KONTAKTI

INFO.MUZEJS@KULDIGA.LV

+371 633 50179
APMEKLĒTĀJU CENTRS

ADRESE

Kuldīgas novada muzejs

Pils iela 5, Kuldīga, LV-3301

Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļa

Dzirnavu iela 5, Kuldīga, LV-3301

© 2019 KNM

andrejs-zeidaks.jpg

Andrejs Zeidaks ir dzimis 1874. gada 18. janvārī Kuldīgā. Viņa tēvs Kristaps strādāja pilsētas dienestā, bet māte Ilze strādāja par saimnieci vietējās muižās. Ģimene dzīvoja nelielā dzīvoklītī Alekšupītes tuvumā. Tādēļ arī mazā Andreja spilgtākās bērnības atmiņas bija saistītas ar Alekšupīti, Ventu, Ventas rumbu un gleznaino Kuldīgas apkārtni, kur mazais puika labprāt staigāja. Jau bērnu dienās viņam piemita dzīva iztēle un izdoma. Viņš bija vienīgais bērns ģimenē un ar audzināšanu galvenokārt nodarbojās māte, jo tēvs bija aizņemts darbā. Tādēļ arī visu mūžu puikam bija liela tuvība ar māti.

Andrejs mācījās Kuldīgas pilsētas skolā, bija apdāvināts un uzcītīgs skolēns ar ļoti izcilām spējām zīmēšanā. Mācības skolā notika vācu un krievu valodā, bet latviskuma apziņu skolēnos uzturēja skolotājs un tā laika atmodas darbinieks Frīdenbergs–Mieriņš. Arī vēlākos laikos Andrejs Zeidaks šo skolotāju pieminējis ar lielu cieņu par viņa latvisko stāju pārkrievošanās laikā. Tā kā dzīves apstākļi ģimenei bija ļoti šauri, tad Andrejam 10 gadu vecumā, brīvlaikos dažreiz bija jāstrādā sērkociņu fabrikā „Vulkāns” pie sērkociņu saiņošanas. Taču 16 gadu vecumā jauneklis uzsāka dārznieka mācekļa gaitas Ķimales muižā. Ģimenei tajā brīdī trūka līdzekļu, lai varētu turpināt izglītošanos, jo bija miris tēvs un māte bija palikusi vienīgā apgādniece. Vēl pēc daudziem gadiem viņš atcerējās pavasara rītu, kad māte viņu izvadīja uz jauno darba vietu un novēlēja vienmēr būt godīgam un taisnam, tad dzīvē netrūks Dieva palīga. Šis mātes novēlējums viņam sekoja visu mūžu.

Strādājot Ķimales muižā A.Zeidaks satikās ar Rīgas dārzu direktoru Georgu Kūfaldu, kurš bija uzaicināts vadīt muižā parka un dārzniecības ierīkošanas darbus, jo muižnieks bija iecerējis izdaiļot apkārtni, izveidojot parku un apstādījumus. Jaunekli iesaistīja rakšanas un stādīšanas darbos. Tādā veidā viņam bija iespējams no pašiem pamatiem iepazīties ar apkārtnes pārveidošanas darbu gaitu un šo darbu gala rezultātu. Jaunā pieredze mudināja brīvajā laikā un vakara stundās, kad bija jāuzrauga siltumnīcas, iepazīties ar nepieciešamo dārzkopības literatūru, kā arī papildināt savas vācu un krievu valodas zināšanas.

Pēc četru gadu darba, draugu pamudināts, Andrejs Zeidaks devās uz Rīgu, kur iestājās darbā par jaunāko dārznieku. Brīvo laiku viņš pavadīja papildinādams zināšanas dārzkopībā. Būdams ļoti uzcītīgs zināšanu apguvē, pēc gada viņš uzņēmās jaunākā zīmētāja pienākumus Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalda birojā. Sākumā Kūfalds uzdeva Zeidakam pārzīmēt plānus, taču vēlāk uzticēja izstrādāt nelielus, patstāvīgus projektus. Nākamos septiņus gadus var dēvēt par Andreja Zeidaka augstskolu. Ziemās viņš zīmēja plānus, bet vasarās aizrautīgi tos realizēja dabā. Šajā periodā visi plāni bija zīmēti G. Kūfalda stilā un pasūtītāji tos saņēma ar Kūfalda parakstu.

Andrejs Zeidaks daudz mācījās no Georga Kūfalda un viņa pieredzes, ar viņa palīdzību ieguva plašas zināšanas dārzkopībā. Izmantojot šīs zināšanas, 1896. gadā Zeidaks pilnīgi patstāvīgi piedalījās Viskrievijas Ķeizariskās dārzkopju biedrības izsludinātajā konkursā par Pēterburgas Ziemas pils apstādījumu pārveidošanu. Par savu projektu viņš ieguva zelta medaļu un ar šo panākumu var uzskatīt, ka sākās pilnīgi jauns posms Andreja Zeidaka dzīvē.

Ievērodams Zeidaka spējas un talantu, Georgs Kūfalds iesaistīja viņu plašākos pasākumos, uzticot viņam Katrīnlejas parka pie Tallinas pārveidošanas darbu uzraudzību. Šo darbu viņš veica ļoti sekmīgi. Tad viņš devās uz Pēterburgu, lai uzraudzītu sava godalgotā projekta īstenošanu – Ziemas pils apstādījumu paplašināšanu. Viņa vadībā tika veikti lieli zemes pārvietošanas un koku pārstādīšanas darbi, iekārtoti pilnīgi jauni apstādījumi.

1901. gadā tika izsludināts konkurss par labāko projektu ļoti lielam parkam pie Kara akadēmijas Pēterburgā. Šajā konkursā A.Zeidaks ieguva pirmo vietu un zelta medaļu. Viņa izstrādātais projekts bija tik izcils, ka pārējās godalgas nepiešķīra nevienam, arī G.Kūfaldam nē. Par to G.Kūfaldes nebija sajūsmināts. Tādēļ A.Zeidaks pieņēma lēmumu pārcelties uz Krieviju un sākt strādāt patstāvīgi. Sākumā A.Zeidaks apmetās uz dzīvi Harkovā, bet vēlāk pārcēlās uz Kijevu, kur pavadīja divpadsmit ražīgus darba gadus un izveidoja plašu daiļdārzniecības uzņēmumu. Laikā no 1902. līdz 1915. gadam viņš projektēja un iekārtoja parkus un dārzus gan Kijevas pilsētai, gan apkārtējiem muižniekiem un fabrikantiem. Andrejs Zeidaks bija kļuvis par vienu no izcilākiem Krievijas dārzu arhitektiem. Šajā laikā viņa ienākumi deva iespēju apceļot Vakareiropu, iepazīties ar turienes dārziem un parkiem, iegūt jaunas zināšanas daiļdārzniecības un dārzu mākslas nozarēs. Viņa asais prāts un novērošanas spējas ļāva saskatīt un paturēt prātā visu jaunāko un interesantāko pasaules dārzu mākslā.

Ziemās A.Zeidaks strādāja pie nākošās vasaras projektiem, vasarās apbraukāja Dienvidkrievijas apgabalus, pārraugot savus projektēto dārzu un parku ierīkošanas darbus. A.Zeidaks arī ļoti aktīvi iesaistījās Kijevas Latviešu biedrības dzīvē. Latviešu biedrībā viņš satikās ar savu jaunības dienu paziņu, kurzemnieci Mariju Gulbi, kura tajā laikā strādāja par bērnu audzinātāju kādā muižnieku ģimenē. 1912. gadā viņi salaulājās Lielīvandes baznīcā, Marijas dzimtajā pusē. 1913. gadā ģimenē piedzima meita Austra Margrieta. Dzīve ritēja darbam mijoties ar atpūtu un veidojot jaunas nākotnes ieceres, taču ierasto darba plūsmu pārtrauca Pirmā pasaules kara notikumi, kas pāršalca pasauli 1914. gadā.

1915. gada sākumā Andrejs Zeidaks saņēma uzaicinājumu uzņemties Rīgas dārzu direktora pienākumus, jo G.Kūfalds bija devies uz Vāciju. 1915. gada martā A.Zeidaks ar ģimeni atstāja Krieviju un devās uz jauno darba vietu Rīgā. Ģimenei tika ierādīta diezgan liela savrupmāja, kas atradās Rīgas pilsētas dārzniecības teritorijā.

Kara apstākļi atstāja arī diezgan lielu iespaidu uz pilsētas dārziem un parkiem. Līdzekļu, lai tos uzturētu kārtībā, bija stipri ierobežoti un to katrā ziņā varēja saprast. Tomēr jaunais direktors, neskatoties uz grūtībām, centās tos uzturēt pēc iespējas labākā stāvoklī. Pēc kara, pamazām sakārtojās arī saimnieciskā dzīve. Ar laiku radās iespēja sakopt un sakārtot jau esošos dārzus un parkus. A.Zeidaks ar lielu entuziasmu ķērās klāt arī pie jaunu dārzu un apstādījumu izveidošanas.

 

A.Zeidaka devīze šajā darbā bija: vairāk saules, gaismas un ziedu! Rīgas apstādījumos parādījās krāšņi ziedu stādījumi, tika izretināti kara laikā pāraugušie koki un krūmi, lai dotu vietu saules gaismai. Rīgā tika iekārtoti saulaini un plaši bērnu rotaļu laukumi, iekārtotas vietas pilsētnieku atpūtai.

1922. gadā A.Zeidaks uzsāka Rīgas centra apstādījumu rekonstrukciju. Rīgas dārzkopju biedrības priekšnieks 1924. gadā rakstīja: „Vērmanes dārzs pats par sevi jau ir puķu izstāde pēc tam, kad mūsu ģeniālā daiļdārzniecības mākslinieka A.Zeidaka pārvērsts no „palaistas” pļavas par skaistāko, ziedu bagātāko dārzu visā Eiropas kontinentā. Vēl 1924. gada vasarā man izdevās pabūt četrās Vakareiropas galvaspilsētas, bet tajās nekā tamlīdzīga neredzēju.” Par Andreja Zeidaka panākumiem runāja vairākās Eiropas zemēs. To apliecināja arī „Arhitektu Kopraksta” 59. numurā publicētā ziņa, ka 1929. gadā Zviedrijas karalis Andrejam Zeidakam piešķīris Gustava Vāsa ordeni. Par izciliem sasniegumiem Rīgas pilsētas apstādījumu veidošanā.

Brāļu kapi ir A.Zeidaka mūža darbs. 1915. gadā viņam nācās risināt Tīreļpurvā kritušo strēlnieku Brāļu kapu projektu. Viņš bija šī projekta idejiskais ierosinātājs un darbojās kopā ar tēlnieku K.Zāli un arhitektu A.Birznieku kā kapu daiļdārznieciskā veidojuma autors.

Kad tika nodibināta Latvijas Universitāte, A.Zeidaks vairākus gadus arhitektūras fakultātē lasīja lekcijas par dārzu mākslu un dārzu vēsturi. Arī Bulduru dārzkopības skolā mācīja daiļdārzniecību un dārzu mākslu. Taču divdesmito gadu beigās, veselības traucējumu dēļ, darbu abās mācību iestādēs nācās pārtraukt. A.Zeidaks, blakus daudzajiem pienākumiem, darbojās arī Rīgas dārzkopju biedrībā un pēdējos gadus bija arī tās priekšnieks.

Ienākot Rīgā padomju armijai, 1940. gadā, Andreju Zeidaku atbrīvoja no Rīgas dārzi direktora amata. Karš bija šo rosīgo A.Zeidaka darba cēlienu pārtraucis. 1944. gada augustā Zeidaku ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur sākumā apmetās pie A.Zeidaka jaunības dienu drauga Dienvidvācijā, bet vēlāk nonāca bēgļu nometnē Vestfālē. 1951. gada vasarā A.Zeidaks kopā ar meitas ģimeni izceļoja uz ASV. Mūža novakari viņš pavadīja meitas ģimenē kopā ar mazdēliem Juri un Andri skaistā dārzu pilsētā Ņūtonā.

1964. gada 12. janvārī A.Zeidaks aizgāja mūžībā, nenodzīvojot tikai dažas dienas līdz pilniem 90. gadiem. Apglabāja viņu Ģetzemanes kapsētā, netālu no Bostonas. Viņa piemiņai aug viņa paša stādītie dzīvības koki un koši zied viņa veidotais puķu dārzs ģimenes mājas priekšā. Taču viņa atdusas vietai vajadzēja būt Brāļu kapos Rīgā, līdzās tēlniekam Kārlim Zālem, jo Brāļu kapi bija viņu abu izlolots piemiņas stāsts strēlniekiem, kas savas galvas nolika par Latvijas brīvību.

Autore: Jolanta Mediņa

„Kurzemnieks” 2014. gada 14. marts, Nr.31