Kā tur īsti bija… kas bija Kuldīgas ebreji?

Nuriku ģimene 1929. gada 29. oktobrī. Ģimenei piederēja koloniālpreču tirgotava Jelgavas ielā 3.

Šobrīd Kuldīgas novada muzejā ir skatāma izstāde “Kas bija Kuldīgas ebreji?”, reiz ebreji bija ļoti nozīmīga Kuldīgas iedzīvotāju daļa, izstāde stāsta par viņu kultūru, izglītību, saimniecisko un reliģisko dzīvi. Kas viņi bija un kā dzīvoja? Par to sarunāsimies pasākumu cikla “Kā tur īsti bija…?” ikmēneša pēcpusdienā - 25. novembrī plkst. 16:00. Sarunu vadīs izstādes autore, Kuldīgas novada muzeja Pētnieciskā darba nodaļas vadītāja Jolanta Mediņa.

Pirmo reizi ebreji Kuldīgā tika reģistrēti 17.gs.beigās. 1797. gadā Kuldīgā reģistrēti 26 ebreju tautības vīrieši. Kopš tā laika ebreju skaits sāka strauji pieaugt. 1814. gadā tiek uzcelta pirmā sinagoga, šobrīd Kuldīgā redzamā sinagogas ēka uzcelta 1875. gadā. Laikam ritot, ap to izveidojās vesels ebreju rajons, kas ietvēra Raiņa ielu, Ventspils ielas sākumu un Smilšu ielu. Sinagogas teritoriju ierobežoja žogs ar lieliem vārtiem. Abās pusēs piekļāvās garas, vienstāvu sarkanu ķieģeļu celtnes, kur dzīvoja, strādāja un tirgojās ebreji, kas šajā periodā sastādīja 26% no kopēja Kuldīgas iedzīvotāju skaita.

Sākot ar 19.gs.beigām ebreji pilsētā galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību. Tikai 20.gs.sākumā viņu ekonomiskais stāvoklis uzlabojās. Vairāki ebreju tautības iedzīvotāji atvēra fabrikas, tirgotavas un amatnieku darbnīcas. Ebreji ar savām tradīcijām iekļāvās pilsētas reliģiskajā dzīvē. Pilsētā darbojās ebreju pamatskola un bērnudārzs, ebreju Jaunatnes biedrība, Kultūras un sporta biedrība “Makkabi” un dažādas ebreju palīdzības organizācijas. 1930.gados ebrejiem bija diezgan liela ietekme uz Kuldīgas ekonomisko dzīvi.

1941. gadā, kad vācieši okupēja Kuldīgu, tikai nelielai daļai ebreju bija iespēja doties bēgļu gaitās. Pārējie kļuva par genocīda upuriem. 1942. gada sākumā Kuldīgā nebija palicis gandrīz neviens ebrejs, izņemot tos, kam izdevās atrast patvērumu pie vietējiem zemniekiem. Pēc kara pilsētā atgriezās tikai dažas ebreju ģimenes un apglabāja to, kas bija palicis pāri no genocīda upuru mirstīgajām atliekām.

© Kuldīgas novada muzejs / 2017