Muzeja aizkulises jeb pagātne tagadnes un nākotnes vārdā

20.02.2019

Cik daudz Jūs zināt par muzeju – ne vien Kuldīgas, bet jebkuru muzeju? Vai Jūs zināt, kas notiek muzejā ārpus izstāžu zālēm? Kāpēc ir nepieciešami muzeji? Kam tie kalpo? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem atradīsiet šajā rakstā.

Ir cilvēki, kuri dzīvo, lepni apgalvojot, ka dzīvo tikai šodienai, un ir tādi, kas lielākoties orientējas uz pagātni vai nākotni. Ja muzejs būtu cilvēks, es teiktu, ka tas saglabā pagātni, bet dzīvo mūsdienām un nākotnei – ne vien cilvēka viena mūža, bet daudzu paaudžu nākotnei. Ko es ar to vēlos pateikt, mēģināšu paskaidrot, paceļot priekškara stūrīti un parādot to, kas slēpjas muzeja aizkulisēs.

Lielākajai sabiedrības daļai muzejs galvenokārt saistās ar izstāžu zālēm un atsevišķos gadījumos ar dažādiem pasākumiem muzeja ēkā. Tomēr minētais priekšstats sasaucas tikai ar vienu no muzeja darbības jomām – izglītību un kultūras mantojuma popularizēšanu, kas ir vien milzīgā kalna saules apmirdzēta virsotne. Bet kas tad veido pārējo kalnu?

Katra muzeja neatņemama un nozīmīga darba sastāvdaļa ir kultūras mantojuma liecību vākšana atbilstoši muzeja darbības mērķim un krājuma veidošanas politikai. Piemēram, Kuldīgas novada muzeja krājumu veido priekšmeti, kas raksturo Kuldīgas novadu no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām Latvijas un pasaules kontekstā. Izmantojot šos priekšmetus un nepieciešamības gadījumā papildinot informāciju citos muzejos un arhīvos, muzejs var pildīt vēl vienu nozīmīgu funkciju – pētīt Kuldīgas novada vēsturi un kultūru.

Ja nebūtu muzeju un arhīvu uzkrāto materiālu un pētnieku, kas tos pēta, mēs zinātu daudz mazāk par mūsu pagātni, kas ir līdzvērtīga koka saknēm – brīžam apslēpta un nemanāma, bet tik nepieciešama stabilitātei un enerģijai tiekties augšup. Kāds teiks – mēs taču jau daudz ko zinām, kāpēc jāpēta vēl? Atbilde ir vienkārša. Cilvēkam ir dabīga vēlme tiekties pēc izaugsmes un patiesības, un to var sasniegt, neatlaidīgi meklējot atbildes uz aizvien jauniem, iepriekš neatbildētiem jautājumiem. Kāds jautās – kāpēc nepieciešams tik daudz pētījumu, citkārt par tik specifiskām un nesaprotamām tēmām? Šie pētījumi ir nepieciešami, jo bez tiem nav iespējams rekonstruēt vispārīgo vēstures un kultūras ainu, par kuru runā skolās, raidījumos, žurnālos, attēlo muzeju izstādēs, pārrunā pie tējas tases. Šie pētījumi ir kā puzles gabaliņi. Ja kāds gabaliņš trūkst, vēstures aina ir nepilnīga. Savukārt liecības par vēsturi un kultūru, kas glabājas muzejos un arhīvos, ir visu šo pētījumu pamats.

Rodas jautājums, vai aprakstītās liecības tiek savāktas krātuvēs un pēc nepieciešamības izņemtas pētīšanai, izglītošanai, vēstures popularizēšanai? Jāatzīst, ka tas nav tik vienkārši. Pieņemot priekšmetu muzeja krājumā, tā darbinieki nodrošina, lai par to būtu pieejama visa nepieciešamā informācija un tas jebkurā brīdī būtu atrodams – informācija tiek dokumentēta, priekšmetam tiek piešķirts numurs un tiek piefiksēta tā precīza atrašanās vieta krātuvē.

Katrs priekšmets kopš tā radīšanas brīža lēnām iet bojā, bet muzeja uzdevums ir šo procesu apturēt un saglabāt katru krājuma priekšmetu cilvēkiem, kuri dzīvos ilgu laiku pēc mums un ar plašākām zināšanām un attīstītākiem tehniskiem paņēmieniem varēs tos pētīt, pielietot izstādēs un pasākumos un izmantot savas, savas ģimenes un savas zemes vēstures izprašanai. Kad priekšmets ir nonācis muzeja krājumā, tiek realizēta viena no sarežģītākajām un atbildīgākajām muzeja funkcijām – cilvēces un vides mantojuma saglabāšana. Saglabāt priekšmetus, kurus dabas likumi ir nolēmuši iznīcībai, ir ļoti grūti. Muzeju krātuvēs tiek nodrošināts priekšmetu saglabāšanai labvēlīgākais gaisa mitrums un temperatūra. Priekšmeti tiek sargāti no krasām temperatūras un mitruma svārstībām, saules gaismas, kaitēkļiem. Restaurators gādā par priekšmetu stāvokļa stabilizēšanu vai uzlabošanu. Rūpējoties par priekšmetu saglabāšanu, tiek nodrošināta to pieejamība tagadnes un nākotnes sabiedrības pārstāvjiem. Ja muzejs nerūpētos par priekšmetu saglabāšanu un tie pakāpeniski ietu bojā, ar laiku nebūtu iespējams izpildīt arī cilvēkiem pamanāmākās muzeja funkcijas – vēstures un kultūras izpēti un “kalna apspīdēto virsotni”, kuru veido izglītības un kultūras mantojuma popularizēšanas rezultāti. Muzejs ir tā vieta, kur pagātne saplūst ar tagadni un nākotni.

Muzeju veidošanās pirmsākumos tie bija vietas, kur glabājās dažādu priekšmetu kolekcijas, taču daudzu gadu laikā muzeji ir izauguši par institūcijām, kas, vācot, saglabājot, pētot un popularizējot kultūras mantojuma liecības, kalpo mūsdienu un nākotnes sabiedrībai un tās izaugsmei. Muzeji nestrādā veciem priekšmetiem, tie strādā cilvēkiem.

Sargāsim savu kultūras mantojumu! Pat tad, ja tas šķiet mazvērtīgs mums, tas var kļūt par pašu vērtīgāko mūsu bērniem vai mazbērniem.

 

Patiesā cieņā

Inna Rozentāle

Kuldīgas novada muzeja

Krājuma un pētniecības nodaļas vadītāja

 

                                                               

© Kuldīgas novada muzejs / 2017