Egolfs Voldemārs Bakūzis

E.V.Bakūzis ar dēlu Andreju

Pasaulē pazīstamais zinātnieks , meža ekologs, Minnesotas (ASV) universitātes profesors.

Viņš dzimis 1912.gada 27.maijā Kuldīgā. Mātes vecāki bijuši muižas kalpi un dzīvojuši lielā nabadzībā. Ģimeni vēl mazam esot izjauca karš. Jau no divu gadu vecuma, māte savu dēlu bija iemācījusi neraudāt, līdz ar to visu mūžu E.V.Bakūža bēdu izteiksme bijusi melodija un mūzika.

Pēc Rīgas pilsētas 2.vidusskolas beigšanas Bakūzis studēja Latvijas universitātes Mežkopības nodaļā, ko 1935.gadā absolvēja ar izcilību. Tad sekoja skolotāja darbs Viļakas mežsaimniecības skolā, pēc tam bijis lauksaimniecības kameras Mežkopības nodaļas vadītājs, tad asistents Meža taksācijas un ierīcības katedrā Jelgavas lauksaimniecības akadēmijā, bet 1941.gadā tika uzaicināts vadīt Meža departamenta Meža ierīcības nodaļu.

1944.gada oktobrī Bakūzi uz ielas apcietināja un aizveda uz Vāciju piespiedu darbos, taču viņam izdevās vēl atgriezties Latvijā un doties prom ar ģimeni.

Braucot pa Vācijas ceļiem viņš vēroja mežus, un, nonācis Saksijā, par redzēto uzrakstīja ziņojumu Lielvācijas mežu pārvaldei, kas viņu tūdaļ uzaicināja darbā. Bakūzis bija viens no aktīvākajiem Mežsaimniecības fakultātes izveidotājiem Baltijas universitātē. Tieši šajā universitātē diplomus ieguvuši daudzi ārzemēs pazīstami mežkopji.

Kad Baltijas universitāte tika likvidēta, Bakūzis kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV. Tur viņu uzaicināja strādāt Minnesotas universitātē. Strādājot šeit, vienlaikus rakstīja doktora disertāciju un 1959.gadā ieguva filozofijas doktora grādu. Visu atlikušo mūžu viņš nostrādāja kā Minnesotas universitātes Meža un vispārējās ekoloģijas profesors. Viņš publicēja plašu  pētījumu par balzāma baltegli, izdeva grāmatas „Mežsaimniecības ekosistēmas perspektīvā” un „Mežu ekosistēmu pamati”.  Zinātniskais darbs bija visa viņa dzīve un Bakūzis atzina, ka viņa seši bērni izauga bez tēva līdzdalības. Viņa dzīve bija tur, kur bija viņa grāmatas

Bakūžu ģimene. Sēd: E.V.Bakūža māte, stāv: Ilze, Pēteris, Egolfs, Dace un Elza

Bakūzis aizgāja pensijā 1982.gadā, taču neskatoties uz slimību un vājo redzi, katru dienu, kājām vai kaimiņa aizvests, devās uz universitāti, lai vēl strādātu. Lielāko daļu no savas dzīves Amerikā, Bakūzis bija kaislīgs grāmatu pircējs un izveidoja ievērojamu personīgo bibliotēku. Vēlāk, būdams pilnīgi akls, viņš savu grāmatu kolekciju ziedoja Minnesotas universitātes bibliotēkai. Bibliotēka no šīs dāvanas būtu atteikusies, ja Bakūzis pats nesegtu visas izmaksas, kas saistītas ar kataloģizāciju. Viņš izrakstīja universitātei čeku, lai varētu veikt kolekcijas uzņemšanu bibliotēkā.

Trīsdesmit divus gadus no savas dzīves E.V.Bakūzis nodzīvoja Latvijā un atstāja neizdzēšamas lappuses Latvijas meža ierīcībā.

Ilgus gadus notika sarakste ar draugiem un paziņām Latvijā. Tika sūtīti dažādi pētījumi un grāmatas, kas varētu noderēt mežu zinātniekiem Latvijā. Desmit gadus uz Latviju pienāca vairāki simti vēstuļu, kurās atklājās diža cilvēka, zinātnieka dzīve un darbs.  E.V.Bakūzis īpaši priecājās par vēstulēm, kuras saņēma no Latvijas. Svarīga viņam bija ilgo gadu sarakste ar savu vēstuļu draugu Aiju Zviedri. Kādā vēstulē Aijai viņš rakstīja:

„Jānis Broks un māsīcas meita Marija man atsūtīja skaisto grāmatu par Kuldīgu un Ventu. Es atradu tur daudzas pazīstamas vietas. Liepājas un Kalna iela pieder Kuldīgas sirdij. Alekšupītē rit Kuldīgas asinis. Es gribētu izstaigāt ikvienu ielu vecajā Kuldīgā, Pilsdārzu, Ventas stāvo krastu un elpot Rumbas dzidro vēsumu.”

Bakūžu ģimene 1961.gada decembrī

2003.gada oktobrī uz Latviju ceļo vēstule no Viļa Kurmja, kurš ilgus gadus bija E.V.Bakūža draugs un apmeklēja viņu, lai palīdzētu tikt galā ar rēķiniem un mājas soli. Vilis Kurmis rakstīja:

„Egolfs ir mūžības ceļos, bet domās un atmiņās viņš ir dzīvs mūsu vidū. Septembra sākumā Egolfa mājās kopā sanāca tuvinieki un draugi Egolfu atcerēties. Klāt vija Egolfa bērni, trīs meitas (Ilze, Anna, Alīda) un divi dēli (Pēteris un Andrejs). Iztrūka meita Dace, kas dzīvo Rietumu krastā. Tad māsa Alīda (92) un pieci mazbērni...

Egolfa vēlēšanās bijusi – nekādu izvadīšanu, nekādas bēres. Arī viņa vēlēšanās bijusi atdot viņa pelnus Misisipi upei. Šo vēlēšanos izpildījuši viņa dēli.

E.V.Bakūzis aizgāja aizsaulē 2003.gada 30.augustā 91 gada vecumā. 

Egolfam kapa vietas ar piemiņas plāksni vai pieminekli nebūs, bet viņš savu piemiņu ir ierakstījis laika gājumā ar savu darbu, kas kā piemineklis pastāvēs tālu nākotnē.”

Uz Viļa Kurmja vēstuli Aija Zviedre rakstīja atbildi:

„Es kautrējos Egolfam uzrakstīt mūsu vēlmes par viņa pēdējo gājumu. Varbūt vajadzēja par to pateikt Jums, lai caur sarunām virzāt viņa domas. Mēs gribējām, lai pēc viņa aiziešanas Aizsaulē Egolfs atgriežas pie savām saknēm – Kuldīgā, un lai pēc piemiņas dievkalpojuma vai cita veida atceres brīža, pelni tiek iekaisīti Ventas Rumbā. Jūs droši vien zināt latviešu dainās izteikto domu: Kārtu kārtām tēvu zem...  Kas tad ir tā tēvu zeme? Ne jau mantojums, bet tā, kas veidojas no tēvu pīšļiem. Kad pienāk laiks, tad katrs ar savu niecīgo daļiņu veido jaunu kārtu. Egolfs man bieži vēstulēs sirsnīgi rakstīja par savu māti, dzīvi Kuldīgā un Ventu, pieminēja gaitas mežos. Varbūt viņš domāja par atgriešanos, bet negribēja nevienu apgrūtināt.”

Egolfam Bakūzim par dzīvi bija ļoti daudz prātulu. Viena no tām bija – strādā, it kā tu dzīvotu tūkstoš gadus, bet esi gatavs aiziet kaut vai rīt.

 

Vēl dažas no E.V.Bakūža prātulām, kuras varbūt var izmantot.

  • Mūžīgā dzīvošana var būt tikai gaistošās atmiņās; no zemes pāri universā sašķīdīsim kvantos bez struktūras.
  • Dzīvības stafeti dodam tālāk bērnos, mazbērnos, lai atkal to tālāk nodod nākošām paaudzēm, kuru atmiņās mēs izzūdam agrāk vai vēlāk, tad arī laiks veļiem mirt.
  • Tik līdz aiziešanai no šīs dzīves  stāvēsim kā drošsirdīgais kareivis Šveiks – tik lādējot un tik šaujot.

Autore: Jolanta Mediņa

„Kurzemnieks”, 2012.gada 11.jūnijs. Nr.66

© Kuldīgas novada muzejs / 2017