MUZEJA VĒSTURE

Pirmā izstāde ar muzejisku nozīmi Kuldīgā tika organizēta 1899. gada pavasarī rātsnama zālē Baznīcas ielā. Izstādes sarīkošanai tika izveidota speciāla komiteja, kura vērsās pie Kuldīgas un apkārtnes iedzīvotājiem ar lūgumu deponēt izstādīšanai priekšmetus no viņu īpašuma. Bija skatāmi vēsturiski eksponāti (dažādi ieroči, mājturības priekšmeti, drukas darbi un manuskripti), mākslas darbi, piemiņas lietas no skolām un universitātēm, heraldika, zīmogi un zīmoggredzeni, monētas, medaļas, ordeņi un citi retumi. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā lielu uzmanību pievērsa kultūrvēsturiskajam mantojumam, tika veidoti jauni valsts un pašvaldības muzeji, īstenojot oficiāli noteikto politiku arheoloģisko, etnogrāfisko un vēsturisko materiālu vākšanā. 1935. gada 10. oktobrī pilsētas valde pieņēma lēmumu par muzeja dibināšanu Kuldīgā. Muzeja pārziņa pienākumus uzņēmās pilsētas galva J. Dreimanis, bet par muzeja administratoru iecēla H. Celmiņu.

Kuldīgas muzeja atklāšana

Muzeja vajadzībām tiek ierādītas četras telpas O.Kalpaka ielā 1 (tagad Liepājas ielā 37). 1937. gada 11. aprīlī muzejs tiek iesvētīts un oficiāli atklāts. Ilgus gadus tas funkcionē kā vērtīgu priekšmetu glabātuve, kurā priekšmeti tika sadalīti pa kolekcijām un pieejami apskatei, tomēr nekāda izpēte nenotika.                                                                              

1940. gada pavasarī tika piešķirtas telpas Pils ielā 5. Šajā pašā gadā darbā pieņemts pirmais algotais darbinieks – muzeja pārzinis Fricis Spinga. 1942. gadā par direktori sāka strādāt Elvīra Upīte. Četrdesmito gadu beigās izveidoja vēstures, sociālistiskās celtniecības, Lielā Tēvijas kara (Otrā pasaules kara) un mākslas nodaļa, tika iekārtoti izstāžu stendi par aktuāliem notikumiem. 1945. gadā krājum bija 5038 eksponāti. 1949. gadā muzejs maina profilu un kļūst par novadpētniecības muzeju.

Ēka Kalpaka ielā 1 (tagad Liepājas ielā 37)

Muzejs O. Kalpaka ielā 1                Muzejs Pils iela 5

Piecdesmitie gadi sabiedrībā iezīmējās ar jaunām darba un sadzīves tradīcijām, to veidošanā aktīvi piedalījās arī muzejs, regulāri tiek rīkotas svinīgās pionieru uzņemšanas, kara veterānu tikšanās un veidotas citas tradīcijas. Sāka strādāt dabas nodaļa, tiek veidota ekspozīcija un izstādes par novada dabas objektiem un to aizsardzību, floru un faunu. Paplašinot darbību, muzejs atvēra filiāli Saldū, kas darbojas līdz sešdesmito gadu otrajai pusei.

Sešdesmitajiem gadiem raksturīgs darbinieku skaita pieaugums, arī dažādu ekspozīciju veidošana. Muzeja apsaimniekošanā nonāca Sv. Katrīnas baznīca. Tur iekārtoja ekspozīciju „Kuldīgas novada arhitektūra 17. – 19. gadsimtā”. Notika kapitāla baznīcas pārbūve. Tās gaitā baznīcas telpu pielāgoja muzeja filiāles un koncertzāles vajadzībām. Fondu glabātavām izbūvēja Pilssarga namiņu Pils ielā 4 un muzeja saimniecības ēku Pils ielā 5. No 1964. gada to sauca par Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzeju.

Rakstnieka Voldemāra Sauleskalna māja „Sauleskalni” un dārzs muzeja īpašumā nonāca 1973. gadā, tur tika izveidota ievērojamiem novada kultūras darbiniekiem veltīta ekspozīcija. Kopš 1977. gada par tradīciju kļuva kultūras darbinieku salidojums. 

20. gadsimta septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi ir komplekso ekspedīciju laiks Latvijā. Lai papildinātu krājumus, muzeju darbinieki devās kompleksajās ekspedīcijās pa Latvijas laukiem un pilsētām. Arī Kuldīgas muzejs pētīja rajonu, aptverot visu teritoriju un bagātīgi papildinot krājumu. Tika paplašināta etnogrāfisko un sadzīves priekšmetu, arī darbarīku kolekcija.

Muzeja darbinieki ekspedīcijā pie rakstnieces Vilmas Delles 1975. gadā

Padomju laikā veidotās ekspozīcijas tiek demontētas kā saturiski un vizuāli novecojušas. Novada vēsture tika ilustrēta tematiskās izstādēs. Muzeja filiālē Sv. Katrīnas baznīcā 1989. gada 25. martā atklāja izstādi „Deportācijas un terors PSRS”, ar to aizsākās noklusētās vēstures izzināšana.

Deviņdesmito gadu sākumā visā Latvijā notika nozīmīgas pārmaiņas, vairākas arī Kuldīgas muzejā. Tika likvidēta filiāle „Sauleskalnos”, bet Sv. Katrīnas baznīca 1990. gadā atdota draudzei. 1999. gadā muzejs izveidoja filiāli –Kāršu muzeju, tajā eksponēja Jāņa Mētras spēļu kāršu privātkolekciju. Vēlāk filiāle tika pārveidota par Kāršu istabu, izstāžu zāli.

2002. gadā muzejs dāvinājumā saņēma tēlnieces Līvijas Rezevskas skulptūru kolekciju, to eksponēja L.Rezevskas izstāžu zālē Mucenieku ielā 19. 2003. gadā Kuldīgas novada muzejs pārņēma krājumā likvidētās a/s „Vulkāns” vēsturi.

2002. gadā kuldīdznieki bija to septiņu Latvijas muzeju skaitā, kas piedalījās starptautiskajā akcijā Muzeju pavasaris. Trīs gadus vēlāk aizsākās starptautiska Eiropas akcija Muzeju nakts, tajā mūsu muzejs piedalās katru gadu. Divtūkstošo gadu sākumā notiek dažādi pārkārtošanās darbi. Īpašniekam tiek atdots Pilssarga namiņš Pils ielā 4, kur glabājās muzeja krājumi. Tos pārvieto uz pagaidu telpām Dzirnavu ielā 18. Muzejā norisinās izstāžu iekārtošana un eksponēšana, darbinieki aktīvi piedalās pilsētas rīkotajos pasākumos.

No 2008. gada jūlija līdz 2009. gada decembrim tika realizēts projekts „Kuldīgas novada muzeja restaurācija un koka arhitektūras amatnieku darbnīcas izveide”, tā ietvaros atjaunota galvenās ēkas fasāde un administrācijas ēka. Restaurācijas laikā muzejs piedāvāja ceļojošās izstādes, kas bija skatāmas kultūras un izglītības iestādēs.

Kopš 2010. gada muzejs organizē konferences – vēsturiskos lasījumus par Kurzemes vēstures un muzeju nozares aktualitātēm.

Lai popularizētu un apzinātu krājumu materiālu par Kuldīgas novada pagastiem, 2011. gadā tika sagatavots lekciju cikls „Pagasta atmiņu albums”, kas ieguvis muzeju nozares gada balvu „Zelta puteklis” nominācijā „Inovatīva krājuma izmantošana 2011”. Pēc pagastu vēstures pētījumiem tika atjaunota tradīcija doties kultūrvēstures ekspedīcijās uz laukiem. 2012. gadā notika pirmā atjaunotā ekspedīcija Īvandes pagastā.

 

© Kuldīgas novada muzejs / 2017