Kokļu meistars Pēteris Korāts

1871. gada 20. decembrī Alsungas pagastā Edas un Andreja Korātu ģimenē piedzima dēls Pēteris. Vecāki bija muižas kalpi, strādāja Alšvangas “Ozolmuižā”, bet vēlāk tiem izdevās nopirkt pašiem savu zemes gabalu. Zeme bija pārāk neauglīga, lai nodrošinātu iztiku visai ģimenei, tādēļ jau zēna gados Pēterim un pārējiem bērniem bija jādara dažādi gadījuma darbi tuvākā apkārtnē. Jau agrā bērnībā mazais Pēteris no sava tēva iemācījās spēlēt kokli. 5. gadu vecumā viņš uzrādīja lielu meistarību. Līdzi interesei par kokļu spēli viņam nāca arī interese par kokļu izgatavošanu un ne tikai. Viņš izgatavoja arī buku ragus un suitu ganu stabules. Par piedalīšanos 1905. gada revolucionārajā kustībā viņš vairākkārt sēdējis cietumā un tiesāts karatiesā Jelgavā. Pēteris Korāts zināja arī ļoti daudz nostāstus par Alsungas senatni un vienmēr bija uzticīgs savam suitu bruslakam un koklei.

1912. gadā Pēteris Korāts bija spiests pārcelties uz Vecpili un strādāt Vecpils muižā par kalpu. Strādājot Vecpils muižā Pēteris Korāts apguva arī galdnieka amatu, kas noderēja izgatavojot kokles.  Par Pētera Korāta dzīves gājumu ziņu ir saglabājies maz, taču saglabājušies fakti, kas nepārprotami mums liek saprast, ka Pētera Korāta ieguldījums Latviešu kokļu spēles attīstībā ir ievērojams un par to atceras vēl šodien.

1924. gadā pie Pētera Korāta ciemojās Emīlis Melngailis, kam viņš dziedāja un koklēja. Abi dižgari sadraudzējās un turpmāk bieži viens otru apciemoja. Daudzas melodijas Pēteris Korāts sacerēja pats. Gan viens, gan ar sievu Mariju un bērniem bieži uzstājās dažādos pasākumos. Ar lielu labpatiku P.Korāts sniedz savus koncertus Latvijas lauku ļaudīm, jo uzskatīja, ka viņiem ir mazāk iespēju baudīt kultūras piedāvājumu.  Dziesminieka Korāta un suitu dziesmas bija radījušas lielu interesi par mūsu tautas skaņu mākslu. Bija pienācis laiks tautas mūzikai piegriezt tikpat lielu vērību kā tautasdziesmām un tautas ornamentiem. Tika ieteikts Konservatorijas audzēkņiem vasaras brīvlaikos pievērsties tautas mūzikas vākšanai un pierakstīšanai. 1925. gadā Pēteris Korāts kļuva par pirmo koklētāju – solistu, kurš uzstājās Latvijas radiofonā. Viņa koklēšana tika ieskaņota vairākās skaņu platēs.

1934. gadā Pēteris Korāts no Vecpils pārcēlās uz dzīvi Aizputē, kur dzīvoja mājā Katoļu ielā. Šodien ēka tur vairs neeksistē. Kad 1930. gadu otrajā pusē Latvijas skolas tika aicinātas iesaistīties tautasdziesmu vākšanā, Pētera Korāta teiktās tautasdziesmas pierakstījuši arī Aizputes pamatskolas skolēni.

Tad vēl kāds interesants notikums no Korātu tēva dzīves. 1938. gadā dziedātājs Fricis Puķītis bija izdomājis Liepājas Latviešu biedrības lielajā zālē rīkot veclatviešu mūzikas un dziesmu vakarus. Kādā no šiem vakariem piedalījās arī Pēteris Korāts. Viņš kopā ar savu dzīvesbiedri Mariju un audžudēlu Gunāru jau vakarā bija ieradies Liepājā un apmeties F.Puķīša dzīvoklī. Līdzi bija atvesti arī senie instrumenti, kurus paredzēts demonstrēt Liepājniekiem. Instrumentus bija iespēja arī iegādāties. Tikšanās reizē uz galda tika novietotas vairākas kokles ar oša apakšām un egles koka virsām. Vienas tādas kokles izgatavošana Korātu tēvam ilga apmēram divas dienas. Kad tika uzdots jautājums, cik tāds instruments maksā, tika saņemta atbilde – cik stīgu, tik latu. Pats Pēteris Korāts spēlēja savu mīļāko kokli, kuru bija izgatavojis jau 1891. gadā. Tad viņš esot izņēmis kādu prāvu rīku un teicis: tas ir jērs. Izrādījies, ka rādītais instruments tiešām izgatavots no jēra ādas un saucās “somu dūdas”. Uz tām spēlējot tikai tautas diždanci, teicis sirmais koklētājs. Tad vēl apmeklētajiem tika rādīti divi buka ragi ar izurbtiem caurumiem. Lielākais bijis buka rags, bet mazākais – kazas rags. Interesanta bijusi arī P.Korāta rādītā gana taure, kuru viņš esot izgatavojis no priedes galotnes un pūtis jau tad, kad pats vēl gājis ganu gaitās. Nošu grāmatas koklētājs uzskatījis par savām ienaidniecēm apgalvodams, ka visas notis ir viņam galvā. Kokļu meistars un koklētājs jau piedzīvojis sirmu vecumu, kā pats teicis – pārlaidis jau 70 ziemu, bet dziesmas viņu uzturot vēl ļoti spirgtu.  

1939 .gadā, lai iepazīstinātu skolas ar etnogrāfiskās mūzikas melodijām, Izglītības ministrijas pārstāvji un folkloras krātuves pārzinis profesors K.Straubergs noklausījās Alsungas suita Pētera Korāta kokles mūziku. Tika nolemts, ka Pēteris Korāts savas melodijas atskaņos vairākās Rīgas skolās. Šajos koncertos piedalīsies arī viņa sieva Marija un audžudēls – 6 gadus vecais Gunārs.  Bez kokles koncertos tika izmantoti vēl arī citi instrumenti – stabules, bukurags un dūdas.  

 

Pēc Otrā pasaules kara, kad dzīve pamazām sāka ievirzīties sliedēs. Kādas tās bija tas ir cits jautājums. Pēteris Korāts tajā laikā dzīvoja Aizputē, kur 1946. gadā tika noorganizēts etnogrāfisks senlatviešu deju un mūzikas instrumentu ansamblis, ko vadīja kultūras nama vadītājs J.Krauksts kopā ar deju un kokļu meistaru Pēteri Korātu. Ansamblis iestudēja uzvedumu “Skani, kokle”, kurā tika atspoguļotas Alsungas kāzu paražas, dejas un dainas. Ar šo iestudējumu ansamblis piedalījās republikāniskajā skatē.

Liepājas mūzikas vidusskolā, pēckara periodā, sāka rīkot mūzikas rītus. Tie bija veltīti latviešu tautas dziesmām. Vienā no šādiem mūzikas rītiem ar savu programmu uzstājās arī Pēteris Korāts ar sievu un audžudēlu. Viņš spēlējis uz 13 stīgu kokles, kuru ieguvis 12 gadu vecumā.

Pirmais latviešu tautas instrumentu orķestra izveidotājs Sergejs Krasnopjorovs 1947. gadā izbraukāja krustām šķērsām Latviju, meklēdams seno tautas instrumentu spēlētājus un būvētājus, kas vēl palikuši pēc kara. Par paraugu modernizēšanai viņš esot izvēlējies tieši Pētera Korāta darināto kokli, jo tā bijusi skanīgākā no visām, kas Latvijā bija dzirdētas.

Tieši Pēterim Korātam varam būt pateicīgi par devumu tautas dziesmu, deju un instrumentālās mūzikas pūrā. Ievērojamais kokļu meistars un to uzlabotājs septiņstīgu kokļu vietā darinājis divpadsmit un divdesmitčetru stīgu kokles, saglabājot tradicionālo kokļu formu. Kad pēckara gados Aizputes Misiņkalna parkā notika rajona Dziesmu svētki, katru reizi svētku gājienā dziedātājiem pa priekšu, tērpies suitu tautas tērpā, gāja – kā teica aizputnieki – vecais Korāts ar sievu un mazu puišeli. Pašam kokle rokās. Svētku laukumā tika dziedāts un spēlēts, un tā tas notika daudzus gadus.

Kokles darināšana un spēlēšanas prasme tika pārmantota no paaudzes paaudzē. Vecie meistari jau aizgājuši un ziņas par viņiem saglabājušās diezgan trūcīgas, bet palicis viņu darbs, kas vēl šodien skatāms Latvijas muzejos. Pētot viņu atstāto mantojumu, mūsdienās rodas jauni kokļu meistari, kas turpina veco kokļu meistaru darbu. Liepājas muzejā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā glabājas arī Kurzemes kokļu meistara Pētera Korāta darinātās kokles un citi tautas instrumenti. Kokles darināt viņš iemācījies no sava tēva, kuram šo mākslu droši vien iemācīja viņa tēvs un kas lai zina, cik dziļi sniedzās šīs saknes. Kurzemnieki Korāti bija kokļu spēlētāju un darinātāju dinastija, jo Pētera Korāta darbu turpināja viņa dēls Matīss Korāts, kurš šīszemes gaitas beidza 1978. gadā.

Pēteris Korāts savu mūža nogali aizvadīja Durbes pagasta “Puķukalnos”. Tur arī 86 gadu vecumā, 1957. gada 15. septembrī, apklusa viņa kokles un apklusa sirds. Par viņu runāja viņa skandētās dziesmas, kuras palika kā mantojums visai latviešu tautai. Mēs varam būt bezgalīgi pateicīgi Alsungas novadam, kurš saglabājis savu ievērojamāko kokļu darinātāju vārdus, starp kuriem ir arī Pēteris Korāts.

 

Jolanta Mediņa

Kuldīgas novada muzeja,

Pētnieciskās nodaļas vadītāja

 

Sagatavojot rakstu izmantotas fotogrāfijas no Liepājas muzeja krājuma.

© Kuldīgas novada muzejs / 2017