Zigfrīds Kalniņš

Z.Kalniņš majora fon Hultkranca lomā izrādē

Tēva mājās Alšvangā.

Novadnieks Zigfrīds Kalniņš piedzima Alšvangas pagasta „Gāču” mājās 1930.gada 19.maijā. Viņa tēvs bija lauksaimnieks un Kalniņu ģimenes lielākā bagātība bija viņu astoņi bērni. 1938.gada pavasarī Zigfrīds Kalniņš uzsāka mācības Alšvangas pamatskolas sagatavošanas klasē. 1944.gadā lauku zēns izturēja konkursu un iestājās Kuldīgas V.Plūdoņa valsts ģimnāzijā. Sekoja trauksmainie ģimnāzista gadi, kas visu mūžu saglabājās jaukās atmiņās par ģimnāzijā sastaptiem skolotājiem, klases biedriem un piedalīšanos dažādās aktivitātēs. Dzīvi ģimnāzijā aizēno 1949.gada 25.marts, kad Kalniņu ģimeni no Alšvangas izsūta uz Sibīriju. Arī Zigfrīds bija izsūtāmo sarakstā, bet viņš tajā dienā bija Kuldīgā un čekisti viņu sāka meklēt tikai pēc mēneša.  Dziļi sirdī viņam visu mūžu sāpēja tā netaisnība, kas tika nodarīta viņa ģimenei.

1950.gada rudenī Zigfrīds Kalniņš ieradās Rīgā, lai turpinātu mācības augstskolā. Tajā gadā, lielā studentu pieplūduma dēļ, viņu augstskolā neuzņēma. Notikumi ierāva studēt gribošo jaunieti virpulī, līdz notika viņa iepazīšanās ar leģendāro aktieri Kārli Sebri, kurš deva viņam pajumti un ieveda teātrī. Sākumā par skatuves strādnieku, bet soli pa solim virzoties pa kāpnēm, drīzā laikā tika iecelts par Nacionālā teātra ( tajā laikā Andreja Upīša Valsts akadēmiskais drāmas teātris)direktora vietnieku. Kārlis Sebris uzskatīja Z.Kalniņu par savu krustdēlu. Pirms 10 gadiem atceroties savu krustdēlu K.Sebris rakstīja:

Manā garajā mūžā man ir nācies sastapties ar daudziem krietniem cilvēkiem, bet ir kāds, kuru es vērtēju augstāk par visiem – Zigfrīds Kalniņš. Kad šis krietnais darbavīrs pavisam klusu un necili atzīmēja savu 50 dzīves gadus, tad es, presē runājot par viņu, teicu: „Cilvēks, kas atbild par visu”. Nav labāka raksturojuma ar kādu var atzīmēt Zigfrīda Kalniņa vietu ne tikai mūsu teātrī, bet visā mūsu sabiedrībā. Tas vien liecina par viņa milzīgo gara un fizisko spēku potenci, ka viņš mūsu teātrī no vienkārša skatuves strādnieka izauga par vīru – kas atbild par visu.

Tas mums visiem – mūsu teātrim, mūsu tautai ir milzīgs zaudējums, kad ļaunais liktenis izrāva viņu spēka pilnbriedā no mūsu vidus. Cik daudz lielu darbu un ieceru palika nepaveikts! Nemaz nevar uzrakstīt tos pasākumus, kas ar viņa roku svētību tika radīti. Teātrī izveidotā aktieru zāle, lauku brīvdabas uzvedumi Druvienā un Piebalgā, daudzos lauku kultūras namos ar viņa rokām izveidotas skatuves.


Z.Kalniņš strādājot pie Silmaču estrādes izveidošanas Druvienā.

Zigfrīds Kalniņš – mūsu Latvijas īstens patriots – nekādos skaļos vārdos, bet patiesā darbībā zemessargos. Kas vēl var būt cildenāks par viņa daļēji sāka jau realizēt – (kā dzejnieks Rūja teicis) „ar ozolu godasardzi robežas jost”.

Tanī pašā viņa 50 gadu sveikumā es teicu, ka starp tiem diviem tēliem, kas balsta mūsu teātra fasādi, Zigfrīds Kalniņš ir tas trešais atlants, kas uz saviem pleciem ir uzņēmies to lielāko smagumu. Par tādu vīru ir jāstāsta mūsu bērniem un bērnu bērniem, tad arī viņiem radīsies apziņa, ka tikai ar darbu mēs attaisnosim tiesības būt cilvēkiem.


Z.Kalniņu 50 gadu jubilejā sveic kuldīdznieki.

Liekas, trāpīgāku raksturojumu mūsu dižajam novadniekam uzrakstīt nav iespējams. Viņš piederēja teātrim no matu galiem līdz papēžiem. Viņu teātrī atceras viņa līdzgaitnieki, gan aktieri, gan teātra tehniskais personāls. Retas bija tās reizes, kad Zigfrīdu Kalniņu varēja sastapt kabinetā. Viņam nebija laika tur uzturēties, jo vienmēr bija jābūt klāt kādos darbos. Teātra cilvēki par viņu saka: „Cilvēks, kurš pārzināja teātra ēku no pagraba līdz bēniņiem. Domāja par to, lai teātrī būtu kārtība. Mīlēja teātra ēku kā saimnieks.” Daudz no viņa varēja mācīties arī viņa skolēni, kad Z.Kalniņš strādāja par pasniedzēju Rīgas  kultūras darbinieku tehnikumā, mācot skatuves tehniku. Viņš bija pedagogs, kurš mācīja ar praktisku piemēru, pats darot. Par nopelniem Latvijas labā 1996.gada 22.aprīlī viņš tika iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.

Tā tas bija arī ar visām citām lietām. Ja jābūvē brīvdabas estrāde, tad ne jau kabinetā uz papīra, bet zābakiem kājās, ar cirvi vai zāģi rokās. Ja Latvijas austrumu robeža jānostāda ar ozoliem, tad lāpsta rokās un uz priekšu. Tādu piemēru būtu daudz, kurus varētu minēt, lai rādītu, ka Zigfrīds Kalniņš nebija malā stāvētājs, bet organizētājs un darītājs.

Viņš vienmēr apmeklēja arī ikgadējos novadnieku salidojumus. Viņu pat zināmā mērā varēja pieskaitīt šo salidojumu organizētājiem, jo vienmēr tika sazvanīti novadnieki Rīgā un saorganizēts transports, lai visi jūnija otrajā sestdienā varētu būt Kuldīgā. Un ne jau tikai novadnieku salidojumi. Viņš arī  ģimnāzistu tikšanās reizēs vienmēr bija klāt un ar sirsnīgiem vārdiem atcerējās savus skolotājus un skolas biedrus. 1985.gada 21.maijā viņam tika piešķirts Kuldīgas pilsētas Goda pilsoņa nosaukums. Protams nekad netika aizmirsta arī dzimtā Alšvanga, kur „Gāču” mājās ieraudzīja pasauli un atdusas vieta atrodas „Lipšņu” kapsētā.


Z.Kalniņš kopā ar meitu Simonu 1997.gadā Lipšņu kapos pie kapellas.

Pēc smagas cīņas ar slimību, Zigfrīds Kalniņš aizgāja aizsaulē 1998.gada 31.janvārī, kaut gan savos tuvākās dzīves mērķos bija ierakstījis – nodzīvot līdz 2000.gada 19.maijam, savai 70 dzimšanas dienai. Februāra pirmajās dienās atvadīšanās un guldīšana dzimtās zemes smiltājā notiek pēc paša rakstīta scenārija. Nacionālā teātra kolēģi 2010.gada 31.janvārī, Z.Kalniņa nāves dienā pieminēja viņu ar radioraidījumu „Talanti un pielūdzēji”, kurā skanēja arī bijušā direktora vietnieka balss.

 

Tēva mājās Alšvangā
(Zigfrīds-Pēteris Kalniņš)

Kad no Rīgas ceļš uz kuršu zemi
Aizved mani dzimtā novadā,
Tēva mājas Zvirgzdezera pusē,
Alsungā, kur suitu sievas dzied.

Izejot caur Ziedu lejas gravu,
Pretī panāk senais jūras krasts,
Raugoties pār skaisto Lieknas pļavu
Tāli aizsedz lejas mežu raksts.

Kamēr vien gar zilo mežu malu
Užava un dzintarjūra steigs,
Alsunga uz senā krasta stāvēs,
Suiti krastā rieta sauli sveiks.

Un, kad dzīvē lemts būs pēdēj’s gājiens,
Kaut ar tālu būtu dzimtais krasts.
Atceries, kāds bij’ tavs dzīves gājums,
Lai nav suitu zemei jānosarkst.

© Kuldīgas novada muzejs / 2017