mēnešiem Karpu ģimenei nācās Dancigu atstāt un kopā ar citiem doties uz Vācijas tālākajiem novadiem.

Kad Vācijā ienāca angļu okupācijas spēki, Vācijas latvieši, Anša Karpa vadībā, nodibināja Latvijas Sarkanā Krusta nodaļu. 1945. gada rudenī atkal notika pārcelšanās – šoreiz uz Lībeku.

 

1950. gada oktobrī Adele un Ansis Karpi emigrēja uz ASV. Ansis Karps uzsāka darbu Misūrī sinodes atpalikušo un garā vājo bērnu slimnīcā Votertaunā Viskonsīnā. Slimnīcā Ansis Karps izņēma izpilddirektora posteni un atalgojums bija samērā mazs. Taču tam visam bija arī savs izskaidrojums, kāpēc viņš turējās pie šī maz atalgotā darba. Strādājot šeit, viņam bija iespēja daudz brīvā laika veltīt sabiedriskajam darbam latviešu trimdinieku labā. Šajā laikā viņš daudz braukāja pa latviešu kolonijām, kas bija izvietojušās pa visas Amerikas teritoriju. Šajā darbā Ansis Karps pierādīja sevi kā latviešu patriotu, kuram mazāk rūp materiālā labklājība.

Ansis Karps daudz pūļu pielika, lai trimdā varētu iznākt rakstu krājums “Akadēmiskā Dzīve”. Doma par rakstu krājuma izdošanu virmoja latviešu vidū jau sākot no 1954. gada. Ansi Karpu var uzskatīt arī par vienu no aktīvākajiem publicistiem un žurnālistiem trimdā. Blakus visiem pienākumiem bija izveidojusies arī plaša sarakste ar tautiešiem. Apveltīts ar karstām patriotisma jūtām, prata patriotisma dzirksti iedegt arī citos latviešos.

Liels trieciens nāca 1957.gada jūlijā, kad pēc grūtas slimības aizsaulē aizgāja Adele. Ansis Karps smagi pārdzīvoja sava tuvā un mīļā cilvēka aiziešanu. Pēc Adeles nāves Ansis Karps viņas piemiņai publicē grāmatu “Adele Pulciņa – Karpa”.

Būdams aktīvs darbonis dažādās sabiedriskajās jomās, Ansis Karps centās veicināt Baltijas tautu sadarbību. Ļoti tuva un radoša sadarbība viņam bija izveidojusies ar lietuviešiem. Viņam bija izveidojusies  ļoti plaša sarakste ar igauņu un lietuviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, lai veicinātu vienotību tautu starpā. Labprāt iepazinās arī ar kaimiņu tautu preses izdevumiem. Lai popularizētu visu triju tautu draudzību Ansis Karps uzņēmās redaktora pienākumus žurnālam “Treji Vārti”. Šajā žurnālā tika ievietoti raksti, kas veicinātu latviešu, lietuviešu un igauņu kultūras sakarus un sadarbību literārajā jomā. “Trejos Vārtos” Ansis Karps rakstīja rakstus ar kuru palīdzību iepazīstināja lasītājus ar jaunajiem, topošajiem kultūras darbiniekiem – aktieriem, dziedātājiem u.c. Piedaloties kultūras darbinieku kongresos viņš dedzīgi pacēla jautājumu par Latviešu mākslas aģentūras dibināšanu trimdā, bet šis projekts palika nerealizēts.

 

Daudziem latviešu dziedātājiem Ansis Karps izkārtoja koncertturnejas, jo latviešu kultūras darbiniekiem bija zināmas grūtības, lai savu talantu parādītu plašākai publikai.

 

1970. gadā Ansis Karps no Votertaunas pārcēlās uz Milvokiem, kur dzīvoja viņa radinieki, Šteinbergu ģimene. Kad radi pārvācās uz jaunām mājām, viņš palīdzēja viņiem iekārtoties. Drīz pēc pārcelšanās Ansis Karps saslima. Jūnija sākumā viņu ievietoja slimnīcā. Sirds kaite vairs neļāva aktīvi darboties. 24. jūnijā Ansis Karps aizgāja aizsaulē.

Autore: Jolanta Mediņa

„Kurzemnieks“ 2012. gada 7. februārī.