Gleznotājam Antonam Megnim - 110

1907 .gada 20.jūlijā Alsungā, zemnieku Andreja un Annas Megņu ģimenē piedzima dēls Antons. Ģimene bija svētīta ar deviņiem bērniem, meitām – Katrīnu, Barbaru, Margrietu un dēliem – Jāzepu, Pāvilu, Pēteri, Jēkabu, Jāni un Antonu. Vēl tajā dienā vecāki nezināja, ka tieši viņu dēls Antons iemīlēs pasaules skaistumu, sajutīs to krāsās un kļūs par mākslinieku. Māksla A.Megni sāka interesēt jau agri. Tam par iemeslu bija apkārtējā daba un cilvēki. Kā vēlāk izteicās mākslinieka draugs, novadnieks un skolas biedrs Jēkabs Spriņģis, “kā gliemezis savu gliemežnīcu, tā Megnis sava novada temperamentu un kolorītu – savu novada dvēseli – nes visur sev līdzi. Antona raksturs un viņa akvareļi nav šķirami no Alsungas novada.” Kā kausēts tērauds, Antona Megņa šūpulī bija ielijusi senā suitu krāsainība visā tai piemītošajā kontrastu spožumā un kolorītā. Revolūcija un kari, kurus nācās pārdzīvot māksliniekam, nav aizgājuši nemanīti garām, bet iedzinuši dziļas vagas viņa dzīvē un mākslā.

Jau mācoties Liepājas Daiļamatniecības skolā (1925.-1930. gadam) izpaudās A.Megņa dotības monumentālajā glezniecībā. 1931. gadā tika uzsāktas studijas Latvijas Mākslas akadēmijā profesora Jāņa Kugas meistardarbnīcā. Desmit gadus nododoties studijām, dažādiem meklējumiem mākslā, J.Kugas vadībā tika izstrādāts diplomdarbs  - gleznas “Apraudāšana” un “Mātes klēpī”. 1941.gadā Antons Megnis saņēma beigšanas diplomu kā mākslinieks dekorators.

Pēc studijām jaunais mākslinieks atgriezās dzimtajā Alsungā, kur sāka apzināt un vākt suitu novadā uzglabājušās vēsturiskās vērtības. Viņa ideju dedzīgi atbalstīja Alsungas pagasta iedzīvotāji. A.Megņa uzskats bija, ka visas šīs vērtības ir jāsaglabā turpat uz vietas Alsungā, lai paši suiti varētu mācīties no savas pagātnes un veidotu savu īpatnējo krāsu un formu mākslu audumos, kokā, mālā, metālā un citos materiālos nākotnē. Tādēļ pagasta iedzīvotāji sanāca uz tādu kā vakarēšanu “Padubju” mājās un solīja darīt visu iespējamo, lai šo mākslinieka ieceri varētu realizēt. Alsungas pamatskolas pārzinis apsolīja nodrošināt ar telpām, kur izvietot savāktos materiālus. Šo ieceres realizēšanu var uzskatīt par sākumu Alsungas skolas muzejam.

Vēlāk Antons Megnis strādāja par butaforu un dekoratora palīgu kinostudijā, zīmēšanas skolotāju Liepājā, par direktoru Kuldīgas Daiļamatniecības skolā. 1946. gadā mākslinieks pārcēlās uz Rīgu, kur bija pedagogs Lietišķās mākslas vidusskolā, strādāja kombinātā “Māksla”. Blakus visām savām nodarbēm, visu laiku mākslinieks pievērsās arī radošajam darbam. Izstādēs A.Megnis piedalījās jau kopš 1933. gada.

Patstāvīgajās studijās un meklējumos A.Megnis lielu vērību veltīja klasiskajam mantojumam, analizēja un pārvērtēja vecmeistaru kompozīcijas principus un paņēmienus. Gadu gaitā viņa daiļrade ieguva plašu sazarojumu, jo mākslinieks darbojies gan dažādās dekoratīvās glezniecības jomās, gan stājglezniecībā. Viņa darbos jūtams paša pārdzīvotais. Gleznas galvenokārt raksturo dinamika, ekspresija, interesanta krāsu gamma, oriģināla gleznojuma maniere. Mākslinieks gleznojis galvenokārt ainavas – smagnējas, monumentāli vērienīgas, krāsu klājot biezi un kontrastaini. Otrs tuvākais temats, kā A.Megnis pats teicis, mūžīgais, vispārcilvēciskais – mīlestība, māte, sieviete. Mākslinieks bija Mākslinieku savienības biedrs no 1961. gada.

No 1950. gada mākslinieks aktīvi piedalījās mākslinieciskajā dzīvē, iesaistoties tā saucamajā brigāžu glezniecībā. Populārākais darbs, kuru A.Megnis izpildīja kopā ar māksliniekiem Jūliju Viļumani un Ādolfu Melnāru, bija “Strādnieku apšaušana Rīgā 1905. gada 13. janvārī.”

Spilgta lappuse A.Megņa daiļradē ir viņa sasniegumi akvareļu glezniecībā.  Bieži mēdz runāt par akvareļa specifiku un tehnikas tīrību. Krāsu caurspīdīgums šajā jomā A.Megni neinteresēja, bet viņu interesēja, lai krāsa būtu spoža. Viņam mūsu akvareļglezniecības daudzveidīgajā buķetē ir sava noteikta vieta. Kā teicis mākslinieks Romis Bēms: rāmas un liriskas noskaņas neatbilst A.Megņa raksturam.

Antons Megnis pieder tai paaudzei, kas izglītību Mākslas akadēmijā ieguva 1930. gados un 1940. gadu pirmajā pusē un kuras daiļrade nepaspēja līdz galam attīstīties, nedz arī nobriest pirmskara brīvās Latvijas apstākļos. Šīs paaudzes garīgās aprises lielā mērā noteica nacionālās pašapziņas caurstrāvotā izglītības sistēma. Latviskums bija tās karogs un saturs. Slīpējumu tas ieguva arī nacionālajās studentu biedrībās. Antons Megnis bija studentu biedrības “Zaļā zeme” biedrs, kuras devīze bija: “Esi uzticīgs mākslai, kā savam Dievam, esi uzticīgs zemei un laikam, kurā tu dzīvo!” Tajā bija pateikts viss, un šis moto studentiem palika ierakstīts dziļi sirdī uz visiem laikiem.

Arī A.Megnis bija starp tiem māksliniekiem, kuri centās sadzīvot ar laiku. Viņa nerimtīgais suita raksturs neļāva padoties. Viņš palika nelokāms savā pārliecībā, arī daiļradē viņš gāja savu ceļu. Īpašu ievērību ieguva viņa dzimtās Alsungas iemūžinātās ainavas akvarelī. A.Megnis ilgu laiku netika īsti novērtēts un pavisam nenoteikta bija viņa vieta latviešu mākslā. Taču pienāca arī viņa atzīšanas laiks, kad Piebalgas pakalni kļuva gandrīz tikpat augsti, kā Urālu kalnu grēdas, jo to prasīja viņa subjektīvais vēriens.

Antonam Megnim pirmajā laulībā ar kuldīdznieci Melitu Megni (dzim.Jansone) piedzima dēls Gatis. Otrajā laulībā ar keramiķi Irēnu Megni piedzima dēls Kalvis – mākslinieks noformētājs un meita Dace, kura sevī centās apvienot gan mātes, gan tēva dotumus mākslā, kļūstot par keramiķi un akvarelisti. Ar sievu Irēnu Antonam Megnim ir bijušas vairākas kopizstādes dažādās vietās visā Latvijā.

Antons Megnis mira 1982. gada 1. maijā, kad daba bija gatava savam krāsu uznācienam. Viņa laiks apstājās brīdī, kad visa zeme krāsu ziedonī vēstīja par meistara mūžīgo mieru un viņa dzīves atstāto mantojumu ar krāsām iemūžinātajos mirkļos. Mākslinieku apglabāja Rīgā, Meža kapos.

 

 

Daži citāti no Antona Megņa.

“Nekas nevar šodien būt par skaidru, asu, kailu un skarbu. Nekas šodien nevar būt par krāsainu, pelēku, melnu un baltu. Nekas nevar stāties pretī tam, ko Cilvēks vēlas, lai tas būtu.”

 

“Tas, ko cilvēks ilgojas, ir viņš, un šīs ilgas, sintezētas krāsu, ziedu, formu un laukumu ietvarā, ir mūsu dzīves sintēze un reizē māksla, patiesa māksla tamdēļ, ka viņa ir šodien, reizē rītdiena caur vakardienu.”

 

 Autore: Jolanta Mediņa – Kuldīgas novada muzeja Pētnieciskās nodaļas vadītāja

 

“Kurzemnieks” 2017.gada 29.septembris Nr.112(11199)

 

© Kuldīgas novada muzejs / 2017